Andris Puriņš - Nevaicājiet man neko

– Paraugies, Diān. Arī sensen atpakaļ vējš atrāva logu un vāze, kas stāvēja uz palodzes, apgāzās. Tu paguvi to satvert, tomēr vāzes mala atsitās pret galdu un nolūza. Tu stāvēji ūdens peļķē, ceriņi gulēja pie kājām, bet tu tikai smējies un smējies, līdz smieties sāku arī es.

– Tagad vāzi vairs neliek uz loga.

– Labā, ja tu zinātu, cik ļoti tevi mīlu…

– Arī es…

Tad sacīja:

– Ārdurvis palika vaļā. Domāju, ka mēs tikai uz īsu brīdi.

– Es gan tā nedomāju, – pasmējos, – kaut gan tev to neteicu.

– Uzgaidi mazliet.

Viņa izslīdēja laukā, klusu pievērdama durvis.

Es aizvilku logam aizkarus. Tie pilnīgi nesakļāvās un palika sprauga, pa kuru saule spīdēja uz dīvāna. Noģērbos un drēbes iesviedu šūpuļkrēslā, palīdu zem segas.

Noglāstīju saules staru. Roka sajuta siltumu. Nez kāpēc pasmaidīju un pagriezos pret durvīm.

Ienāca Diāna. Viņai bija basas kājas.

– Kurpes skaļi klaudz, – viņa teica, – bet visapkārt kluss, kluss.

Viņa ģērbās.

Es atspiedu galvu rokā un raudzījos viņā.

– Neskaties manī tā, – viņa negaidīti teica. – Pagriezies pret sienu.

– Kāpēc? – es izbrīnījies vaicāju.

– Neskaties!

– Kādēļ gan?

– Es tevi lūdzu.

– Labi. Aizvēršu acis.

– Pagriezies pret sienu! – Viņa asi iesaucās. – Tu dzirdēji?!

Es pagriezu galvu sānis un pievēru acis.

– Labi. Es vairs neskatos. Tu esi skaista.

Viņa neatbildēja. Pienāca un apsēdās uz dīvāna.

– Vai nu drīkst?

– Nē, – viņa teica.

– Kāpēc?

– Izbeidz. Izbeidz!

Viņa atgūlās blakus.

Mēs gulējām, nepieskardamies viens otram.

Mājai pārlidoja lidmašīna. Es atvēru acis. Istabā iemaldījies zeltaini raibs kukainis rāpoja pa saules staru, izeju meklēdams. Tālumā ducināja pēdējais pērkons. Rūgtajā vītuma aromātā reiba galva.

Grimstošās saules stars uzslīdēja gravīrai, kurā zvejnieki vilka laivu ezera krastā un uz klints slējās pils.

Tupēju savā istabā un grozīju radio skalu. Tā slīdēja no vienas pilsētas uz otru. Dažādās valodās zibēja balsis un mūzikas skaņas. Tīri šausmas metas, cik tomēr pasaulē daudz cilvēku, kuri viens otru nesaprot.

Atstāju skanam Romu. Dziedāja itāliski. Man patīk klausīties dziesmas, kuru vārdus nesaprotu. Es varu iedomāties, ka dzied tieši par to, ko iedomājos. Angliski klausīties es nevarēju, Diāna atkal franciski. Viņa franču valodu bija mācījusies vidusskolā un prata tīri labi. Taisni apskaužami, kāds dažiem cilvēkiem ķēriens uz valodām. Bet zinu arī vienu čali, kurš beidzis augstskolu, bet angliski prot sliktāk par mani, kaut arī es šai ziņā nebūt neesmu spīdeklis.

Sasviedu portfelī grāmatas nākamajai dienai un izgāju gaitenī piezvanīt Diānai uz darbu.

Beidzot arī mums bija ievilkts telefons, bet numuru daudzi vēl nezināja un zvani skanēja pavisam maz. Jāko gan centās ieskaidrot, lai numuru dodot pavisam retiem, jo savādāk no zvanīšanas nebūšot kur glābties. Taču man taisni patiktu, ja zvanītu daudz. Ja jau man vēstules raksta tik maz, tad lai vismaz zvana bieži.

Uzgriezu numuru. Kāds pacēla klausuli.

Es dzirdēju viņas balsi.

– Diān! Sveiki!

– Tu, Īvo?

– Nu kas tad cits? – es priecīgs teicu. – Zvanu veselu mūžību, bet tevis nekad nav uz vietas.

– Man ļoti daudz darba.

– Tas tak tīrais grēks – likt sievietēm tik daudz strādāt.

– Mūsu nodaļā viena saslimusi.

– Kad mēs varētu saskrieties? Rīt tu esi brīva?

– Kur nu brīva. Rīt man jāstrādā.

– Bet vakarā?

– Es nezinu… Un tev taču arī jāmācās. Galvenais tagad pabeigt vidusskolu.

– Sīkums.

– Par rītdienu man šodien grūti pateikt, – viņa beidzot teica. – Piezvani rīt uz darbu.

– Tu būsi noteikti?

– Jā.

– Es simtprocentīgi piezvanīšu. Tā ap desmitiem, labi? No skolas.

– Jā… Īvo…

Sauss klikšķis, un klausulē īsi pīkstieni, pīkstieni, pīkstieni…

Nometu klausuli.

Zināju, ka viņai šad tad uznāk depresija.

Todien es laidu uz klubu. Kā par brīnumu Diānai beidzot bija izgadījies brīvs vakars, un mēs gāzāmies uz tančiem.

Uzrāvu strīpainās bikses un džemperi, kad manā istabā ieskatījās mutere.

– Vai rīt tev uz skolu nav jāiet?

– Ir ir, ir ir!

– Un stundas jāgatavo nav?

– Ir ir, ir ir!

– Un tu nemācīsies?

– Ne nē, ne nē!

– Kāpēc?

– Tāpēc, tāpēc!

– Vai tu vari runāt saprotamāk?

– Ja jā, ja jā!

– Man vairs nepatīk tavs dzīves veids.

– Par to absolūti nav jāuztraucas. Viss ir okei!

– Bet uz rītdienu uzdoto taču tu nebūsi sagatavojis?

– Kādu reizi var arī nemācīties. Un es jau tā mācos par daudz. Zinu vienu studentu no politehniskā, kurš otrā kursā nokļuva trakomājā, jo bija pārmācījies matemātiku.

Viņa nogrozīja galvu un aizvēra durvis.

Kāpēc jāuztraucas? Viss taču okei.

Kad gāju projām, mutere iebāza man kabatā trīs rubļus.

– Paldies! – es priecīgs uzsaucu. – Kad sākšu strādāt, atdošu!

– Cikos tu atgriezīsies?

– Es nezinu. Droši vien ap divpadsmitiem.

– Centies neaizkavēties. Vai mazums tagad dzird visādas briesmu lietas?

– Labi. Ja kas, piezvanīšu.

Un izspruku pa durvīm, trolejbusā iekšā, vilcienā, un biju klāt.

Mums apkārt trakoja skaņu, krāsu un cilvēku jūklis. Piepeši mūzika aprāvās, un saprāta dvesma pārslīdēja zālei.

Biju aizkusis un laimīgs. Vadīju Diānu laukā no burzmas.

– Cik labi – kļūst vēsāks, – viņa atviegloti uzelpoja.

– Tu nesaaukstēsies? – es norūpējies vaicāju.

– Nē, – viņa papurināja galvu.

Atskanēja bungu rīboņa, un kāds iekliedza mikrofonā:

– Un tagad – dāmas lūdz kavalierus!

– Šoreiz atpūtīsimies, Īvo, vai ne? – viņa nogurusi palūdza.

– To taču nosaki tu. Man jau uzlūgt neklājas.

Sāka spēlēt lēna mūzika, un es pamanīju, ka pie mums spraucas mana klases biedrene Paula. Mūždien es uzskrienu pazīstamiem, kad vismazāk to vēlos.

– Lūdzu, Īvo! – čūska pasmaidīja, laikam domādama, ka esmu visu aizmirsis. Bet tādas lietas tik ātri neaizmirstas vis. Un neuzkrītoši nopētīja Diānu.

Es biju spiests kā zirgs smaidā atgriezt visus savus trīsdesmit divus zobus un iet dejot.

– Un kā tev klājas pašreiz, Īvo? – viņa jautāja. – Kaut arī vienā klasē, tik maz iznāk parunāties.

– Slikti, Paulīt, slikti. Pašreiz man iet slikti.

– Ak tad tā, – viņa novilka, apaļās acis bolīdama.

Varu derēt, ka viņa nekā nesaprata.

Bet es zināju, ka saprast viņai jau nebija galvenais. Galvenais bija šausmīgā vēlēšanās rīt skolā pastāstīt, kā deju zālē satikusi Bergu un ar ko viņš bijis kopā, kā Paula dejojusi ar viņam kā viņš sūdzējies, ka viņam iet slikti. Melot viņa nemelos, bet faktus sakārtos tā, līdz visi domās, ka esmu grēku nožēlnieks, kas krata sirdi Paulai un grib samierināties ar tiem, kas tai nelaimīgajā sapulcē pērn bijuši pret mani un maniem draugiem. Paula tā izdarīs. Es viņu pietiekami labi pazīstu.

– Un kāpēc tad tev klājas slikti? – viņa tomēr prasīja.

– Es pats nezinu, Paulīt. Iet slikti, un viss. Tā ir pārāk gara runāšana. Un kā dzīvojas tev šai pasaulē?

Ak vai, nu sākās runas plūdi, jo mēli kulstīt jāmāca viņa nebija. Un Paula tarkšķēja un tarkšķēja, un piepeši es sajutu, cik mani tas viss garlaiko. Viņas sīkās rūpes un prieki man bija zeme, kas palikusi aiz muguras kā ceļotājam, kurš pārcēlies pāri upei. Pat nesapratu, kāpēc nupat uztraucos, ko viņa stāstīs par mani klasē.