Andris Puriņš: Nevaicājiet man neko

– Par mani neuztraucies! – es atcirtu.

– Tā tik vēl trūka! – viņš pretim.

Zilganpelēkās acis ar garajām skropstām raudzījās manī naidīgi un izsmejoši.

Edgars bija izstīdzējis un izskatījās garāks nekā es un Freds, lai arī bijām vienā augumā. Tas tāpēc, ka viņš bija tievāks. Vispār mēs trijatā bijām garāki par normāla auguma cilvēkiem, jo tā ateroskleroze vai kā viņu tur sauc esot uzlikusi mums zīmogu.

Edgars bija nervozs, ārkārtīgi jūtīgs un ģērbās kaut kā ļoti jocīgi. Piemēram, ja viņam kājās uzvilkti džinsi, tad tie bija tepat Latvijā ražotie par 4,71 rubli gabalā ar stulbiem bizoņiem uz dibena. Reiz mēs uz vārda dienu sametām naudu un uzdāvinājām viņam kārtīgus rietumvācu džinsus, bet viņš nez kāpēc negribēja tos pieņemt, līdz mums tomēr izdevās uzspiest. Un jūs zināt, ko viņš izdarīja? Viņš ne reizi neuzvilka džinsus kājās! Un vispār, tobrīd es viņu nesaprati, bet man viņš patika. Patika tāds, kāds viņš ir, kaut arī dažbrīd viņš mani necieta, pat neieredzēja.

Un tagad viņš skatījās manī, pašķiebis cirtaino galvu. Es varētu sadauzīt viņa seju asinīs un tūlīt ļaut sadauzīt savējo, lai tikai tas nebūtu noticis. (Es jūtu, ka aizstāstos velns zina kur, bet man tas ļoti svarīgi.)

Freds izdalīja kārtis un palika brīvs jo mēs spēlējām zolīti. Man šoreiz, kā par brīnumu, iekrita tīri prātīgas kārtis: divi dūži un lielāki trumpīši, tikai viena parasta lapa. Ar tādām jau gandrīz varēja raut zoli. Fredijs paglūnēja manās kārtīs un domāja tāpat. Es tad arī vairs nekavējos un izsaucu zoli. Izmetu pīķa dūzi. Ja riņķī iet abi dūži, es esmu vinnējis. Jāko uzmeta pīķa desmitnieku, bet tas draņķa Edgars plato un iesmējās:

– Tā gan, puisīt!

Un tad viņš izsvieda ercena desmitnieku, Es kāvu ar ercena dūzi, bet Jāko ar pusplato. Man sanāca dusmas, cik partija bija līdz muļķīgumam vienkārša.

– Īvo, tu esi iekšā, – sacīja Edgars, un nevarēja neredzēt prieku, ko tas viņam sagādāja. Arī Jāko smējās un sita man uz pleca, taču zināju, ka viņš priecājas par vinnēto partiju, ne par to, ka zaudējis esmu es.

Jāko smējās, un es uz viņu nemaz nedusmojos.

Viņš nedaudz sniedzās pāri manam plecam, bet bija izveicīgs kā meža kaķis. Ar viņu bija diezgan dīvaini. Tēvs viņam krievs, māte čigāniete, Jāko pats – latvietis. Viņam bija melni mati, brūnas acis un tumša ādas krāsa, tādēļ šķita, ka jūrmalā viņš iedeg ātrāk nekā mēs citi. Viņš bija ļoti sirsnīgs čalis, un man viņš patika.

Jau pirms laba laika manīju,, ka, ja es kaut ko sacīju, Edgars izlikās nedzirdam, it kā manis šeit nemaz nebūtu. Ja kaut ko teica viņš, tad tas bija domāts Fredijam vai Jāko, izņemot dažas divdomīgas piezīmes uz mana rēķina. Pats velns netiktu gudrs, kas Edgaram šad tad uznāk.

Sarēķinājis punktus, viņš piepeši ierēcās māksloti zirdziskos smieklos. Parasti viņš tā nesmējās, tas bija domāts tikai man .

Goda vārds, es tik tikko savaldījos, lai negāztu viņam pa žokli. Viņš bija mani nokaitinājis līdz galam. Un vēl blenza manī ar savām aukstajām zivs acīm. Tik tiešām, es būtu varējis viņam iegāzt, jo man iekšā viss bija sasprindzis kā līdz pēdējam nostiepta ģitāras stīga.

Freds tūlīt sajuta, kas var notikt, bet Jāko pasaullabsirdīgajā naivumā tikai jautri smējās.

– Nu, nu, šodien jābeidz, – Fredijs samierinoši runāja. – Citādi jūs vēl sakausieties.

– Jābeidz jau tāpat, – atteica Edgars. – Īvo jau trīs acis pāri trīsdesmit.

Jāko paķēra rēķinus un nožēlā piebilda:

– Kas tad to varēja zināt, ka tev šodien nenāks lapas, Īvo! Bet neuztraucies…

– Nu vienreiz pietiks par to, – es viņu pārtraucu. Nevaru ciest, ka visādos sīkos mēslos viņš vienmēr jūt līdzi un savu līdzjūtību izsaka skaļi. Es zinu, ka viņš ir patiess, tomēr tas var vienreiz apnikt.

– Plusos visvairāk esmu es, – sacīja Edgars.

Viņam bija jābūt kaut kas pāri četrdesmitiem. «Plus četrdesmit divi,» Jāko sacīja.

– Nu tad domā ātrāk! – teica Fredijs. – Drīz nāks mājās senči.

Mēs ar Edgaru sēdējām katrs savā galda pusē, cik nu apaļam galdam to pušu ir. Edgars nervozi bungoja ar pirkstu kauliņiem pa galdu. Es piespiedu sevi savilkt seju smīnā un raudzījos viņā, bet viņš nolaida acis un vēroja savas rokas, it kā nekas cits svarīgāks par šo sasodīto bungošanu nebūtu prātā. Mani ļoti interesēja, ko gan viņš izdomās, ja jau vairījās skatīties man acīs. Gandrīz aizmirsu pateikt dažus vārdus par spēles noteikumiem. Kam visvairāk mīnusu, skaitās zaudētājs, un viņam jāizdara tas, ko liek lielākais plusinieks. Parasti tas nebija nekas šausmīgs fizkultūras stundā jāiesit bumba savos vārtos, stundā piecas reizes skaļi jāierejas vai kaut kas tamlīdzīgi stulbs. Variantu bez gala.

Jāko savāca kārtis, Fredijs izbēra pelnu trauku un atrāva logu līdz galam, lai kaut cik dabūti ārā tabakas dūmus, es smēķēju un pelnus bēru sērkociņu kastītē, Edgars sēdēja man pretim un domāja , izbungojot ar pirkstiem kādu motīvu.

– Īvo, reiz tu stāstīji, ka esot lēcis ūdenī no desmit metru augsta tramplīna, – Edgars beidzot lēnām sacīja. – Tu tikai lielījies, vai ne?

– Ja reiz teicu, tad esmu lēcis.

Patiesībā reiz to biju darījis no piecu metru augstuma. Taču nez kāds nelabais bija dīdījis puikām pateikt, ka no desmit.

Nu es gaidīju, ko tad Edgars teiks tālāk.

Sērkociņu kastītē bija palikuši seši sērkociņi. Es apbēru visas sešas sērgalviņas ar pelniem. Bet Edgars vēroja tikai savu sasodīto bungošanu.

– Vai tu vari reiz izteikt visu līdz galam?! – es neizturēju. – Nedomāju te sēdēt līdz vakaram.

– Vai tiešām tu esi lēcis no desmit metriem? – viņš neskanīgi vaicāja.

– Jā, jā jā! Un vēl desmit tūkstošu – «jā»!

– Ka nu tu saki, tad jātic vien būs, – Edgars sacīja. – Ielec Daugavā no pontonu tilta.

Es vēl neattapu, kad Jāko sāka smieties kā kutināts.

– Tu esi dulls, Edgar! – viņš klaigāja. – Nāk ārā tev idejas kā pārākie kolosi!

Jāko laikam domāja, ka Edgars joko. Es jau pirms Edgara vārdiem zināju, ka šodien joki nebūs. Es to redzēju viņa acīs. Bet ko tamlīdzīgu gaidījis nebiju.

– Vai tu nopietni? – tomēr viņam vaicāju, joprojām smīnēdams.

– Protams, – viņš piespieda arī sevi sašķobīt seju smīnā.

– Olalā, veči! Miers uz zemes un cilvēkiem labs prāts! – klusumu aizpildīja Fredijs.

Jā, vēl atlicis Fredijs. Viņš bija būdīgs čalis. Par diviem pirkstiem garāks, nekā es, bet platāks plecos vai uz miljonu kilometru. Uz ballēm mēs ar viņu gājām droši. Dūres kā ķieģeļi. Mēs viņu labprātīgi uzskatījām par vecāko, bet viņš to nekad neizmantoja, lai pateiktu: tu dari šitā, tu atkal tā. Un praktiskās lietās viņš no mums bija pats prātīgākais. Vispār man ļoti patiks, ka man tāds draugs, kurš jebkuram iedvesa bailes. Es varēju justies tikpat droši kā viņš. Kad mēs reiz braucām pa ezeru ar laivu, viņš piebrauca klāt diviem skuķiem un pļāpādams sacīja, ka es esot viņa jaunākais brālis. Es biju ļoti glaimots, kad viņš tā pateica, jo vēlētos sev tādu brāli kā Fredijs, kaut gan viņam nekad to neteikšu. Ir lietas, kas jāpatur pie sevis.

– Cilvēkiem labs prāts! Kā tad! – atsaucās Jāko, bet Edgars novilka:

– Kāpēc, lai nebūtu? Īvo parasti doto vārdu tur.

– Ejiet abi pa gaisu! – iejaucās Fredijs. – Tad nu arī atraduši izklaidēšanos – pavasarī lēkt Rīgas centrā ūdenī no tilta. Ja nedabūsi uzreiz plaušu karsoni, tad nogrābs pogainie.