• Пожаловаться

Andris Puriņš: Nevaicājiet man neko

Здесь есть возможность читать онлайн «Andris Puriņš: Nevaicājiet man neko» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. Город: Rīga, год выпуска: 1977, категория: Советская классическая проза / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

libcat.ru: книга без обложки

Nevaicājiet man neko: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Nevaicājiet man neko»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Andris Puriņš: другие книги автора


Кто написал Nevaicājiet man neko? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

Nevaicājiet man neko — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Nevaicājiet man neko», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Es nezināju, ko domāt par Harija atziņām. Likās, viņš dzīvoja atbilstoši savai filozofijai un nedzīvoja slikti. Taču… Es nezinu, kā to labāk pateikt… man šķiet… tā tomēr nav īsti labi… Varbūt, kad man būs divdesmit astoņi, es domāšu savādāk.

– Beidz savas cūcības, – blondā sacīja.

– Labi, labi, – Harijs atmeta ar roku. – Bet, ja nebūtu šo

«cūcību», mēs šeit nesēdētu un nedzertu balzamu. Un, tā kā šīs tā saucamās «cūcības» ir, tad varbūt tiešām labāk iedzert?

Es nedomāju, ka blondā būtu tik jūtīga un sidsšķīsta. Viņa tikai nevēlējās, lai Harijs klāstītu savu filozofiju mūsu klātbūtnē. Viņa mūs laikam uzskatīja par nevainīgiem bērniem, kurus Harijs var samaitāt, bet es nez kāpēc nejutos aizvainots. Viņa visu laiku skatījās uz mums, arī tad, kad sarunājās ar draudzeni. Blondā man patika. Un nez kāpēc bija arī no viņas bail. Kad viņa paskatījās man acīs, mani ļoti ieinteresēja kafijas tasīte ar cukura plāksnīti uz šķīvīša un tas, cik cukuram bija ārkārtīgi interesants iesaiņojums: kaut kāds stulbs taurētājs uz kalnu fona.

– Beidziet reiz kult tukšus salmus, – garlaikoti noteica Marika. – Parunājiet par kaut ko interesantāku.

– Lieliski, – Harijs nestrīdējās pretim, aplika viņai roku ap pleciem un salēja balzamu.

– Sen jau bija laiks, – viņa vēsi atteica, un es tā arī nesapratu, vai viņa domāja sarunas maiņu vai to, ka nu atkal derētu kāda glāzīte. Blondā sudrabainajos nagos virpināja cigareti, un es piedāvāju viņai uguni. Viņa saņēma manu plaukstu un turēja, turēja, līdz sērkociņa liesmiņa apsvilināja man pirkstu galus. Smēķēt sagribēja arī Marika, un uguni piedāvāja Fredijs. Aizsmēķēju arī pats un kā vulkāns gāzu dūmus, un labi vien bija, jo Harijs sāka uzmākties ar saviem muļķīgajiem jautājumiem, un ar cigareti mutē tomēr var rādīties aukstasinīgāks.

– Un kā jums ar to ? – Harijs piemiedza aci un pasmaidīja. Freds kaut ko atsmēja, bet nu Harijs piesējās man. Viņš vienmēr šādās lietās īpaši sienas klāt man .

Varbūt tāpēc, ka sen atpakaļ, kad biju vēl bērns, pirmo reizi par tādām lietām uzzināju no viņa. Harijs mums, sīkajiem, stāstīja, un citi jau šo to zināja, bet es nekā. Es domāju, ka kinderi nāk pasaulē tāpēc, ka vecāki ļoti tos grib, vārdu sakot, garīgā ceļā, tikai ļoti, ļoti jāvēlas. Un tā nu seksa teorētiskos pamatus es pilnībā apguvu no Harija. Viņš sāka uzskatīt sevi par tādu kā manu skolotāju šai jomā. Tas viņam sagādāja dīvainu prieku. Satiekoties viņš allaž pastāstīja kaut ko jaunu. Īpašu vērību viņš piegrieza seksa niansēm. Bet dažādu patoloģisku noviržu zināšanā viņam vajadzētu piešķirt zinātnisko grādu. Taisni neticami, bet pats viņš bija pilnīgi normāls. To es zinu noteikti.

Kad ātrumā neattapu, ko atbildēt, viņš, apķēris ap pleciem abas sievietes, šūpojās uz priekšu un atpakaļ, uzmundrinoši miedza ar aci un runāja:

– Īvo, mūsu mazā sabiedrība alkst dzirdēt pē-dē-jos jau-nu-mus.

Beidzamos vārdus viņš nodūca caur degunu. Kad es nojautu, ko viņš iedomājas, es sāku sarkt, kaut gan vienīgā izeja šīs iedomas apgāzt būtu izturēties kā parasti, bet Harijs ir pārāk gudrs, man vēl desmit gadus klāt, tad viņam neizdosies tādus kā mani tīt ap pirkstu, bet pašlaik es smēķēju un pūtu dūmus gaisā kā Omārs Šarifs «Maierlingā», smaidīju, pūtu dūmus, lai gan riņķus izveidot neizdevās, lādēju sasodīto Hariju un sacīju:

– Nu tāpat vien, tāpat vien, nekas īpašs jau nav, kas gan jauns varētu būt tādās lietās.

– Ei nu, Īvo, pastāsti gan kaut ko, – viņš nelikās mierā. – Kāda viņa ir?

– Tu viņu nepazīsti, – es teicu. – Un man šķiet, ka viņa nav tavā gaumē.

– Tomēr.

– Nu, kas tur īpašs? Veca, krunkaina, līkām kājām un diviem kupriem, – es vienaldzīgā balsī teicu. – Kas vainas, Harij, vai ne? Ka tik var nošancēt to lietu, ko?

Viņi iesmējās, un lai slavēts Fredijs, kurš smejoties izgrūda:

– Un kā tev pašam. Harij?

Nabaga Harijs. Viņš vairs nevarēja mocīt mani. Nu visu uzmanība pievērsās viņam. Abas sievietes raudzījās ieinteresēti un skeptiski. Bet Harijs nebija uz mutes kritis.

– Ak, vai tad jūs neredzat? – viņš iesmējās. – Paskaties!

Viņš apķērās melnmatainajai ap kaklu un skaļi nošmaukstināja viņai uz vaiga.

– Lūk, kāda ir sieviete labākajos gados. Nav vis kaut kāda vidusskolniece, vai ne, Īvo?

– Kā tad, kā tad, – es teicu

– Kad iedzer, Harij, tu kļūsti bez mēra cinisks, – teica Marika un atbrīvojās no viņa skāviena.

– Ej nu ej, mazā, vai tad tas var būt? – Harijs viņu no jauna aptvēra un pievilka sev klāt. – Jo tu esi dusmīgāka, jo vairāk man patīc/

Un pēkšņi es sajutu, ka manām kājām pieskaras kāja, kura nebija biksēs tērpta. Es nodrebēju, bet neviens to nevarēja ievērot, jo nodrebēju iekšēji. Es pacēlu acis un paraudzījos pāri galdam. Blondā skatījās manī. Un es vairs nebiju es. Joprojām raudzīdamies viens otram acīs, es nemanot pieliecos un it kā nejauši aizskāru viņas kāju.

Donžuān, kur palika mazā un romantiskā puķu pārdevēja? – tā atkal Fredijs.

Jums vajadzēja redzēt, ar kādām acīm mana blondā un Marika paraudzījās Fredijā! Ja manī tā paskatītos, es palīstu zem galda vai arī pārakmeņotos. Viens puķu pārdevējas vārds vien izraisīja viņās tādu naidu, ka, dieva vārds, ja es būtu tā puķu pārdevēja, tad labāk aizbrauktu uz Cēsīm vai Valmieru, lai tikai nejauši nesastaptos ar šīm dāmām kādā klusā ieliņā.

Lieki sacīt, ka ar blondo palikām tikpat sveši kā agrāk. Laikam viņa redzēja manī tikai zēnu, ar ko var pakaitēties. Bet tajā momentā es biju pat priecīgs, ka viss palika pa vecam, ko es nez kāpēc jutu savādas bailes.

Harijs pārmetoši paraudzījās Fredijā, taču kur atkāpties nebija. Fredijs vienā otrā gadījumā pēkšņi apaug it kā ar ziloņa ādu. Taču Harijs nebija tas, kurš īpaši rēķinātos ar šādiem sīkumiem.

– Īvo, vai tu redzi, kā Freds atpalicis no dzīves? – Un viņš tēlotā izmisumā saķēra galvu. – Mīļo Fred, nezied priekš manis vairs puķītes tai jaukajā kioskā iepretim tirgus gaļas paviljonam. Un es tik ļoti mīlu ziediņus. Izrādījās, ka vazā puķu pārdevēja arī mīlēja tos bezgalīgi, taču es nekad nedāvināju viņai puķītes, jo domāju, ka kioskā to jau tāpat par daudz. Un tad viņa ņēma un apprecēja kādu vīru, kuram šīs mantas bija pietiekami, lai mazo puķu dāmu apbērtu no kājām līdz galvai. Tagad viņa no tirgus valsts sektora pārgājusi uz privātsektoru, bet es esmu padomju cilvēks, un man ar šādiem elementiem nav darīšanu. Viņa man ir zudusi, un runāt par viņu vairs nav vērts.

– Kad mēs gājām caur tirgu, tu tomēr aizvilkies pie viņas aprunāties, – izgrūda Marika.

– Es gribēju paskatīties vēlreiz, cik zemu cilvēks var grimt.

– Ja tu vēlreiz iesi skatīties viņas grimšanu…

– Beidz vienreiz! – pārtrauca blondā. – Cilvēki klausās. – Un negaidīti teica: Visus harijus vajadzētu pielikt pie sienas.

– Arī mani? – es gandrīz nekaunīgi prasīju.

Viņa mazliet padomāja, līdz sacīja:

Tev es vēl ļautu mazliet padzīvot.

Man atlika tikai apklust.

Marika viena pati iztukšoja savu glāzīti un pielēja no jauna. Viņa bija pamatīgi noreibusi. Harijam nevajadzēja ļaut viņai vairāk dzert, bet viņš nekustināja ne ausu. Es tur netaisījos iejaukties. Un viņa atkal pacēla glāzīti.

Читать дальше
Тёмная тема

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Nevaicājiet man neko»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Nevaicājiet man neko» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


libcat.ru: книга без обложки
libcat.ru: книга без обложки
Bruce Sterling
ANDRIS PURIŅŠ: BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI
BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI
ANDRIS PURIŅŠ
libcat.ru: книга без обложки
libcat.ru: книга без обложки
Andris Grūtups
Брюс Стерлинг: Манеки-Неко
Манеки-Неко
Брюс Стерлинг
Отзывы о книге «Nevaicājiet man neko»

Обсуждение, отзывы о книге «Nevaicājiet man neko» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.