Andris Puriņš: Nevaicājiet man neko

Nopētīju, ka Edgaram un Jāko ir viena grupa.

Pārrakstīju risinājumu un aizsūtīju uz klases viņējo galu Edgaram, kamēr Jāko sāka ņemties ar otras grupas uzdevumiem, lai palīdzētu Rihardam.

Mēs klasē esam četri draugi: Fredijs, Jāko, Edgars un es. Kaut gan par Edgaru to īsti tā varbūt nevarētu sacīt. Man ar viņu sarežģītas attiecības. Dažbrīd jūtu, ka viņš mani neieredz, citreiz – ka esmu viņam vajadzīgs. Esam kaut kas līdzīgs diviem magnētiem, kas bieži maina polus. Tiec nu gudrs! Cilvēku savstarpējās attiecības gan ir vienreizīgi sarežģīta būšana, tas jāatzīst.

Pašķielēju uz Edgaru. Saņēmis zīmīti, pat nepaskatījās uz manu pusi. Noliecās tikai pār lapu un sāka rakstīt.

Fiziķis sēdēja, atbalstījis zodu rokās, un raudzījās klasē, lai rastos iespaids, ka viņš redz katru, kas mēģinās špikot. Patiesībā pie viņa varēja špikot tīri mierīgi, ja vien cilvēks to nedarīja pārāk nekaunīgi. Jo fiziķis domāja, ka norakstot uzdevumu risinājumu, mēs apzogam paši sevi. Viņš domāja, ka mums tas pašiem jāsaprot, jo esam jau pieauguši. Šādai gaišai domai nevar nepiekrist. Nelaime vienīgi tā, ka gandrīz visai klasei, arī man, fizika bijusi nebijusi. Mēs netaisāmies kļūt fiziķi. Un man vienalga, vai šajā jomā es pats vai kāds cits apzog mani. Tik tiešām! Man tas pilnīgi vienalga. Un ne tikai par fiziku. Protams, es saprotu, ka jāmācās, ja jau esi sācis apmeklēt vidusskolu, bet, ka jāzina viss , ko te liek mācīties, tam nu atļaujiet, gan neticēt. Domāju, ka katram jāmācās tas, ko viņš atzīst sev par nepieciešamu.

Līdz zvanam bija atlikušas astoņas minūtes. Kad paliks piecas, fiziķis to pasacīs skaļi.

Tagad mēs klasē esam divi skolotāji . Mēs abi vērojam klasi. Tikai es redzu daudz vairāk.

«Skaistā Ilona» (to viņa panāk galvenokārt ar kosmētiku, vismaz man tā liekas) nupat saņēmusi zīmīti no Jura. Ticiet vai ne, tajos priekšmetos, kuri viņai nepadodas, viņš kļuvis gandrīz vai teicamnieks un tikai tāpēc, lai varētu rēķināt Ilonai uzdevumus un sacīt priekšā. «Ūdensgalva» Anastasija beidzot sadūšojusies un atvērusi pasolē grāmatu. Taču tas viņai tikpat nelīdzēs. Kārlēns, atspiedis galvu rokās, saspringti domā. Varu galvot, ka, tikko atskanēs zvans, atrisinājums būs gatavs, bet viņš nepagūs to pierakstīt, jo darbus tūlīt ievāks. Sarmīte un Māra, nešķiramās draudzenes, par kaut ko smīnēdamas sačukstas. Sarmīte vispār tīri patīkama meitene. Ne pārāk dumja, un arī figūra tā nekas. Tas – spriežot objektīvi. No subjektīvā viedokļa viņa nav mans tips . Es nevarētu viņā ieķerties līdz ausīm To es saku tāpēc, jo man šķiet, ka viņa ieķērusies manī. Nu patiešām! Tikai nedomājiet, ka es mēģinu uzsist sev cenu.

Edgars pabeidzis rakstīt. Paskatās šurp un tikko manāmi pamāj ar galvu. It kā tikai šobrīd pamanījis, ka esmu skolā. Bet es nez kāpēc pēkšņi sajutos priecīgs. Jāko, mēli cieši zobos sakodis, drudžaini raksta. Par visiem divdesmit astoņiem gan jums pastāstīt nevaru. Un nav jau arī nekādas vajadzības: ar ko tad nu īpaši mūsu klase atšķiras no citām desmitajām?

Vispār man ļoti patīk skatīties, kā klase strādā. Visi noliekuši galvas pār baltajām lapām, kuras apraksta, svītro un raksta atkal, citreiz pat saburza un sāk uz jaunas. Visi domā. Visi spiesti domāt. Un tad dažreiz pat slinkais Rihards, kas to vien dara kā skatās sportu pa televizoru vai stadionā, bet pats, bumbu padzenāt nevīžo, kaut ko izdomā.

Un tad – ZVANS!

Pēc stundām mēs ar Jāko un Edgaru nospriedām aizstaigāt līdz Fredijam.

Un tad ar mani notika kaut kas pārsteidzošs. Tikko nogriezāmies aiz skolas stūra, sejā iesitās dzestrums. Tas bija pavasara vējš un nesa sev līdzi vasaras dvesmu. Es ievilku pilnas krūtis, un vējš trakoja manī, noreiba galva, sirds kļuva līksma un viegla, un, saki nu viens, man pēkšņi sagribējās izdarīt kaut ko muļķīgu. Es šajā mirklī pavisam reāli sajutu vasaru, it kā tā jau būtu atnākusi vai arī stāvētu aiz muguras, siltām rokām mani aptvērusi. Uz mirkli katra mana ķermeņa šūniņa dzīvoja vasarā, bet brīnums tūlīt izgaisa.

Kad atnācām līdz Fredija dzīvokļa durvīm, es to vēl atcerējos un tad aizmirsu.

Vecais bastotājs atradās savā rezidencē, atgāzies atzveltnes krēslā, kājas saslējis uz palodzes starp kaktusa podiem. Viņš lasīja grāmatu un likās nepatīkami iztraucēts šajā bezgala jaukajā nodarbībā.

– Vai jūs durvis nevarat aizvērt klusāk?! – viņš iebrēcās. – Un nebļaujiet tik skaļi!

Fredijs to sauca, nemaz nepaskatīdamies uz durvīm. Viņš ļoti labi zināja, ka tikai mēs tā varējām uzvesties. Kad viņš pagrieza galvu un ieraudzīja mani, tūdaļ kļuva laipnāks.

– Ivo, veco zēn! Kad tava mutere nelaida pie tevis, mēs jau taisījāmies mest pa piecdesmit kapeikām priekš vainaga ar melnu banti. Ko citu mēs varējām domāt? Bet es esmu traki priecīgs, ka tavas kājas no jauna min šo skaisto zemeslodi un pie reizes arī pretīgās skolas riebīgās grīdas nožēlojamo parketu, ko nekad nedarītu manas kājas, ja to kustības būtu atkarīgas vienīgi no manis.

Tā viņš tur āzējās mums par uzjautrinājumu vēl labu brīdi. Bet no mājas nākt ārā negribēja. Viņš bija pateicis muterei, ka neies uz skolu tāpēc, ka jūtas slims. Tagad viņš negribēja muteri krāpt.

Beidzot mēs Fredijam iestāstījām, ka viņš tak var aiziet uz aptieku pēc zālēm. Tad viņš izslējās savā būdīgajā augumā un prasīja vienīgi – pēc kādām. Tik parastas mantas kā aspirīns un galvas pulveri mājās bija pietiekamā daudzumā. To nezinājām arī mēs un nospriedām kādu stundiņu padauzīt kārtis, ja jau nu Fredijam tik lielā mērā pamodusies sirdsapziņa.

Vispār man pie Fredija patika.

Istabas vidū stāvēja apaļš galds, kaktā veclaicīga kumode ar četrstūrainu spoguli, pie sienas piecdesmitajos gados ražots masīvs drēbju skapis. Krēsli tādi simpātiski, ar pītām atzveltnēm. Uz palodzēm rindā podos puķes un kaktusi. Pie durvīm karājās drēbes kulīte sērkociņiem, uz kuras zils rūķis kratīja lielu pirkstu un brīdināja no ugunsgrēka. Es vēl tagad nezinu, kāpēc man tik ļoti patīk šī istaba. Varbūt tāpēc, ka pie Fredija vienmēr var justies labāk nekā mājās. Te bija omulīgi.

Jāko uzreiz pamanījās pievākt vienīgo istabas mīksto krēslu, kurā nupat bija sēdējis Fredijs, un grāmatu no sēdekļa uzmeta uz palodzes blakus puķu podiem. Fredijs bija visaukstasinīgākais un prātīgākais cilvēks no mums visiem, kamēr lika mierā grāmatas. Viņš necieta nicīgu attieksmi pret grāmatām un gribēja, lai citi izturētos tā pat. Neredzēju nekad viņu mētājam grāmatas pa roku galam vai ielokām lapas un svītrojam, izņemot mācību grāmatas. Tās viņš nicināja. Bet fantastikas grāmatas dievināja. Viņš lasīja tās arī krieviski, un, ja būtu iespējams biežāk dabūt angliski, šai valodā liecībā viņam būtu pieci. Tagad Jāko par grāmatas sviešanu bija tika izdzīts no mīkstā krēsla un, lai visi saprastu, ka tas darīts ne tāpēc, lai tur iesēstos pats Fredijs, krēslu saņēma Edgars.

Mēs sasēdāmies ap galdu, un Fredijs uzsvieda kāršu kavu.

Vispār, gadu ziņā mēs visi esam vienādi – septiņpadsmit. Izņemot Fredu, kuram jau astoņpadsmit.

Spēlē man velnišķīgi neveicās. Kārtis nenāca un nenāca, dauzi kaut galvu pret sienu vai galdu. Man jau vajadzēja būt krietni mīnusos. Paprasīju to Edgaram, Viņš veda rēķinus.

– Tu gribēji prasīt, cik tev vēl pietrūkst? – piepeši viņš izsmejoši sacīja. – D audz jau vairs nav. Vēl astoņi. Astoņi mazi punktiņi. Tā gan, tā gan, – viņš dziedošā balsī smaidīdams novilka.