Andris Puriņš - Nevaicājiet man neko

– Fred, es biju visvairāk punktos, – sacīja Edgars.

– Īvo nopirks kaut vai pudeli vīna – un basta!

– Es ticu, ka naudas viņam pietiek ne vienai pudelei vien. Arī priekš glaunas šlipses un cēla uzvalka. Bet es biju visvairāk plusos.

Fredijs nekā neatbildēja un gāja aizvērt logu. Es nodzēsu cigareti sērkociņu kārbiņā. Jāko piecēlās, izstaipījša un teica:

– Jāiet prom! Tūlīt nāks Freda mutere un sīkais no skolas.

– Tas nav godīgi, – Edgars pēkšņi sašutumā trīcošā balsī sacīja. – Mēs bijām sarunājuši. Es taču vinnēju!

– Izdomā kaut ko citu.

– Es jau vienreiz pateicu.

– Ak tu kungs! Pasaki kaut ko citu otrreiz.

– Kāpēc man jāizdomā kaut kas cits?! Es taču vinnēju!

Goda vārds! Pie šī sakāmā viņam acīs sariesās asaras. Viņš savu ideju bija ieņēmis galvā kā mazo reizesrēķinu. Kāpēc? – tas man nepieleca. Man nepavisam negribējās lēkt ūdenī no tā nelaimīgā tilta un, jāpiebilst, bija arī mazliet vai pat vēl vairāk nekā mazliet bail, bet es tak nevarēju to tā pasacīt. Biju pilnīgi atkarīgs no Edgara gribas, kaut arī neviens ar spēku nevarētu mani piespiest ielēkt Daugavā.

Un te, redzēdams, ka Fredijs un Jāko negribētu, lai es demonstrēju savu daiļlēkšanas prasmi, Edgars žēlīgā balsī sāka runāt, ka es, protams, varot darīt, kā tīkot, ka parasti gan cilvēki doto vārdu turot, bet varot jau arī neturēt, ka viņam personīgi tas esot vienalga utt., līdz man iekšā sāka vārīties un es uzbļāvu viņam, lai taču beidzot apklust.

– Ja reiz bija runāts, es to izdarīšu! Bet par to, ka man būtu jāuzklausa tava muldēšana, nekas sacīts nebija.

Viņš tūlīt aprāvās, un nu sāka Fredijs un Jāko. Lai Edgars izbeidzot cūkošanos, bet es atkal lai metot tās dumjās iedomas no galvas.

Būtu viņi tik aizrautīgi runājuši ātrāk, nebūtu jārunā tagad, un pie tam veltīgi, jo nekas vairs nebija grozāms.

Es pielēcu kājās un spēros uz durvīm. Edgars joprojām sēdēja un kaut ko domāja .

– Tad ejam! – es iebrēcos.

Bet viņš sēdēja, neatbildēja un domāja .

Vispār jāsaka: lai gan apzinājos, ka lieta nopietna, simtprocentīgi neticēju, ka nāksies izpildīt prasīto. Mēs varbūt pat aizietu līdz tiltam, es novilktu žaketi un kurpes, pārkāptu pāri margām, un tad Edgaram noteikti uzdotu nervi. Kaut gan: ja viņš izturētu, man atliktu vienīgi spert nelielu soli, un lieta darīta.

Bet man negribējās ne vienu, ne otru. Galu galā arī man nervi nav nemaz tik stipri.

Un piepeši Edgars sacīja:

– Tev jau nav jālec šodien. Var kaut pēc diviem mēnešiem, kad ūdens būs silts.

– Un krastmala pilna cilvēku, – es indīgi piebildu, kau gan jutu, kā milzīgs kalns sakustas un pamazām veļas no maniem pleciem.

– Var no rīta, kamēr mazāk ļaužu, – viņš naivi teica, un Jāko un Fredijs iesmējās.

– Tad man jāpieraksta piezīmju grāmatiņā, citādi, nedod dievs, aizmirsīšu, un tu varēsi dziedāt pa visu pasauli, ka Bergs nav turējis vārdu.

– Neuztraucies. Es tev atgādināšu.

– Paldies!

– Lūdzu!

Nebija kur grūst lieko laiku, un mēs aizšļūcām līdz «Putnu dārzam». Tas vēl bija ciet.

– Tik jaukā laikā! – sašutis iesaucās Edgars, bet Fredijs viņu smīnēdams mierināja.

– Mēs jau neesam vienīgie, kam tas sagādā bēdas. Paskaties tur!

Viņš pamāja ar galvu, kur pret aizžogojumu bija atspiedušies divi neuzkrītoši ģērbušies vīrieši. Viens no viņiem pēkšņi paskatījās uz mums, it kā būtu sadzirdējis Fredija vārdus. Nervozi paskatījās arī otrais, un viņi apmainījās dažām frāzēm.

– Vai tu re, kur manīgi. – smējās Fredijs. – Uzreiz saoduši medījumu.

– Kas viņi ir? – es prasīju.

– Tie paši, – teica Jāko.

– Tā gan, – es novilku.

– Kļuvuši pavisam nekaunīgi, – sacīja Edgars un, iegrūdis portfeli Fredam, enerģiski gāja atpakaļ uz krustojumu, pie kura stāvēja divi milicijas «gaziki».

Abi tipi šaudīgiem skatieniem viņu pavadīja, tad, sapratušies bez vārdiem, pagrieza mums muguru un aizpeldēja.

Edgars atnāca, un mums bija lielie smiekli.

Viņš bija paguvis apskatīties arī kino šilti. Pēc divdesmit minūtēm sākās kārtējā filma par mafiju. Es šaubījos, iet vai neiet. Man tās jau sāk apnikt, kā apnikušas VDR indiāņu filmas. Mīļais dievs, ko gan vācieši no indiāņiem jēdz? Piebāž plato ekrānu ar Goiko Mitiča būdu, bet, kad tu paskaties viņam acīs, tad domu tur tik daudz, it kā viņš nule būtu nokāpis no koka. Es nepretendēju, lai mani noturētu par baigo intelektuāli, bet es arī negribu, lai mani turētu par pamuļķu un iesmērētu šitādas filmas.

– Ja neko labāku nerāda, jāiztiek ar to pašu, – teica Jāko. – Kaut kas jāskatās ir.

Galu galā Jāko bija taisnība, un es biju ar mieru apskatīties mūžīgo cīņu starp mafiju un policistiem, betnu sāka pīkstēt Fredijs. Ko es tur skatīšoties, vai tad es nezinot, ka mafija uzvarēšot policiju, Es teicu, ka vienalga, nav ko darīt, varbūt daži labi momenti būs. Vai nu tas esot tik svarīgi, domāja Fredijs, lai es labāk ejot viņam līdzi uz «Ricu», Viņš tur bija sarunājis kanādiešu džinsus un baidījās, ka neiesmērē kādu draņķi. Tās, bez šaubām, bija muļķības. Tamlīdzīgās lietās viņš orientējās labāk par mani. Gluži vienkārši viņam negribējās iet vienam. Jāko un Edgars aizšļūca uz kino kasi, bet mēs uz «Ricu».

Pa spirālveida kāpnēm nokāpām «Ricas» apakšzālē. Patumšajā telpā cigarešu dūmi griezās ap blāvajām spuldzēm. Palsā miglā tinās uz sienām uzmālētie Ricas ezera krasti. Nabaga ezers laikam nebija pieredzējis nevienu saulainu dienu.

Publika šajā zālē bija samērā pastāvīga. Tā galvenokārt komplektējās no vidusskolu pēdējo klašu skolniekiem, pie kuriem piederējām arī mēs, no jaunajiem, vēl oficiāli neatzītajiem dažādu nozaru māksliniekiem. Te nāca tie, kurus solīdi ļaudis dēvēja par garmatainajiem, un tie, kuri ģērbās ekstravaganti. Te jūs varējāt redzēt ārzemju jaunākos apģērbu modeļus. Šeit jūs varējāt nodibināt pazīšanos ar daiļā dzimuma pārstāvēm, kuras pieaugušie dēvēja par «vieglas uzvedības» sievietēm. Taču viņas nemaz nebija tādas, kā domāja tie pieaugušie. Daudzas no šīm meitenēm mācījās vidusskolā, citas institūtos vai strādāja. Valkāt visdīvainākās formas tērpus, uzvesties brīvi piederēja pie labā toņa. Nav vairs deviņpadsmitais gadsimts un pat ne divdesmitā sākums, kad no iepazīšanās līdz pirmajam skūpstam pagāja desmit gaismas gadi. Mēs esam divdesmitā gadsimta bērni, gadsimta, kuram gadu skaits jau tuvojas astoņdesmitiem. Un, ja zēnam patīk meitene un meitenei zēns, tad viņi skūpstās. Un kas tur slikts, ja arī viņi pazīst viens otru tikai pirmo vakaru? Viņi tak patīk viens otram, jo savādāk jau nemaz negribētu skūpstīties. Kāpēc jāgaida? Nav taču laika. Mums jāsteidzas, mums jāsatver bēgošais laiks, un viss, ko tu esi notvēris, pieder tev, to vairs neviens nevar atņemt, lai notiktu kas notikdams. Un kurš zina, kas mūsu nedrošajā pasaulē risinās, piemēram, kaut vai mirklī, kad rakstu šos vārdus vai arī jūs tos lasāt? Es jau saprotu, ar prātu es saprotu, ka kara iespējamība kļūst gadu no gada mazāka, ka cilvēki tagad visā pasaulē zina, kas ir atombumba un kāds būs trešais pasaules karš, lai to nepieļautu. Un tomēr…

«Ricā» bija arī zināmas sugas sievietes, tas tiesa. Tāpēc cēlās nevalodas, kau gan velns nebija nemaz tik melns, kādu viņu centās mālēt. Šeit nāca arī pieklājīgi ģērbušies «štellmaņi», kas piegādāja šai raibajai publikai dažādas deficīta mantas. Par pāris sarkanajiem jūs varējāt dabūt «Playboy» un tamlīdzīga rakstura izdevumus, stereofoniskos albumus, kuri ražotāju zemes veikalos nonākuši pirms dažiem mēnešiem un kādus Rīgas radio nespēlē. Plaši tirgojās ar apģērba gabaliem. Džinsi, moderni krekli, apavi un līdzīgas mantas te apgrozījās par cenām, kas daudzkārt pārsniedza to īsto vērtību. Kaut gan – ja negribi – nepērc! Bet, ja jums bija vēlēšanās un, galvenais, nauda, jūs varējāt apģērbties patiešam moderni, negaidot, kamēr šādas preces parādīsies veikalos.