Andris Puriņš: Nevaicājiet man neko

Iedzeriet, zēni! Citādi kļūst garlaicīgi klausīties Ženijas pļāpāšanā. Ko tā zoss var gudru pateikt? Kad iedzer, tad pīles pēkšķināšanā arī var paklausīties.

– Aizbāz muti! – vēsi teica Ženija, kura bija ļoti, ļoti blonda, jo laikam tomēr balināja matus.

– Tev skauž?! Par to, ka man nav jāsaka. Tu lieliski zini pati, – Marika iesmējās un ielaida roku Harija ugunīgajos matos.

– Aizveries vienreiz! – izmeta Ženija un, izvilkusi no paciņas jaunu cigareti, paprasīja man aizsmēķēt. Jāsaka, arī viņa bija krietni ierāvusi. Piegrūžot cigareti liesmiņai, viņai drebēja roka. Bet tas nebija no alkohola. Viņa bija ļoti satraukta, kaut arī centās to neizrādīt. Vismaz man tā likās.

Vienīgie skaidrie šeit bijām mēs ar Frediju.

Marika kašķējās visu laiku, un tas sāka man krist uz nerviem. Ženijas tēlotais vēsums viņu vēl vairāk uzkurināja. Bet tas sasodītais Harijs sēdēja kā ar izrautu mēli un mērkaķojās man pakaļ, cenzdamies izpūst gaisā dūmu riņķus.

– Pīpo vien, muļķa zoss, – Marika nelika mieru Ženijai. – Kas tad tev cits atliek? Varbūt izdodas nogrābt kādu no šitiem puikām. Kā jūs domājat, zēni?

Es klusēju, bet Freds teica, lai tik nākot viņam līdz. Mēs atkal pacēlām glāzītes, un blondā, manī skatoties, sacīja, un es pilnīgi apstulbu:

– Šito goldbronzenes Shlänglein es gan labprāt ņemtu pie sevis gultā. Kāds tu esi gultā Schlänglein ? – viņa šļupstēja. – Vai tu esi spalvains? Es domāju, tu nevarētu tāds būt. Varbūt es maldos. Taču nē! Das Schlänglein nekad nav spalvains. Un vēl tavos gados…

Tālāk viņa runāja visādas neķītrības, man sametās kauns, bet neviens viņu neapklusināja.

Viņa bija kā jukusi.

Beidzot Harijā pamodās sirdsapziņa.

– Ženij, beidz rīkot scēnas, – viņš teica un stingri saspieda viņas elkoni. – Tu labi zini, kas seko tavām histēriskajām prelūdijām, un es nevēlos sapīties ar miliciju. Domāju, ka arī tu nevēlies.

– Piedod, lūdzu, lūdzu, Harij, – viņa sāka šņukstēt. – Piedod. Tu taču zini …

– Garlaicība. Mūžīgi viens un tas pats, – novilka Marika.

Ženija aizgriezās un kaut ko meklēja rokassomiņā, laikam mutautu.

– Nomierinies, – teica Harijs. – Nav vērts. Tu pati arī labi zini… Un tāpēc nav vērts rīkot scēnas.

– Jā, jā, Harij! Un Īvo! Viņš man riebjas! Es vispār uz viņu skatīties nevaru, man kļūst slikti. Kur ar tādu! Tikai Marika… Marika to var darīt!

– Cūcīgā zoss! – Marika iebļāvās, citādi to nosaukt nevar.

Un te nu man pietika, jo tā Marika savu tirādi turpināja vārdiem: «Ej tu…» utt.

Viņas abas bija galīgi pilnā.

Es vēl varu paklausīties, kā lamājas čaļi, bet, kad to dara dāmas, šķebina dūšu. Čaļi savas attiecības var noskaidrot pat ar dūrēm, un tur nav nekā slikta, bet reiz es redzēju, kā to dara meitenes, un, nudien, savā mūžā nekad vairs negribu to redzēt. Kaut gan pazīstu arī tādus, kam šādi skati sagādā baudu.

Harijs, pateicis dažus vārdus, no jauna sēdēja kā hans harēma vidū. Un vispār, man šķita, ka viņam patīk tā blondā Ženija, bet viņš tikai nekā neizrādīja. Es redzēju Harija acis, kā viņš paskatījās manī, kad Ženija turēja garo runu par mums abiem gultā. Es nedomāju neko sliktu, tomēr labāk aizmirst blondo, blondo Ženiju. Mana roka notrīsēja, kad pieskāros viņas kājai, bet lai paliek… Kaut gan nesapratu, kāda velna pēc tad šeit ir vajadzīga Marika?

Iebakstīju Fredam, ka laiks iet. Viņam nebija nekas pretim, un mēs cēlāmies, kad Harijs atcerējās, ka parādā Edgaram astoņus rubļus. Viņš nepateica, kas par parādu, bet neesot laika Edgaru satikt. Fredam Edgara māja nebija pa ceļam, tomēr vajadzēja Harijam izpalīdzēt. Par mani šai ziņā nekāda runa nevarēja būt. Ja jau Edgars mani tā izcūkojis ar to Daugavā lēkšanu. Lai iet bojā!

Harijs izvilka saņurcītu trīnīti un vienu ļoti gludu piecīti, uzmeta galdā. Freds pagrāba naudu, un mēs pieslējāmies kājās.

– Līdz nākamreizei, Harij un abas dāmas! – galanti teica Fredijs. – Un nesaplosiet kungu gabalos. Svētdienu dodiet brīvu. Savādāk drīz vajadzēs meklēt jaunu.

Es tā nevarētu pateikt. Ne jau tāpēc, ka tur nebūtu daļa patiesības. Man gluži vienkārši būtu kauns.

– Garais, nemuldi! – atcirta Marika. – Un taisieties, ka tiekat!

– Ho, ho, ho! – Harijs ierēcās no visas sirds. – Nu pasakiet viens, ka viņam nav taisnība!

– Visu labu, – es sacīju.

Harijs smiedamies pavicināja roku, Marika nemaz nepaskatījās, tikai Ženija atņēma siltākā balsī:

– Čau, mazais!

Mēs kāpām ar Frediju augšup pa vītņu kāpnēm. Raibā un trokšņainā publika ietinās palsā miglā.

Es atrāvu durvis, un mūs apņēma spirdzinošs gaisa vilnis. Vējš acīs iespļāva jau kritienā kūstošas sniegpārslas. Laiks bija mainījies fantastiskā ātrumā.

Dīvaini. Kad ieeju «Ricā», jūtos priecīgs, un tikpat priecīgs esmu, kad tieku no tās laukā.

Man nez kāpēc iekrita prātā, ka slapjās sniegpārsliņas garšo pēc vasaras un aukstām aprikozēm. Es tik ļoti alku vasaras, ka izbāzu mēli un ļāvu vēsajām pūkām tu klāties. Fredijs paskatījās manī kā negudrā un iesmējās.

– Aizejam labāk pie Edgara, – viņš teica. – Jāatdod tie rubuļi.

– Tu labi zini, ka pēc šodienas es nevaru pie viņa iet, – es šļupstēju, mēli izkāris.

– Kāda velna pēc?

– Liecies mierā! It kā tu nezinātu.

– Zinu gan.

– Tad okei!

– Bet tas jau nav nekas.

– Kā nu priekš kura.

– Tu tikai negribi iet to gabalu.

Es ievilku mēli un piespiedu aukslējām. Kaut kas glums un vēss notecēja gar zobiem. Es riebumā izspļāvu.

– Nē, Fred, sniegpārslas vēl negaršo pēc vasaras un aprikozēm.

– Tev slinkums pavilkt savus sasodītos kātus, tiklīdz kaut kur jāapmet līkums.

– Pats zini, ka tā nav tiesa. Savus sasodītos kātus es varu pavilkt kaut divreiz tālāk par tavu sasodīto līkumu, bet es negribu redzēt to sasodīto draņķi.

– Tu gan esi dīvains. Vai tad viss jāņem tūlīt galvā?

– Ja tev patīk, vari ņemt citā vietā. Es to ņemu galvā.

– Dari, kā zini! Bet pavadīt mani līdz Edgara mājai tu taču vari?

Viņš bija loģisks. Ja es varēju apiet divreiz tik lielu līkumu, tad pavadīt Frediju vienreiz tik ;ielu man vajadzēja. Un vispār uz pierunāšanu Fredam ir ķēriens. Vienīgi ar Jāko gan viņš netiek galā. Jāko pasaka: es taču tev vienreiz sacīju, ka to un to nedarīšu. Un cauri. Savas domas viņš nemaina. Fredijs saka, Jāko neesot lokanas domāšanas. Jāko nekad nekļūšot par zinātnieku. Es gan varēšu, jo man tāda ir. Mani it viegli var pārliecināt. Sākumā zinu, ka simtprocentīgi vajag darīt tā un ne citādi . Un gandrīz vienmēr iznāk, ka var darīt arī citādi un ne tikai tā . Un es arī izdaru. Tāds nu esmu, labi tas nav, – bet ko es tur varu darīt? Vienīgais mierinājums, ka ir cerības kļūt par zinātnieku. Protams, goda jautājumos savas domas es nemainu, jo tur rīkoties var tikai vienējādi.

Edgars dzīvoja Vecrīgā.

Mēs līkumojām pa šaurajām ieliņām un nonācām pie tikko nokrāsotiem pagalma vārtiem. Es nekad pie Edgara nebiju bijis. Nemaz nezinu, kā tas iznācis. Un viņš jau arī nevienu uz māju īpaši neaicināja. Nopētīju šilti ar ielas nosaukumu un numuru, lai vajadzības gadījumā zinātu.

– Vārti krāsoti! – uzsauca Fredijs. – Uzmanies!