ANDRIS PURIŅŠ - BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI

fTad turpat blakus krūmos iekrita tukša piena paka.

Bet Marvīna dedzīgā balss čirkstēja cauri meitenes tīksmīgajiem smiekliem kā tāda veca adata uz brāķa diska:

— AK, Džīna, lunkano ķirzaciņl Tu esi kā radīta de­jai kordaks, un tā ir kā radīta tev, kaut arī tās veido­tāji tevi pat redzējuši nav, jo viņi jau miruši pirms krietna, diezgan ilga laika, ha, ha, un deru uz kvartu ruma, ka arī tu par viņiem pat dzirdējusi neesi, kaut gan esi gudra, tik gudra, ka man dažkārt pat bail me­tas, kaut gan, jāatzīst, ka tā tu kļūsti vēl interesantāka un noslēpumaināka. Tas, ko atklājuši šie pīšļos pārvēr­tušies ļaudis, dus tevi, tikpat viltīgs un pavedinošs kā šī senā kašgariešu deja, kuru aizliedza romiešu likumi un nolādēja baznīcas tēvi un kura par īsti tikumīgu ne­tiek uzskatīta arī šodien, bet kuru līdz ārprātam mī­lēja vienkāršā tauta tai laikā, kad viedākie prāti jau apjauta Romas impērijas bojāeju, šo «niknās lapse­nes» deju, kuru skatoties ķeizara Juliāna draugam se­natoram Flāvijam aiz sajūsmas galvā pārplīsa lielais asinsvads — un viņš uz vietas bija beigts. Gribi, es tev iemācīšu? — sirmgalvis iesaucās jauneklīgā balsī. — Šo skurbinošo un kaislīgo, vājprātā dzenošo niknās lap­senes deju?!

— Liecies mierā, Marvīn! — Džīna smējās.

— Par nožēlu, mums nav izdobta ķirbja, kurā pūšot rodas skaņa, kas tik ļoti atgādina lidojošas lapsenes spindzoņu. Tāpat mums nav krotāliju, zini, tie ir tādi vara fcvārguļi, kurus dejotāja šķindina te skaļāk, te klusāk, baidīdama prom nikno lapseni, kas grib viņai iedzelt.

•— Deja ir tieši tāda, kā tu stāstīji?

— Džīn, jaukumiņ! — Marvīns iesaucās vieglā pār­metumā. — Ko vispār vārdos var attēlot?

— Es gribu, lai tu mani iemāci «niknās lapsenes» deju! — Džīna piepeši nopietni teica. — Tikai ne paš­laik. **

— Protams, — vīrietis atteica, un krūmos ielidoja otra tukša tetrapaka.

Elpu aizturējis, Ingus tvēra katru vārdu, bet nekā nespēja saprast.

Tad viņš spēra vēl vienu soli uz priekšu, pašķīra alkšņu zarus un caur lapām ieraudzīja…

Saules gaismā tikpat kā japāņu zīmējumos izlocī­jās gaisīgas meitenes un sirmgalvja līnijas. Džīna bija kaila. Vecis lēja viņai uz pleciem pienu, un viņa ar baudu glāstīja savu ķermeni.

—- Marvīn! — viņa piepeši satrūkās.

Vīrietis apcirtās un aizdomīgi paskatījās krūmājā.

— Es atkal jūtu, — Džīna nočukstēja un aizsedzās, noslīga uz ceļiem garajā zālē.

— Vai te kāds ir? — Marvīns klusu prasīja.

— Es jūtu… — Džīna atkārtoja.

— Ja te kāds ir, tad nevajag baidīties, — Marvīns teica savaldīgā balsī. — Nāciet droši laukā!

Un tai pašā mirklī ar strauju lēcienu metās krūmos uz Ingus pusi, un tas, cilvēka mūžsenā instinkta vadīts, laidās, ko kājas nes.

Jā, viņš skriedams līksmi nodomāja, es Džīnu mīlu, bet man diemžēl ir jābrauc, jo no tā atkarīga mana dzīve, taču es viņu pēc tam sameklēšu, noteikti sa­meklēšu …

Ingus uzjoņoja otrajā stāvā un iebruka dzīvoklī.

Māte jau bija aizgājusi uz savu kantori, tēvs vēl brokastoja.

Ingus iemetās vannasistabā un palīda zem dušas.

Tēvs, paēdis brokastis, paņēma portfeli un izgāja, bet tūlīt atgriezās.

— Ei, Ingu! Un uzvedies godīgi! Septiņreiz padomā­jiet, pirms kaut ko darāt!

— Jā, jā! — cauri ūdens šaltīm izlauzās dēla balss.

—- Sveces mocim es noliku virtuvē uz skapīša!

— Paldies!

Brītiņu tēvs domīgs pastāvēja, tad izgāja un klusu -aizvēra ārdurvis.

Ingus nežēlīgi norīvē jās ar frotē dvieli, uzrāva džin­sus un sporta krekliņu, pabrokastoja.

Un tad notika kaut kas dīvains.

Skūdamies Ingus neviļus ieskatījās sava spoguļat­tēla acīs un satrūkās — to skatiens spēji uzzibsnīja kā lāzera stars un tūlīt nodzisa.

Puisi pārņēma savādas izbailes. Viņš gribēja novēr­sties, taču spoguļacis viņu bija gluži vai nohipnotizē­jušas. Viņš raudzījās tajās un pēkšņi sajuta, ka tās ir acis, kurās viņš vēl nekad nav ielūkojies; tik svešādas un noslēpumainas tās šķita, un, tiklīdz viņš par to bija iedomājies, skatiens ienira za]o acu dzīlēs, grima dzi­ļāk un dziļāk kā bezdibenī, līdz sagriezās galva un viss aizmiglojās.

Ingus atrāvās no spoguļa un pārlaida ar delnu no­svīdušajai pierei. Nu kaut kas dumjš, viņš nodomāja, iegāja savā istabā un atspiedās pret palodzi.

Sejā iesitās spirgts vējiņš.

Pilsētiņai atkal pārlidoja reaktīvais iznīcinātājs.

Atsprāga pretējās mājas mansarda logs, un pa to laukā izliecās līdz vidum kails, ar raženu spalvojumu klāts, atlētiski noaudzis vīrs. Viņš dusmīgi pakratīja dūri pret lidmašīnu, izlaida pirkstus kā ķemmi caur kuplo bārdu un pakasīja vēderu. Ieraudzījis logā Ingu, uzsauca:

— Esmu izlēmis doties jums līdzi!

— Uz kurieni, Bendžo? — Ingus pabrīnījās.

— Neizliecies par muļķi! Vecais blēdis Oto alus bārā izpļāpāja.

— Bendžo, saproti mani pareizi un neapvaino­jies! — Ingus patiesā nožēlā teica. — Marks negrib, lai kāds brauc līdzi.

— Un es tev esmu kāds?! — Bendžo sašutumā tā iegāza ar dūri pa skārda palodzi, ka baloži no jumta kores uzspurdza gaisā. — Mēs taču esam draugi, Ingu! Tu vēl bērnudārzā gāji, kad es tev mācīju krāsas uz kartona smērēt, un es jau neesmu vainīgs, ka tev ne­kas neiznāca; tik stulbs tu biji!

Ingus pavīpsnāja, un Bendžo pasteidzās izlabot:

— Protams, stulbs tu biji tikai attiecībā uz krāsām! Tev nebija talanta uz mālēšanu, bet man tā ir aicinā­jums, tā ir visa mana dzīve. Es jūtu, ka manī snauž dižs talants, kaut kas mākslā vēl nebijis, kaut kāda ģe­niāla pasaules krāsu filozofija dus manī kā flamings, kurš nevar izšķilties no olas un uzšauties debesīs, jo draņķa čaumala negrib plīst, un viņš jau krietni ap­dauzījis knābi veltās cerībās izlauzties beidzot brīvībā. Nabaga flamingam jau ir četrdesmit, un tas jūt, ka šī varbūt ir pēdējā izdevība mūžā. Vai tu saproti, Ingu, pēdējā cerība beidzot kļūt par flamingu padebešos, nevis veģetēt kā krāvējam sievasmātes sakņu bodē vai arī mācīt zīmēšanu baram nošņurkušu knauķu! Nu!

Ingus nezināja, ko sacīt. Viņš saprata, ka tas, ko runā gleznotājs, ir taisnība. Bet tai pašā laikā viņš ap­jauta, ka Bendžo pieder pie pasaules, kura pulsē ar divu gadu desmitu atstarpi, un ka tā ir viņam sveša pasaule un viņš svešs tajā.

Bendžo ir jauks cilvēks, domāja Ingus, viņš man patīk, taču patīk šeit, šai mazpilsētiņā, mansardā starp audekliem un krāsu smaržām, kur viņš ir manas dzī­ves dajiņa, kuru es nekad negribētu zaudēt, bet es ne­varu iedomāties, ko viņš iesāks kopā ar mani un Marku…

— Vai nu mana mākslinieka dvēsele kļūs par fla- mingu, vai arī es padarīšu sev galu un atstāšu Modrīti atraitnēs ar bāreni, kam jānāk pasaulē pēc diviem mē­nešiem! — Bendžo auroja.

•— Citreiz, Bendžo! — Ingus atkliedza.

— Citas reizes vairs nebūs! — gleznotājs pārskai­ties iesita ar dūri pa spalvainajām krūtīm. — Nebūs tāpēc, ka jūs kļūsiet pieauguši un tādos braucienos vairs nedosieties! Jūs kļūsiet konformisti un domāsiet tikai par karjeru, par bērnudārzu sīkajiem, par kažoku sievai, par paģirām pirmdienas rītos, par sievasmātes slimajām aknām, par iespējām nopirkt autiņu vai da­būt jaunu dzīvokli, par to, ka līdz atvaļinājumam vēl četras dienas, par to, ko par jums domās un teiks citi, un vēl par simttūkstoš līdzīgām lietām vai arī nodzer- sieties, kļūsiet narkomāni, bet vienalga tādā ceļojumā nekad vairs nedosieties!