ANDRIS PURIŅŠ - BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI

Tādā jutoņā Ingus bija dzīvojis vidusskolas pēdējā klasē. Nu vidusskola aiz muguras, atestāts rakstām­galda atvilktnē. Kas mainījies?

Un piepeši Ingus bija skaidri sapratis, ka ne jau kaut kur ārpusē, bet tieši viņā pašā, viņa apziņā un zemapziņā, slēpjas atbilde uz tām ilgām un nemieru, sapņiem un cerībām, kas mutuļo kā pavasara ūdeņi ledus žņaugos.

Ingus skrien vienmērīgā solī.

Viņa mūžīgā kaltiem akmeņiem bruģētā mazpilsē­tas galvenā iela. Lai kur aizlīkumo šķērsielas, tās vien­mēr atved atpakaļ. Aizbēgšanas nav. Un vai aizbēgsi pats no sevis?

Pie atturības kluba Ingus nogriezās liepu alejā, kas veda uz skolu, nu jau viņa bijušo skolu.

Jā, Ingus ir formā, lieliskā formā, skriet ir tik viegli un patīkami, domas šķiet tik skaidras, plaušas vien­mērīgi rauj skābekli un piegādā asinīm, un vissīkākie kapilāri tās aizvada līdz katrai ķermeņa šūniņai.

Ingus ar ieskrējienu pāilēca pāri skolas žogam un šķērsoja laukumu divstāvu ēkas priekšā. Skola gu­lēja klusa un skumja, iegrimusi letarģiskā miegā līdz rudenim, logi ciet, durvis noslēgtas, tomēr vienu logu piemirsuši kārtīgi aizvērt, un Ingus dzird dažu nedēļu vecas atbalsis:

«Jādomā tā, kā domā visi, jo visi domā tā kā visi un tāpēc domā pareizi.

Jārunā tā, kā runā visi, jo visi runā tā kā visi — un arī tas tāpēc ir pareizi.

Jāraksta tāpat, kā raksta visi, jo visi raksta prātīgi kā visi — un tas atkal ir pat ļoti prātīgi.

Un tāpēc jādzīvo pareizi, tāpat kā pareizi dzīvo visi, jo visi dzīvo kā visi un tāpēc dzīvo labi, jo tad dzīvo­jas labi. Ja dzīvo nepareizi, visādi sarežģījumi rodas, un tad vairs nav labi.»

Ingus nicinājumā nospļāvās uz loga pusi un aiz­skrēja pāri sporta laukumam, bet no loga joprojām plūda attiecīgās instancēs par attiecīgi vajadzīgi pa­reizām un pašreizējam laikam par attiecīgi nemaldīgi patiesām apstiprinātās attiecīgās patiesības, kuras, korī atkārtojot, dzīvojas labi, līdz kāda vārna, vārdu plūdos ielidojusi un no tiem galīgi apdullusi, ieskrēja logā un, izbailēs ķērkdama, noķēzīja stiklu. Logs sašutumā aizcirtās līdz rudenim, kad pa liepu aleju uz skolu sāks tecēt bijīgākas un ticīgākas ausis.

Ingus pārmetās pāri sporta laukuma žogam un caur bērzu birzi aizskrēja lejup uz ezeru, kas klusi šalca pretim niedru un vilkvālīšu mūzikā, un varžu kora dziedātāji rāva vaļā katrs savu partiju, šķaudīdami virsū Visuma harmonijai.

Ezera krasti tinās vieglā dūmakā. Iezilgano spo­guli vietvietām pārskrēja sīka ņirboņa. Ezermalas krū­mājos vēl slēpās pēdējās nakts ēnas.

Uz peldētavas steķa sēdēja Ingus klasesbiedrs Gints un makšķerēja.

Sadzirdējis aiz muguras soļus, viņš slinki pagriezās, un bērnišķīgi naivajā sejā ar neaizmirstuļu krāsas acīm atplauka smaids.

— Sveiks, veco zēn! — viņš priecīgs uzsauca Ingum.

— Cau, Gint!

Ingus atspiedās pret peldētavas margām.

Oints zibenīgi piecirta. Auklas galā tirinājās kaz- rags. Gints to noņēma un riebumā trieca pret dēļiem.

Noraustījies konvulsijās, kaitīgais radījums palika gu­ļam starp pāris desmitiem savu sugas brāļu līķīšu bez cerībām uz apbedīšanu.

— Tev vienreiz neapniks noņemties ar tādām blē­ņām? — Ingus pavīpsnāja. — Vai jēdzīgākais nebūtu pamācīties iestāj ekšiem?

— Tieši tāpēc jau arī es gribu, lai jūs ņemtu mani līdzi, — Gints žēli teica. — Citādi es visu vasaru no­nīkšu pie ezera un ar studēšanu nekas neiznāks. Sa­proti, Ingu! Traks ceļojums — un tad uzreiz grāmatas, bet makšķeres pirms aizbraukšanas es salauzīšu! Kad atgriezīšos, nebūs, kas jauc galvu. Redzi, vajadzīga spēja pārmaiņa no viena uz kaut ko galīgi pretēju, ne­vis no sēdēšanas ar makšķeri uz tādu pašu sēdēšanu ar grāmatu.

Es prasīju par tevi Markam… — iesāka Ingus, bet Gints sašutumā pārtrauca.

— Tu prasīji Markam?! Tad jau tikpat labi varēji godīgi pateikt, ka negribi ņemt mani līdzil Tu taču zini, ka Marks mani necieš!

Jā, to es zinu, nodomāja Ingus, un zinu arī, ka Marks tevi sauc par Bezmugurkaula Gliemezi.

— Ja 6s brauktu viens, tad cita lieta, — viņš teica. — Bet tagad svarīgas arī Markā domas.

— Ja Marks sadomātu kādu ņemt līdzi, vai viņš tev prasītu atļauju? — Gints ņirdzīgi pavaicāja.

Ingus kodīja lūpas un klusēja.

— Marks tevi nostādītu fakta priekšā! — Gints tur­pināja. — Tiesa, mazu teātri paspēlētu, lai liktos, ka viņš ir rēķinājies ar tavām domām, lai tu varētu vis­maz arēji saglabāt pašcieņu!

— Atsienies! — Ingus atcirta un, norāvis treniņ­tērpu, paskatījās spožajā saulē; acis piešķīda pilnas ar zelta dzirkstīm. Viņš dziļi ieelpoja un ienira ezerā.

Gints izvilka mazu raudiņu un iemeta plastmasas spainī.

Ingus jau lādzīgs puika, viņš skumji domāja, ne­būtu tikai sapinies ar Marku. Pēc tāda kā Marks skumst cietums. Nē, protams, viņš nav noziedznieks, varbūt mūsu klasē viņš bija pats godīgākais, pilnīgi iespējams, bet viņš traucē dzīvot saviem līdzpilsoņiem un, jo kļūs pieaugušāks, jo vairāk traucēs. Tad Marku ieliks cie­tumā. Vienmēr var atrast, par ko ielikt cietumā, ja pēc tā ir vajadzība. Kad Marku ieliks cietumā, tad mēs ar Ingu varēsim kļūt labi draugi.

Ingus sprauslādams iznira un peldēja pie steķa ar nolūku Bezmugurkaula Gliemezi aiz kājas ieraut ūdeni

Ginta pateiktais joprojām gremza, jo sirds dziļumos Ingus apjauta, ka tā ir taisnība, tomēr tāda, par kuru skaļi nevajag runāt, jo tā attiecas tikai uz viņu un Marku.

Ginta blondie, sprogainie mati saules gaismā vizēja, un ar gaišzilajām actiņām un sārtajiem vaigiem viņš atgādināja aizkustinošu amoriņu no vecas bildes.

Ingum kļuva Gliemeža žēl, viņš pārdomāja un pie­peldēja pie steķa gabaliņu nostāk.

— Tad tu ņemsi mani līdzi? — Gints atkal prasīja.

— Nē! — Ingus cieti atteica un spējā rāvienā uz­vilkās līdz pusei uz steķa.

— Kā tad! — Gints aizvainoti teica. — Tā vien lie­kas, ka tu bez sava sirdsdrauga atļaujas neuzdrīksties pat uz mazmājiņu aiziet!

Ingus sakoda zobus, ieslīdēja atpakaļ ūdeni un, tu­rēdamies pie steķa malas, virzījās pie Ginta, bet piepeši sintētiskā makšķere saliecās, un Gints, neielaizdamies nekādās makšķernieku gudrībās, rāva laukā pa taisno. Pa dēļiem aizlēkāja liela karpa.

Satvēris upuri, Gints brutāli izrāva dziļi ierīto āķi. Asins pilieni no zivs mutes uzšļakstījās uz delma. Viņš piecēlās kājās un, cieši sagrābis mirdzošo karpu, lai­mīgi smaidīja un rādīja Ingum.

— Padomā tikai, kas par varenu maitu! — sajūsmā vaidēdams, viņš ielaida karpu spainī un nolaizīja no delma zivs asinis. — Ja te viena tāda bija, tad taču jābūt vēl citām!

Paliec vien pie šīm citām, nodomāja Ingus, izrāpās uz steķa, apģērbās un aizskrēja pa taciņu, kas veda cauri ezermalas grīšļiem un krūmājiem. Paliec vien, tādi braucieni nav tādiem kā tu, tava laime acīmredzot mājo šai varžu dīķī!

Nokļuvis biežņā, kur krūmi jau sniedzās pāri gal­vai, Ingus piepeši apstājās un saausījās.

Ezerpuses krūmu saaudzēs viņš sadzirda īpatnēji čērkstošo balsi un tai kā atbildi guldzošus, tīksmus sie­vietes smieklus.

Sirds salēcās tāpat kā nesen uz pilsētiņas galvenās ielas.

ll

Ingus uzmanīgi šķīra zarus un zagās tuvāk balsīm. Viņš saklausīja Džīnas smieklos kaut kādas pašapmie­rinātības un egoisma nokrāsas, un tas viņu iesvēla spējā, greizsirdībai līdzīgā niknumā; kā viņa drīkst tā smieties!