ANDRIS PURIŅŠ - BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI

Pūlis atbildēja ar ņirdzīgiem «urā» saucieniem, un puiši Veritusu staipīja, locīja, sagrieza grīstē, sasēja trijos mezglos, meta gaisā, un Verituss griezās kā pro­pellers, un visi sauca, ko tik vēl nevarot izdarīt ar patiesību un brīvību, ja vien labi gribot.

Beidzot Vilfrēda kompānija Veritusu palaida, un punduris aizkusis noslīga ceļmalā.

Neviens viņam vairs nepiegrieza vērību, jo parā­dījās tēvocis Oto. Viņš lepni nesa tortes kārbu.

Uzbrāzmoja vētraini aplausi, kas pārgāja ovācijās.

Stumdami motociklus, tēvocim sekoja Marks un In­gus. Viņi gāja, acis nodūruši. Marka zobi bija cieši sakosti.

Kad viņi motociklus uzstūma uz šosejas, Ingus pirmo reizi uzmeta īsu skatu ļaužu pūlim un satrūkās.

Viņš šodien jau trešo reizi ieraudzīja Džīnu un Marvīnu.

Džīna kā fascinēta ieplestām acīm raudzījās uz viņu pusi, bet Marvīns, viegli šūpodamies, piemeta pie mu­tes alumīnija blašķi un nodzēra vairākus malkus.

Ingus velti centās uztvert Džīnas skatienu.

Tēvocis Oto jutās debešķīgi; sen viņam nebija pie­vērsta tāda uzmanība. Raisīdams vaļā sarkano lenti, viņš gandarīti domāja: viņi gaida brīnumu. Zobojas par mums, bet ar bērna naivitāti gaida, ka es viņus tūlīt šmaukšu un ienesīšu vienmuļajā ikdienā kaut ko krāsainu un brīnišķīgu, kaut ko noslēpumainu, tomēr atminamu, ja vien mazliet palauza galvas, un viņu dvē- seles alkst šīs atminēšanas.

Tēvocis Oto bija pārāk labās domās par publiku, kurai maize bija un kura tagad gluži vienkārši vēlējās vēl tikai teātri.

— Izsauciet «ātro palīdzību»! — smējās huligāns Vilfrēds. — Karstā vasara tā sakāpusi galvā dullajam Oto, ka uz paura var olas cept!

Marks neizturēja un naidā paskatījās uz Vilfrēdu, kura sejā ar asimetriskajiem vaibstiem un kumpaino degunu pavīdēja klajš izsmiekls, kad viņu skatieni sastapās, — abi bija seni ienaidnieki.

Tēvocis Oto lielā kabatlakatā izšņauca savu pīles degunu, tad rezervēti palocījās uz visām pusēm un a~ burvju mākslinieka žestiem no kārbas izņēma rotaļvil- ciņu, parādīja pūlim.

Šai saules izdedzinātajā, bezkrāsainajā un apvītu - šajā pasaulē vilciņš mirdzēja kā varavīksnes drupata, un cilvēkus, kas bija ielenkuši šoseju, pārņēma mul­sums.

Tēvocis Oto vēlreiz nošņauca degunu, noglabāja mutautu vestes kabatā, pietupās, nolika vilciņu uz šo­sejas un sāka kustināt rokturi iekšā — ārā.

Vilciņš sāka griezties, griezās ātrāk un ātrāk, iedū­cās, tad iedziedājās un aizvirpuļoja arvien vieglāk un gaisīgāk, un dziedāja arvien augstākā un augstākā balsī.

Tēvocis atlaida rokturi.

Marks un Ingus piepeši aizmirsa visu uz pasaules, arī ļaudis kā apmāti blenza violetajās, zilajās, zaļajās, dzeltenajās, oranžajās un sarkanajās fosforescējošajās līnijās, kas kaut kā mistiski saplūda vienā un ietecēja bezgalībā, bet vilciņš joņoja un joņoja, šķiezdams spo­žas dzirkstis, dziedāja un dziedāja, aicinādams visus sekot šai dīvainajai un vilinošajai varavīksnes spi­rālei …

Džīna pēkšņi tiecās pie vilciņa, taču sirmgalvja roka sažņaudza meitenes plecu kā spīlēs.

Vilciņš piepeši nodrebēja, sāka dūkt klusāk un klu­sāk, noguris griezās lēnāk, līdz streipuļodams sabruka uz šosejas.

Fosfora bulta rādīja tālumā.

Elpu aizturējušais pūlis nodvesās, un sasprindzinā­jums izzuda. Acumirkļa aizrauti, ļaudis tagad jutās ap­mulsuši un vīlušies.

— Un tas ir viss? — beidzot kāds sašutis iesaucās.

Pūlis iemurdējās.

Tēvocis Oto izvilka divus rokas kompasus, fiksēja virzienu, kādā rādīja bulta, un atdeva Markam un Ingum.

— Tiš! — viņš spēji iesaucās un aizspēra vilciņu sānis.

Gints atlēca atpakaļ un ļaunā priekā sauca:

— Es redzēju, es paguvu ieraudzīt! Pateikšu, visiem pateikšu! Neņēmāt mani līdzi, paši vainīgi!

Marks un Ingus sprādzēja ķiveres, vēlēdamies tikai vienu — tikt ātrāk no šejienes projām.

Tēvocis Oto brīdinoši pakratīja ar pirkstu Gintam:

— Tu nedrīksti turp braukt, ja arī tevi ņemtu līdzi. Tas nav domāts tādiem kā tu.

Vilfrēds greizi smaidīja, viņa garais un stiegrainais augums locījās apslēptos smieklos.

Bendžo glaudīja kuplo bārdu un viltīgi smīnēja.

Gints aizskrēja pie Vilfrēda, un tas viņam atzinīgi uzsita pa plecu. Gints pateicīgi pasmaidīja.

— Ejam, mana jaukā! — Marvīns pačukstēja Džī- nai. Viņa piekrītoši pamāja, tomēr nekustējās ne no vietas, raudzījās motociklistos, kuri jau iedarbināja motorus.

— Ejam, slampa! — Marvīns nošņāca un aizrāva meiteni sev līdzi pa pļavu uz meža pusi.

Punduris Verituss, uzbudinājumā trīcēdams, skrai­dīja pa šosejas apmali un, paslējis dūrīti pret debesīm, iekliedzās:

— Patiesība un Brīvība — tās ir vienīgās vērtības, par kurām var mirt! Vergi sacēlās, viņus sita krustā, un kas par to — Brīvība ir tā vērta! Džordāno Bruno kāpa sārtā, un kas par to — Patiesība ir tā vērta!

Kāds palika viņam priekšā kāju, un Verituss lamā­damies ieripoja grāvī.

Bet ļaudis, kas jutās izmuļķoti, sāka atgūties. Viņu pašcieņa un pārākuma apziņa likās iemīdītas dubļos; nu tās vajadzēja nomazgāt.

Pūlī atskanēja svilpieni un lamas. Daži meklēja pēc akmeņiem. Divi dīkdieņi vilka nokaltušu bērzu, lai mo­tocikliem aizšķērsotu ceļu. Citi kliedza:

— Laimīgu ceļu, trakie mustangi! Kaut jūs nolauztu kaklus!

— Kaut velns jūs parautu ar jūsu burvestībām, no kurām citiem netiek nekāda prieka!

— Vācieties ātrāk projām — būs vienreiz mierīga dzīve!

Marks atvadām uzmeta pūlim naidpilnu skatienu. Ingus paraudzījās tādā kā neizpratnē: par ko gan viņi abi ar Marku izpelnījušies tādu ienaidu un apsmieklu?

— Sveiks, tēvoc! — atkliedza Marks un parādīja salašņu baram aizvainojošu žestu.

Un divas spīdīgi sarkanas šautras aizdrāzās pa šoseju.

Pakaļ aizlidoja akmeņi, svilpieni un lamas. Pēc Marka žesta pavadītāji nāca pie vienota secinājuma, ka humānisms bijis nevietā, vajadzējis bez liekas do­māšanas abus piekaut, jo gaišākie prāti, zinādami, ar kādiem sabiedrības apvainojumiem viss beigšoties, uz to taču aicinājuši.

Tēvocis Oto noraudzījās pakaļ abiem sarkanajiem punktiņiem, un viņa acīs bija asaras. Viņš izvilka lielo kabatlakatu, izšņauca degunu un slaucīja acis.

Puišeļi, pamanījuši visu aizmirsto rotaļvilciņu, smie­damies un grūstīdamies aizspārdīja to uz pilsētiņu…

Izrāvušies no pašapmierinātās pilsētiņas, kas no jauna ieslīga savās siltajās un ērtajās ikdienas rūpēs, kuras nebija nekas cits kā visiem labi zināmo vakar­dienas rūpju un darbošanās imitācijas patīkams turpi­nājums ar mānīgo ārējo aktivitāti un drudžainiem saukļiem, bet patiesībā ar iekšēju vēlēšanos, lai nekas nemainītos un turpinātos pa vecam, jo nevienam pēc jaunā nav nekādas vajadzības. Tas ir pat nevēlams, jo jācenšas vairīties no visa, kas jauns un neparasts, nepārbaudīts un aizdomīgs — un tāpēc nīstams, jo var izrādīties veģetēšanai bīstams, Ingus un Marks bezrū­pīgi bija joņojuši pa šosejām, lielceļiem, maģistrālēm, reibdami no neierastās brīvības sajūtas, tomēr vien­mēr griezdami moču stūres turp, kur norādīja tēvoča Oto dotie kompasi.

Pēcpusdienā abas sarkanās javas, mirdzēdamas spo­žajā saulē, nodrāzās pa asfaltētu brauktuvi pie jūras.

Debesis bija zilas, neviena mākonīša, tomēr vējš pa­matīgs. Jūra vārījās, un krēpjaini viļņi šķīda pret krastu.