ANDRIS PURIŅŠ - BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI

— Ej atpakaļ uz turieni, no kurienes esi nācis! — Marvīns uzkliedza. — Tā būs priekš tevis labāk.

— Varbūt tu paskaidrosi, kā ceri panākt, lai es da­rītu tā, kā man būs labāk? — milzenis rupji pavai­cāja, viņa ačeles nikni iezibējās un roka saliecās, iz­spīlēdama varenus bicepsus.

Atkal fiziskais spēks triumfē pār saprātu, Marvīns skumji nodomāja un sāka pacietīgi pārliecināt Bendžo doties mājup, bet gleznotājs izrādījās tikpat stūrgal­vīgs kā ēzelis.

— Pietiks vārīties! — Bendžo beidzot teica un ap­sēdās uz izgāzta koka stumbra. — Klausies, stulbais veči! Esmu gleznotājs pēc aicinājuma un velnišķīgi mokos, bet dievišķā atklāsme kā nenāk pār mani, tā nenāk… Man jau četrdesmit, un šai vecumā pēc māk­slas videnes beigšanas un diviem kursiem akadēmijā, kufu pametu tāpēc, ka tā vairs nekā man sniegt neva­rēja, man ir izdevies sarīkot tikai vienu personāliz­stādi. Un tā pati tika sarīkota pa blatu mūsu rajona novadpētniecības muzejā, jo tolaik tur par direktoru strādāja mans bijušais klasesbiedrs, kuru, starp citu, tieši par šīs izstādes sarīkošanu arī atlaida no darba. Kāds nekaunīgs cilvēks esot teicis, ka vīrietim, kuram pēc četrdesmit gadiem neesot naudas, nekad tās arī nebūšot. Un tā mani visu laiku grauzuši, kāpēc es, tāds vesels un fiziski attīstīts vīrietis, ja jau no mālē- šanas nekas neiznākot, nestrādājot kārtīgu darbu. Pre­cīzāk izsakoties, es esot augonis uz tautas miesas. Saproti, vecais, ja es raktu grāvjus vai strādātu par krā­vēju sievasmuteres sakņu bodē, tad es būtu tā vese­līgā tautas miesa! — Bendžo nogrieza zobus un dusmās trieca dūri pret ceļgalu. — It kā es būtu vainīgs, ka man nav lauztas kājas kā Tulūzam-Lotrekam vai tu­berkulozes kā Modiljāni! Vienīgā laime, ka pēdējā laikā ffcani sāk turēt par dullu un sievu tāpēc pat žēlo.

— Tas vēl nav iemesls, lai šonakt ietu tieši pa šo stigu! — Marvīns nepatikā atteica un nodrebinājās; sāka salt.

— Es sekoju diviem saviem draugiem, kuri te ne­sen kā braukuši ar motocikliem, — Bendžo paskaidroja.

— Vislabākais būtu, ja tu liktu viņus mierā!

— Un vēl labāk būtu, ja tu beidzot iznāktu no krū­miem, lai mēs varētu sarunāties kā cilvēki! — milze­nis atgrieza.

— Tev nav ko ieraut? — Marvīns sadudzis prasīja.

Bendžo uz to atteica:

— Es alkoholu nelietoju, jo tas ir veselībai un sa­biedrībai kaitīgs.

Marvīns nospļāvās un neteica nekā, bet gleznotājs pēkšņi izjuta sirsnību un uzticību pret sirmgalvi, jo viņam šķita, ka tas ir tikpat nelaimīgs kā viņš, Bendžo, Un izstāstīja visu par ģeniālo tēvoci Oto, par Marku un Ingu, par to, ka šeit viss esot «īsti ne tā» un «kaut kas ārpus», tāpēc te mājojot cerība atrast to, nezin ko, tad viņa dvēsele uzvīšoties kā flamings ģenialitātes de­besīs, bet pretējā gadījumā viņš padarīšot sev galu, kaut arī sieva esot septītajā mēnesī… h

— Es vienmēr esmu gribējis gleznot tā, kā jūtu, — Bendžo žēlojās, — es vienmēr esmu gribējis kļūt par flamingu caur sevi pašu, bet man to pilsētiņā neļāva, bruka virsū, ka man esot ideoloģiski kaitīgs krāsu sa­jaukums, turklāt nepareizās krāsas dominējot pār pa­reizajām, mana vieta esot trakomājā, ja ne vēl tālāk… Vienbrīd es padevos un gribēju mālēt, kā prasa, lai vismaz reizi dabūtu prēmiju un desmit gadu laikā va­rētu uzdāvināt sieviņai jaunu kleitu, taču tad man ga­līgi nekas neienāca. Ar mani bija notikusi nelaime — es jau biju iemācījies nemelot. Man tagad kauns, bet dažbrīd es apskaudu tos, kas ar vieglu sirdi neķītri meloja un skaļi stāstīja viens otram un publikai, ka savā mākslā paužot dižākās laikmeta patiesības, bet šaurākā pulciņā paši ņirgājās par to, ko cildināja. Es viņu vidū jutos kā cilvēks ar Dāvida zvaigzni uz mu­guras, nokļuvis starp āriešiem.,* Katrs gaisa grams spieda uz mani kā bruģakmens un neļāva man izšķil­ties!

— Tu vienkārši esi bijis gļēvs! — Marvīns teica.

— Tāpat kā vairākums. Arī man pilnīgi pietika, ka uz mani rej, bet kost taču tomēr vēl nekoda. Es negri­bēju kļūt moceklis, — Bendžo noplātīja rokas. Tad viņa acis iemirdzējās, sejai pārslīdēja gaišums, un viņš svinīgi teica:

— Bet tagad ideālu vārdā esmu gatavs par tādu kļūt! Vai tu šajā lietā man varētu palīdzēt, viedais sirmgalvi?

Marvīns skeptiski nosmīkņāja un aizdzina pūci, kas gribēja nomesties viņam uz galvas, un nodomāja, vai nav par Vēlu, nabaga glēznbtāj, vai tava vieta nav mīļajās, ierastajās mājās pie sievas, pie dzimstošā bērna, pie sievasmātes dārzeņu noliktavas.., Vai tu maz vairs varēsi pacelties? Ar prātu tu visu saproti, ar prātu tu gribi, ar prātu tu tagad esi gatavs uz visu, bet vai tava dvēsele maz to vairs spēs, vai tā jau nav norakstīta? Atstāj labāk ceļu tādiem kā Marks un var­būt arī Ingus — tā domāja sirmgalvis un teica:

— Tu tomēr gribi soļot tālāk? Zināmā mērā tev piemīt pasionaritāte, tikai es šaubos, vai tev paveik­sies to ievirzīt pareizā gultnē jeb, runājot tev sapro­tamā valodā, izdosies kļūt par flamingu zilajās debe­sīs. Es ļoti šaubos par to, tomēr ej… Jo pasionaritāte neatrodas cilvēku apziņā, bet zemapziņas stihijā, bārda!

Bendžo piecēlās no stumbra un dusmīgi teica:

— Ja tu nepārstāsi muldēt šitādas lietas, es tev no- zilināšu ribas!

— Tu, idioti — Marvīns uzkliedza. — Priecājies par doto iespēju, valdi mēli un staigā, ja jau nu savos ga­dos nevarēji sēdēt mājās kā normāls cilvēks!

Bendžo pārskaities nolauza no koka nokaltušu zaru delma resnumā un joza pie Marvīna, kurš arī nebija vakarējais — spruka kā zaķis no migas un mežā iekšā, sirmās krēpes un bārda vien noplīvoja.

Bendžo nolamājās, bet pakaļ nedzinās, aizsoļoja tā­lāk pa stigu, sparīgi uzvilkdams:

— Dziedu, dziedu slavu, slavu!

Kreiso, kreiso!

Paķer koku, piekauj spoku!

Kreiso!

Veco velnu sasit melnu!

Kreiso, kreiso!…

Marvīns steberēja atpakaļ uz telti.

Džīna bija iemigusi.

— Mosties, ķirzaciņ! — Marvīns uzsauca un pie­rāpoja viņai blakus.

— Mnnū-ū, — meitene pamodās un miegaina pie- kļāva sev Marvīnu.

— Vēl viena zivtiņa aizpeldēja pa stigu!

— Vai tu nerīkojies neapdomīgi, viņu palaizdams?

— Zēlums, vienīgi žēlums spiež mani pastrādāt muļ­ķības …

— Uzmanīgāk… — Džīna čukstēja. — O, mīļais…

— Žēlīgais dievs, par kādiem grēkiem?! — sirm­galvis iekliedzās, pietrūkās uz ceļiem un izstiepa ro­kas pret telts griestiem. — Ja tu esi tur debesīs, lai nolādēts top tavs vārds!

— Tu esi jucis? — Džīna ievaidējās.

— Ieklausies!

No stigas puses skanēja stikla džinkstoņa.

— Ģērbies, vabolīt, un ejam! — Marvīns iebrēcās un sāka ģērbties. — Nu vairs nav labi! Visi pasaules vazaņķi sazvērējušies šonakt vilkties uz šejieni!

— Lai! — Džīna pārskaitusies atcirta.

— Tu domā, ka es pašlaik jūtos patīkami! Bet ģēr­bies žiglāk, dārgā, tikpat mums nekas nesanāks, kamēr nebūsim stigu likvidējuši,

Meitene, nikni šņākdama, steigšus vilka drēbes, un tad viņi aizdrāzās pa mežu simtkāju ātrumā.

Nācējam mugurā bija nonēsāta raiba žakete un sa­lāpītas bikses, galvā sporta cepurīte ar uzrakstu «Tal­lina». Pār muguru bija pārmests šļaugans maišelis, kurā džinkstēja stikla tara.

— Sveiki, mīļie ļaudis! —» viņš jau pa gabalu sauca, bet Džīna un Marvīns drūmi klusēja.