ANDRIS PURIŅŠ - BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI

— Nāc taču, Marvīn! — Džīna laiski izstaipījās, un nekaunīgais mēness caur telts lodziņu nopētīja vi­ņas eleganto gurnu izliekumu.

— Es taču tev uz stigas teicu, ka jau pēc piecām minūtēm tu melnmati aizmirsīsi, — Marvīns noteica un aiz aukliņas pavilka lodziņam priekšā aizsegu.

— Es neaizmirstu neko, — Džīna atteica.

— Ai, Džīn! Man tu patīc vēl arī tāpēc, ka tava do­māšana nav vis eksakta, bet emocionāla. Tavs prāts dus kā apsūbējusi pērle, un labi vien ir, ka tu to ne- spodrini. Tu domā ar instinktiem, un tur, kur prāts iz­ziņas ceļā netiek klāt, tu atrodi pareizo atbildi.

— Tad nāc! — Džīna atkal sagrozījās uz piepū­šamā gumijas matrača.

— Pagaidi mazliet, mīļā! — Marvīns teica un sēja ciet telts durvju auklas. — Nejauc man pašlaik prātu! Esmu iekļuvis runāšanas stihijā…

— Tarkšķēšanas stihijā! — Džīna neiecietīgi pār­trauca.

— Vienalga, kā tu to sauc, bet laukā no tās var iz­kļūt, vienīgi izdarot attiecīgu daudzumu kustību ar mēli, žokļiem un arīdzan lūpām. Tas, kas tev prātā, ne­izbēgs, kā aizbēdzis nav vēl nekad, turklāt brīnišķīgā gaidu apjausme mani stimulē vēl lielākai daiļrunībai nekā parasti, — Marvīns runāja, aizsējis pēdējo mez­glu, un ierāva no blašķes. — Redzi, Džīn, diemžēl es pats vairs nezinu, kurā etnoģenēzes [1] fāzē atrodos. To pašu varētu teikt arī par tevi, kaut gan tu zināmā mērā atrodies ārpus Laika un Telpas… Ar abiem puišiem ir cita opera. Katra paaudze dzīvē ienāk ar savām preten­zijām pret pasauli, vienalga, vai tās izpaužas došanā sabiedrībai vai ņemšanā. Tās ir tikai dažādas kvalita­tīvi atšķirīgas aktivitātes. Masu sastāda atsevišķi in­divīdi, un katrs grib kaut ko tikai viņam pašam vaja­dzīgu, bet ne to, ko grib no viņa citi, kaut arī bieži gadās, ka abas vajadzības saplūst, un tad tiek runāts par harmonisku personību, protams, sabiedrības iz­pratnē. Taču dzīvi vienmēr uz priekšu virza disharmo­niskas personības, un tikai vēlāk, kad viņu idejas un centieni tiek realizēti, viņus nosauc par progresā ne­sējiem un pa lielākai tiesai uzliek galvā mocekļu vai­nagus, jo nekas cits neatliek — parasti viņi iet bojā nedabiskā nāvē jau pirms uzvaras.

— Tu, runcīt, kļūsti garlaicīgs, — Džīna novilka, un Marvīns, izlūgdamies piedošanu, uzlika roku tur, ^ kur viņai vislabāk gāja pie sirds. Džīna nedzirdami smējās un teica:

— Kāpēc tu neiestājies kādā diskusiju klubā un tur •neklāsti savas gudrības?

— Tāpēc, pelīt, ka tur tiek spriests par problēmām, kuras tik un tā neviens nerisinās. Mans, tas ir, mūsu uzdevums ir praktisks. Ir teikts, ka vispirms jebkuras jaunās paaudzes pirmā prasība ir minimālo vajadzību apmierināšana — lai būtu nodrošināta indivīdam ek­sistence un sugas atražošana. Kad tas ir nodrošināts, tad izvirzās citi motīvi, kuru iespaidā notiek nezināmā intelektuāla apguve un iekšējā organizācija kļūst sa­režģītāka — rodas nepieciešamība augt. Kā teicis kāds krievu rakstnieks, cilvēka esamības noslēpums neesot vis meklējams viņa veģetēšanā, bet gan dzīves jēgas meklējumos, pie tam pasaules mērogā, tāpēc ka cilvē­kiem vajadzīga ideālu kopība. Taču, mīļo meitenīt, šie ideāli nerodas paši no sevis. Tie parādās un mainās vienīgi kopā ar sabiedrības attīstības fāzēm.

— Ieklausies, Marvīn! — Džīna spēji atbrīvojās.

Abi saausījās.

— Atgādina aizvēsturiskas tvaika kuļmašīnas gra­bēšanu, — Marvīns samulsis teica.

Telts atradās netālu no stigas, un bija labi saklau­sāms, ka troksnis tuvojas no jūras puses.

— Pasteidzies taču! — Džīna nošņāca un aizgrūda sirmgalvi pie izejas. — Un paņem līdzi karti!

Marvīns drudžaini atraisīja durvju auklas un tāds pats pliks, paķēris līdzi tikai alumīnija blašķi, izmetās no telts, un, skujām un čiekuriem duroties basajās pē­dās, aizlēkāja un paslēpās krūmājā stigas malā.

Viņš bija paguvis laikus, jo tūlīt stigas līkumā pa­rādījās trokšņotājs, kas vilkās lēni kā gliemezis. Taču eksistē vietas, kur Laiks un Telpa nav nedalāmi, un tāpēc nebija jābrīnās, ka braucēji uzdrīkstējušies sēs­ties mugurā leduslaikmeta motociklam cerībā nokļūt turpat, kur citi ar jāvām.

Pie stūres ragiem sēdēja garš un stiegrains puisis. Viņš bija saliecies uz priekšu un pētīja ceļu kā pēd­dzinis suns. Sejai bija asimetriski un plēsonīgi vaibsti.

Aizmugurē sēdēja puisis, kas bija aptvēris priekšējo ap vidu un raudzījās uz Marvīna pusi. Viņam bija blondi, sprogaini mati un sejā sastindzis bērnišķīgs iz­brīns.

Satrūcies Marvīns vēroja, kā motocikls grabina ga­rām, un pēkšņi viņu pārņēma spējas izbailes, drausmīgi gribējās bēgt, taču kāds ļauna spēka lauks spieda pa­likt uz vietas, centās pakļaut un saplosīt gabalos, lai pēc tam salīmētu pēc sava prāta.

Marvīnam klabēja zobi, ķermenis pārklājās ar zos­ādu, ar pēdējiem spēkiem viņš noskrūvēja blašķei vā­ciņu un ielēja sevī visu, cik tur bija atlicis.

Tas viņu izglāba.

Motocikls aizpukšķināja kā spokaina parādība un nozuda nakts miglā.

Marvīnam trīcēja kājas. Viņš steberēja atpakaļ uz telti. Kad ielīda pie Džīnas, bija jau tiktāl atguvies, ka varēja sašutumā pašķendēties:

— Ārprāts, Džīn! Nupat pa stigu aizbrauca divi sve­šinieki!

— Ak dies, Marvīn, beidz pļāpāt! — Džīna nošņāca un parāva sirmgalvi aiz kājas, tā ka tas atkrita viņai blakus uz gumijas matrača, apvija viņam rokas ap kaklu, paraustīja aiz bārdas un saldi nočukstēja:

— Mnū, manu večukiņ…

— Jā, gaišumiņ, jā, — Marvīns dvesa, un viņa ro- kas / glāstīja meitenes svelmaino augumu. — Pagrie­zies mazliet…

— Mmmnnū-ū… Kāds tik skaisti' dzied ..

33

— Velns parāvis! — Marvīns satrūkās. — Tu sauc to par dziedāšanu? Nolādēts!

Stigas pusē kāds auroja basā.

— Lai viņš iet, mīļais… — meitene kaislīgi čuk­stēja un spieda Marvīnu sev klāt.

— Tā tik vēl trūka, ka arī viņu mēs ielaidīsim! — Marvīns uztraucies iesaucās. — Kur ir karte?!

Viņš izrāvās no Džīnas tvēriena un drudžaini van­dījās pa telti, bet meitene spējā niknumā uzrausās sē­dus un pagrūda viņu, telts ieejas drēbe plīsa, un Mar­vīns izvēlās laukā.

— Tad velcies žiglāk, ja tas tev ir svarīgāks par visu citu uz pasaules!

— Mēs šeit zināmā mērā izpildām dienesta pienā­kumus, vardīt! — Marvīns nomurmināja, uztrausās kā­jās un atkal kā tāds kazlēns aizlēkāja pa čiekuriem un durstīgajām skujām uz stigmalas krūmāju, ielīda kuplā alkšņu saaudzē un pietupās, tikai galva palika ārā.

Pa stigu šurp nāca garš, plecīgs vīrs ar blondu bārdu un spalvainām milža rokām, kuras atsedza uzro- tītās rūtainā krekla piedurknes. Pāri plecam Bendžo bija uzkāris molbertu un cilāja kājas ierindas solī, aurodams:

.— Dziedu, dziedu Slavu, slavu

Biedra Bendžo glābējam — Tēraudknābim spēcīgam!

Tad sekoja piedziedājums:

— Lido, flaming, lido, Lido tālumā, Lido padebešos, Lido kosmosā!

Piedziedājuma meldiņš vairs nesaderēja ar stingru marša soli, un Bendžo turpināja kustēties ar slīdošiem izklupieniem, it kā viņš atrastos slidotavā.

Kad vīrs slīdēja garām krūmam ar Marvīnu, tas uzsauca:

— Ei, tu!

Bendžo izbrīnījies paskatījās apkārt un, ieraudzījis Marvīna galvu, apstājās.

— Ko jūs tur darāt? — viņš prasīja. — No šejienes jūs izskatāties gluži kā cirkā demonstrētā «runājošā galva»!