O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Tas, — es iebildu, — izklausās pēc viena no tādiem neizprotamiem izteicieniem kā, piemēram, «Kāpēc ir policists?».

— Nav tiesa, — Džefs sacīja. — Trestam ar policistu nav nekāda sakara. Mana piezīme bija epitogramma... aksoma... tāda kā eksence. Tā nozīmē, ka trests ir kā ola un tajā pašā laikā tam nav nekādas līdzības ar to. Ja grib pārsist olu, tas jādara no ārpuses. Trestu var sa­dragāt vienīgi no iekšienes. Jāsēž uz tā tik ilgi, līdz tas pāršķijas. Paskat tik vien, cik daudz saperēts dažnedažādu koledžu un biblotēku, kas čiepst un čivina pa visu valsti. Jā, ser, ikviens trests nes savas iznīcības dīgļus pats savās krūtīs kā gailis, kas iedziedas Džordžijas štata nēģeru metodistu brīvdabas sapulces tuvumā, vai repub­likānis, kurš izvirza savu kandidatūru Teksasas guberna­tora amatam.

Es Džefam pa jokam pajautāju, vai viņš savas raibās, rūtainās, lāsumainās, punktotās un plankumotās darbības laikā ir kādreiz vadījis kādu uzņēmumu no tās katego­rijas, kuras apzīmēšanai ticis lietots vārdiņš «trests». Jutos diezgan pārsteigts, kad viņš atzinās šādā nodarī­jumā.

Vienu pašu reizi, — viņš sacīja. — Un Ņūdžersijas štata zīmogs nekad nav pieskāries dokumentam, kas būtu pavēris ceļu pamatīgākam un drošākam likumīgas izsūk­šanas iestādījumam. Viss darbojās mūsu labā: vējš, ūdens, policija, nervi un neierobežots monopols uz sabiedrībai nepieciešamu preci. Uz visas planētas neatrastos neviens trestu ienaidnieks, kurš spētu sameklēt mūsu pasākumā kādu vāju vietu. Salīdzinājumā ar to Rokfellera mazā petrolejas spekulācija izskatījās kā sīka biržas spēlīte. Bet mēs tomēr izputējām.

Droši vien uzradās kāds neparedzēts pretspēks, — es sacīju.

Nē, ser, viss bija tieši tā, kā teicu. Mēs piedzīvojām pašapslāpēšanos. Tas bija pašapspiešanās gadījums. Lautā bija radusies plaisa, kas apklusināja mūziku, kā saka Alberts Tenisons.

Atcerieties, es jums stāstīju, ka mēs ar Endiju Takeru vairākus gadus bijām kompanjoni. Tas vīrs bija pats ta­lantīgākais visādu viltību specālists, kādu es jebkad esmu redzējis. Ieraudzījis otra cilvēka rokā dolāru, viņš to uzņēma kā personisku apvainojumu, ja nespēja paņemt kaut kā citādi. Endijam bija ne vien milzums derīgu zinā­šanu, bet viņš bija arī izglītots. No grāmatām viņš bija ieguvis lielu daudzumu pieredzes un stundām ilgi va­rēja runāt par jebkuru tematu, kam kaut kāds sakars ar priekšstatiem vai spriedumiem. Endijs bija uzdarbojies ik­vienā ierāves nozarē, sākot ar lekcijām par Palestīnu, bagātīgi izmantojot diapozitīvus no Individuālās šūšanas drēbnieku gadskārtējās sanāksmes Atlantiksitijā, un bei­dzot ar Konektikutas pārpludināšanu ar melkoka spirtu, destilētu no muskatriekstiem.

Kādu pavasari mēs ar Endiju bijām aizlaiduši uz Mek­siku neilgā izbraukumā, kura laikā viens Filadelfijas ka­pitālists no mums nopirka par divtūkstoš piecsimt dolāriem pusi no kādām sudrabraktuvēm Čivavā. O jā, tādas rak­tuves patiešām pastāvēja. Otras to puses vērtība droši vien bija savi divi vai trīs simti tūkstoši. Es bieži gudroju, kam gan tās raktuves varēja piederēt.

Atgriežoties Savienotajās Valstīs, mēs ar Endiju aizķērāmies kādā mazā Teksasas pilsētiņā Riograndes krastā. To sauca par Putnu pilsētu, bet tas nenozīmēja, ka tur mitinātos putni. Pilsētiņā bija ap divtūkstoš iedzīvotāju, lielākoties vīrieši. Nācu pie slēdziena, ka galvenos ek­sistences līdzekjus tiem nodrošināja dzīve augstu čaparala brikšņu tuvumā. Daļa no viņiem bija lopkopji, daži — kāršu spēlmaņi, citi — svešu zirgu pievācēji, bet vairā­kums pelnījās ar kontrabandu. Mēs ar Endiju apmetā­mies viesnīcā, kuras ēka atgādināja kaut ko vidēju starp jumta dārzu un sekciju grāmatplauktu. Tajā dienā, kad mēs tur nokļuvām, sākās lietavas. Kā mēdz teikt, vecais Pēteris bija atgriezis vaļā visus krānus.

Lai gan nedzēra neviens no mums abiem, mēs tūlīt ievērojām, ka Putnu pilsētā bija trīs krogi, jo mēs va­rējām redzēt pilsētniekus virzāmies trīsstūrainā procesijā no viena uz nākamo visu dienu un pusi no nakts. Ikviens šķita zinām, ko iesākt ar savu naudu, cik nu kuram tās bija.

Trešās dienas pievakarē lietus uz laiciņu pierima, tāpēc mēs ar Endiju aizstaigājām līdz pilsētiņas pamalei pa­vērot dubļavu. Putnu pilsēta bija uzcelta starp Riograndi un dziļu, platu ieplaku — upes kādreizējo gultni. Lietus izraisītā augstā ūdens dēļ sanesu aizsprosts starp upi un tās veco teci, kad mēs to redzējām, bija sācis plaisāt un drupt. Endijs ilgi noskatījās uz to. Tā cilvēka prāts nekad nesnauda. Un tad viņš man izklāsta plānu, kas viņam pēkšņi iešāvies prātā. Turpat uz vietas tika nodibināts trests, un mēs atgriezāmies pilsētiņā un ķērāmies pie darba. Vispirms mēs aizgājām uz Putnu pilsētas galveno dzertuvi — «Zilo čūsku» un nopirkām to. Tā mums maksāja tūkstoš divsimt dolāru. Tad mēs it kā nejauši iegriezāmies pie meksikāņa Džo, parunājām par lietaino laiku un atpirkām viņa krodziņu par piecsimt dolāriem. Pie trešā mēs tikām viegli par četriem simtiem.

Nākamajā rītā Putnu pilsēta atmodās un atklāja, ka ir kļuvusi sala. Upe bija izlauzusies savā senajā gultnē, un pilsētiņu ieskāva krācoša straume. Joprojām lija, un smagi mākoņi ziemeļaustrumos vēstīja, ka tuvākajās divās ne­dēļās papildus gaidāms aptuveni seškārtīgs gada caur­mēra nokrišņu daudzums. Taču pats ļaunākais vēl bija priekšā.

Putnu pilsēta izspurdza no savas ligzdas, izpurināja spalviņas un cilpoja ieraut ierasto rīta porciju. Reče nu! Meksikāņa Džo krodziņš bija ciet un otra mazā dzīvības glābšanas stacija nededzināto ķieģeļu namiņā tāpat. Tā­pēc dabiski, ka no izslāpušās draudzes izkaltušajām rīk­lēm izlaužas pārsteiguma kliedzieni un visi — aidā! — uz «Zilo čūsku». Un ko viņi tur atrod?

Aiz letes vienā galā sēž Džefersons Pīterss, astoņkājis, ar seššāvienu revolveri pie katra sāna, gatavs izdot sīk­naudu vai lodi — kā kurā gadījumā nepieciešams. Turpat blakus atrodas trīs bārmeņi; pie sienas uz desmitpēdu plakāta lasāms: «Katra glāzīte maksā vienu dolāru.» Glītu zilu uzvalku mugurā un cigāru ar zelta bandroli mutē uz seifa sēž Endijs, sagatavojies katrai nejaušībai. Kārtības uzturēšanai te dežurē pilsētiņas policijas priekš­nieks ar diviem policistiem, par ko trests viņiem apsolījis bezmaksas iedzeršanu. Jā, ser, Putnu pilsētai pietika ar desmit minūtēm, lai apjēgtu, ka tā iekļuvusi sprostā. Sagaidījām, ka izcelsies nekārtības, bet nekas nenotika. Pilsētnieki saprata, ka viņi ir mūsu nagos. Līdz tuvākajam dzelzceļam bija trīsdes­mit jūdzes, un paies vismaz divas nedēļas, pirms atkal varēs tikt pāri upei. Tādēļ viņi palamājās, taču bez naida un sāka mest uz letes dolārus tik nadzīgi, ka to šķin­doņa izklausījās kā ksilofona mūzika.

Putnu pilsētā bija ap tūkstoš pieci simti vīru, kas sa­snieguši bezatbildības un neprāta gadus, un to vairākums izjuta nepieciešamību izdzert no trīs līdz divdesmit mēri­ņiem, lai dzīvi padarītu panesamu. «Zilā čūska» bija vie­nīgā vieta, kur viņi tos varēja dabūt, līdz nebija no­skrējuši palu ūdeņi. Viss bija skaisti un vienkārši kā jau ikviena īsteni diža blēdība.

Ap pulksten desmitiem sudraba dolāru birums uz letes pagausinājās un džīgu vietā spēlēja tūstepus un maršus. Bet es palūkojos pa logu un redzēju no viena līdz diviem simtiem mūsu patērētāju stāvam rindā pie Putnu pilsētas Krājaizdevu sabiedrības, un man kļuva skaidrs, ka viņi aizņemas naudu, lai arī to ļautu iesūkt astoņkāja drēgni lipīgajos taustekļos. Ierastajā stundā — pulksten divpadsmitos — visi devās uz mājām pusdienās. Ieteicām bārmeņiem izmantot radu­šos pieklusumu un darīt to pašu. Tad mēs ar Endiju saskaitījām ienākumus. Bijām ieņēmuši tūkstoš trīssimt dolāru. Aplēsām, ka trests, ja tik Putnu pilsēta vēl divas nedēļas paliktu sala, būtu spējīgs ziedot Čikāgas univer­sitātei jaunu kopmītni ar popētām guļamtelpām mācību spēkiem un uzdāvināt fermu katram nabadzīgam teksasietim, kas ir tās cienīgs, ja vien viņš pats sagādātu nepieciešamo zemi. Endijam bija uzbrukusi ārkārtīga iedomība par mūsu panākumiem, jo plāna pirmsākumi bija radušies viņa paša nojautās un minējumos. Viņš norausās no seifa un aiz­dedzināja vislielāko cigāru, kāds vien te bija.