O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Viņš man uz kāda galda parāda mašīnu ar diviem daik­tiem, ko likt uz ausīm, nu, tādiem kā tām ietaisēm, kur jāiemet naudas gabals. Es uzmaucu tos galvā un klausos. Sievietes balss sāk lasīt slepkavību, katastrofu un citu po­litisku negadījumu virsrakstus.

«Tas, ko jūs tur dzirdat,» saka fermeris, «ir Ņujorkas, Čikāgas, Sentluisas un Sanfrancisko šodienas avīžu ap­skats. To pa telegrāfu pārraida Lauku iedzīvotāju ziņu biroja vietējai nodaļai, kas to vēl kūpošu piegādā abonen­tiem. Uz šī galda jūs redzat mūsu valsts galvenos dienas un nedēļas laikrakstus. Bez tam tur ir īpašs nākamā mēneša žurnālu rakstu izvilkumu krājums.»

Paņemu vienu no šiem izdevumiem un ieraugu virs tā galvas: «Speciāli paraugnovilkumi,» — bet zem tās: ««Century» 1909. gada jūlija numurā būs lasāms...» — un tā tālāk.

Fermeris piezvana kādam, domājams, savas saimnie­cības vadītājam, un liek, lai viņš to piecpadsmit galvu lielo Džersijas govju baru atdod par sešsimt dolāriem gabalā, apsēj deviņsimt akru lielo lauku ar kviešiem, pa­pildus sagatavo un nogādā stacijā divsimt kannas nosūtī­šanai ar piena elektrovagonu. Tad viņš piedāvā Henrija Kleja cigāru, uzliek galdā pudeli zaļās šartrēzes, aiziet pie telegrāfa aparāta un uzmet acis lentei.

«Apvienotās gāzes sabiedrības akcijas cēlušās par di­viem punktiem,» viņš saka. «O, tas ir vareni!»

«Negribat pamēģināt ar vara raktuvju akcijām?» es ap­vaicājos.

«Atstājieties!» viņš saka, paceldams roku, «citādi es pasaukšu suni. Es jau jums teicu, lai jūs veltīgi nešķie­žat laiku.»

Pēc kāda brīža viņš saka: «Ceru, ka jums, Kūmiņ, nebūs nekas pretī, ja teikšu, ka esmu atēdies jūsu sabiedrī­bas un tā mazliet sāk šķebināt. Man kādam žurnālam jā­sacer raksts par komunisma himeru un pēcpusdienā jā­piedalās Hipodroma sabiedrības sapulcē. Tagad jūs, pro­tams, sapratīsiet, ka savu dziedēkli, lai kāds tas būtu, iesmērēt man vis nevarēsiet.»

Skaidrs, ser, ka nekā labāka es nevarēju izdomāt, kā iet laukā un kāpt ratos. Zirgs pats pagriezās vajadzīgajā virzienā un aizveda mani atpakaļ uz viesnīcu. Es viņu piesēju un gāju iekšā aprunāties ar Endiju. Istabā es viņam vārdu pa vārdam izstāstīju visu par šo fermeri un sēdēju, plūkādams galdautu kā cilvēks, kas zaudējis prātu.

«To es nesaprotu,» es saku, dungodams skumju un dumju dziesmiņu, lai apslēptu savu pazemojumu.

Endijs ilgi staigā pa istabu šurp un turp, košļādams kreisās ūsu puses galus, kā viņš mēdz darīt, kad par kaut ko lauza galvu.

«Džef,» viņš beidzot saka, «ticu tam, ko tu stāstīji par šo attīrīto pāķi, tomēr mani tas nepārliecina. Man liekas neiedomājami, ka viņš būtu varējis sapotēties pret visām augstākas varas noteiktām lauku apšmaukšanas sistēmām. Paklau, Džef,» Endijs iejautājas, «tu taču nekad neesi uzskatījis mani par cilvēku ar sevišķām nosliecēm uz re­liģiju?»

«Neesmu gan,» es saku. «Bet,» es piemetinu, lai neaizvainotu viņa jūtas, «esmu novērojis, ka arī daudziem baznīcas draudžu locekļiem minētās noslieces no ārpuses ir manāmas tik mazā mērā, ka, paberzējot tās ar baltu mutautiņu, uz tā nekas nebūtu redzams.»

«Esmu allaž izjutis dziļu interesi par dabu un pašiem tās pirmsākumiem,» Endijs saka, «un ticu, ka radītājam visās lietās ir bijusi sava sākotnēja iecere. Fermeri arī ir radīti noteiktam nolūkam, un tas ir — gādāt par iztiku tādiem cilvēkiem kā es un tu. Kam gan citam tad lai mums būtu dotas smadzenes? Esmu pārliecināts, ka manna, no kuras Izraēla bērni tuksnesī pārtika četrdesmit gadus, ir tikai meteorisks fermera apzīmējums; un šim paradumam viņi palikuši uzticīgi līdz pat šai dienai. Un nu,» Endijs nobeidz, «es gatavojos pārbaudīt praksē savu teoriju — «Ja jau fermeris, tad noteikti mūžīgs ausainis», par spīti glazūrai un orientiem, ko viņam atnesusi šķietama civili­zācija.»

«Tev izies tāpat kā man,» es saku. «Šitas saimnieks stallī sen sarāvis sava steliņģa siles saiti. Savas pozīcijas viņš ir nostiprinājis ar priekšrocībām, ko dod elektrība, izglītība, literatūra un intelekts.»

«Es tomēr pamēģināšu,» sacīja Endijs. «Pastāv zināmi dabas likumi, kam nekā nevar padarīt pat Bezmaksas pie­gāde lauku iedzīvotājiem.»Endijs kādu laiciņu pavandās pa sienas skapi un iznāk no tā, ģērbies uzvalkā ar plaukstas lieluma brūnām un dzeltenām rūtīm. Viņam ir sarkana zilipunktota veste un augsts cilindrs. Pamanīju, ka viņa smilšu krāsas ūsas tikušas iemērktas kaut kādā zilā tintē.

«Žēlīgais Barnums!» es iesaucos. «Tu tak esi izspļauts cirka triku taisītājs.»

«Tiesa,» Endijs saka. «Vai tu pajūgu atstāji ārā? Pa­gaidi tepat, kamēr pārbraucu. Es nebūšu ilgi.»

Pēc divām stundām Endijs iesperas istabā un noliek uz galda naudas žūksni.

«Astoņsimt sešdesmit dolāri,» viņš saka. «Un nu pa­klausies, kā pie tiem tiku. Fermeris bija mājās. Viņš mani nopētīja no galvas līdz kājām un sāka apcelties. Es ne­teicu ne vārda, bet sadabūju valriekstu čaulas un ņemos ripināt pa galdu mazo lodīti. Nosvilpoju kādas pāris me­lodijas un laidu vaļā veco formulu.»

«Sanāciet, džentelmeņi, sanāciet dzīvāk,» es saku, «un pavērojiet šo lodīti. Par skatīšanos nauda nav jāmaksā. Te tā ir, un te tās vairs nav. Uzminiet, kur tā mazā vilt­niece ir. Veikla padarīšana — acu apmānīšana.»

Zagšus uzmetu tam fermerim skatienu. Redzu viņam uz pieres izspiežamies sviedrus. Viņš pieiet pie ārdurvīm, aiz­taisa tās ciet un vēl kādu brīdi vēro mani. Te uzreiz viņš saka: «Saderam uz divdesmit dolāriem, ka varu pateikt, zem kuras čaulas tā bumbiņa tagad ir.»

«Pēc tam,» Endijs turpina, «jau nāk tas pats vecais stāsts. Skaidrā naudā viņam mājās bija tikai astoņsimt seš­desmit dolāri. Kad es devos projām, viņš mani pavadīja līdz vārtiem. Sniedzot atvadām roku, viņam acīs bija asaras.»«Kūmiņ,» viņš saka, «pateicos par vienīgo reizi ilgos gados, kad es tā pa īstam dabūju izklaidēties. Tā man atsauca atmiņā tās senās laimīgās dienas, kad biju vēl tikai fermeris, nevis agrārietis. Lai tas kungs jūs svētī.» Šeit Džefs Pīterss apklusa, un es nospriedu, ka viņa stāsts bija galā.

— Tu tātad domā... — es iesāku.

— Jā, — Džefs atbildēja. — Kaut kas tamlīdzīgs. Lai jau fermeri aizraujas ar progresu un kavē sev laiku ar politiku. Dzīve fermā tomēr ir vientulīga, un minēt, zem kuras čaulas ir lodīte, viņiem ir iznācis arī senāk.

— Redzu, ka izglītības iestādes saņēmušas karalisku ziedojumu vairāk nekā piecdesmit miljonu dolāru ap­mērā, — es sacīju.

Gaidīdams, kamēr Džefs Pīterss piebāž savu virškoka saknes pīpi ar rupji sagrieztu presētu tabaku, es pārska­tīju vakara avīzes, meklēdams vēl neizlasītas ziņas.

— Tas, ko jūs tur stāstāt, — Džefs sacīja, — prasās pēc jaunas kāršu paciņas un kolokvija filantromatemātikā visam kursam.

— Vai tas ir norādījums uz kādu notikumu? — es jautāju?

— Jā, — atbildēja Džefs. — Es taču jums nekad ne­esmu stāstījis par tiem laikiem, kad mēs ar Endiju Takeru bijām filantropi, vai ne? Tas bija pirms astoņiem gadiem Arizonā. Mēs ar Endiju divzirgu pajūgā bijām izbraukuši Mīla kalnos meklēt sudrabu. Mēs to arī uzgājām un īpa­šuma tiesības uz atradnēm pārdevām ļautiņiem Tūsonā par divdesmit pieciem tūkstošiem dolāru. Bankā visu summu pret mūsu čeku izmaksāja sudrabā — pa tūkstoš dolāriem maisiņā. Iekrāvuši naudu kulbā, mēs kā bez prāta drāzāmies uz austrumiem un nobraucām simt jūdžu, pirms atkal atguvāmies. Divdesmit pieci tūkstoši dolāru nešķiet tik daudz, lasot gadskārtējo Pensilvānijas dzelz­ceļa pārskatu par peļņu vai klausoties kādu aktieri ru­nājam par saviem ienākumiem; bet apziņa, ka var katrā laikā pacelt kulbas brezentu, paspārdīt ar zābaka papēdi šos dolārus un dzirdēt, kā ikviens no tiem, piegrūzdamies citam, žvadz, liek to īpašniekam justies tā, it kā viņš būtu nepārtraukti atvērta banka, pulkstenim sitot divpadsmit.