O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Trešajā dienā mēs iebraucām vienā no pašām pievilcī­gākajām un spodrākajām pilsētiņām, kādas vien sasto­pamas dabā vai Renda un Maknelija ceļvežos. Tā atradās piekalnē un iedarbojās nomierinoši ar saviem kokiem, ziediem un apmēram diviem tūkstošiem sirsnīgu un gausu iedzīvotāju. Šķiet, ka pilsētiņu sauca Florizvila, un tās daba nebija piesārņota ar daudziem dzelzceļiem, blu­sām vai austrumštatu tūristiem.

Mēs ar Endiju noguldījām savu naudu Esperansas krājkasē uz Pītersa un Takera vārda un dabūjām istabas «Debesainavas» viesnīcā. Pēc vakariņām mēs aizsmēķē­jām un izgājām balkonā pasēdēt un uzpīpēt. Lūk, tad man ienāca prātā tā labdarības doma. Kaut kad tā droši vien uzmācas katram ierāvējam. Kad cilvēks ir izmānījis citiem zināmu summu, viņš sāk just bailes un vēlēšanos atmak­sāt kādu daļu no tās atpakaļ. Un, ja tā uzmanīgi papēta un pavēro, kādu virzienu viņa filantropija ņem, kļūst re­dzams, ka viņš cenšas atlīdzināt tiem pašiem ļaudīm, kurus apkrāpis. Ņemsim par hidrostatisku piemēru, teik­sim, A. A sarausa savus miljonus, pārdodams petroleju nabaga studentiem, kuri caurām naktīm studē politisko ekonomiju un paņēmienus, kā iegrožot trestus. Tāpēc, lūk, viņa sirdsapziņas atvieglinātāji dolāri iet atpakaļ uz uni­versitātēm un koledžām.

B turpretim savējos iedzīvojies no vienkāršajiem strād­niekiem, kuri darbu dara ar rokām un rīkiem. Kā lai viņš iedabū sirdsbalss apklusināšanai paredzētos līdzekļus at­pakaļ viņu virsvalku kabatās?

«Ā!» B saka. «Darīšu to Izglītības vārdā. Esmu apkrāpis strādniekus,» viņš nodomā savā prātā, «bet, kā apgalvo vecais sakāmvārds, «žēlastības dāvanas izpērk ne vienu vien pārkrāpurnu».»

Un tā viņš par astoņdesmit miljoniem dolāru uzbūvē bibliotēkas; un puišiem ar pusdienu nesamo trauku, kuri nodarbināti šo ēku celtniecībā, atlec no tām savs labums.

«Bet kur tad ir grāmatas?» jautā lasītkārotāji.

«Kā es to lai zinu?» B atcērt. «Es jumsim piesolīju biblotēkas, un te tās ir. Ja es jumsim būtu devis nevis tās, bet tērauda tresta priekšrocības akcijas, jūs varbūtās gribētu, lai ūdeni no tām sapilda kristāla karafēs. Esat gan jūs labie! Bet, kā jau teicu, no apziņas, ka mums pieder tik daudz naudas, es sāku sirgt ar labdarības kaiti. Tā bija pirmā reize, kad abi ar Endiju tikām iedzīvojušies naudas kaudzē, pietiekami lielā, lai mēs apstātos un padomātu, kā to sarausām. «Endij,» es saku, «mēs esam bagāti — ne jau pārmē­rīgi, bet, ņemot vērā mūsu pieticīgākās prasības, mēs esam gandrīz tikpat naudīgi kā kreses. Es jūtu, ka man tāpat gribētos kaut ko darīt arī cilvēces labā. «Mani, Džef, nodarbināja tā pati doma,» viņš saka. «Ilgu laiku mēs esam šmaukuši tautu ar visādiem stiķiem un niķiem, gan pārdodami pašuzliesmojošas celuloīda apkaklītes, gan pārplūdinādami Džordžijas štatu ar prezi­denta kandidāta Hoka Smita priekšvēlēšanu kampaņas pogām. Man pašam arī nebūtu nekas pretī nodrošināt ar vienu otru kukuli savas dvēseles nemirstību, ja vien, to darot, nevajadzētu šķindināt šķīvjus pestīšanas armi­jas orķestrī vai mācīt svētdienas skolas bībeles klasi pēc Bertijona sistēmas.»

«Ko tad mēs tādu iesāksim?» Endijs prasa. «Atvērsim bezmaksas ēdnīcu trūkumcietējiem vai aizsūtīsim pāris taukšķus Džordžam Kortiljū?»

«Ne vienu, ne otru,» es saku. «Mums ir pārāk daudz naudas, lai iepītos vienkāršā labdarībā, bet par maz, lai norēķinātos visā pilnībā. Tāpēc pameklēsim kaut ko tādu, kas atrodas kaut kur vidū starp abiem.»

Nākamajā dienā, pastaigājoties pa Florizvilu, mēs ierau­gām uz kāda paugura lielu sarkano ķieģeļu ēku, kas iz­rādās neapdzīvota. Uzsākam ar vietējiem sarunu, un viņi mums pastāsta, ka pirms vairākiem gadiem viens raktuvju īpašnieks te sācis sev izbūvēt mītni. Steigā uzcēlis šo māju, viņš atklāj, ka tās iekārtošanai palikuši vairs tikai divi dolāri astoņdesmit, tādēļ viņš tos iegulda viskijā un, kā lec no jumta, tā nost uz vietas, kur tagad viņa kauliņi atdusas maurā.

Tiklīdz mēs ar Endiju ieraudzījām šo ēku, mums abiem prātā iešāvās viena un tā pati doma. Mēs apgādāsim to ar spuldzēm, spalvu slauķiem un profesoriem, novietosim zālienā ķeta suni, Herkulesa un svētā Džona statujas un uz rāviena atvērsim te vienu no pasaules izcilākajām mā­cību iestādēm.

Savu nodomu mēs apspriež ar Florizvilas ievēroja­mākiem pilsoņiem, kuri tam labprāt piekrīt. Mums par godu viņi ugunsdzēsēju depo telpās sarīko banketu, un pirmo reizi mēs parādās atklātībā kā labdarīgi apgaismības un progresa atbalstītāji. Endijs uzstājas ar pusotras stundas garu runu par apūdeņošanu Lejasēģiptē, un tad mēs bau­dām fonogrāfa atskaņotu garīgu melodiju un ananasu šerbetu.

Mēs ar Endiju, nezaudēdami laiku, ķērāmies pie filantropēšanas. Ikvienu pilsētiņas iedzīvotāju, kas prata atšķirt āmuru no pieslietnēm, likām pie darba sadalīt ēku klasēs un auditorijās. Telegrāfiski pieprasām atsūtīt no Sanfran­cisko vagonu ar skolas soliem, futbola bumbām, skaitīk­ļiem, spalvaskātiem, vārdnīcām, katedrām priekš profe­soriem, tāfelēm, skeletiem, sūkļiem, divdesmit septiņiem impregnētiem talāriem un cepurītēm priekš beidzamā kursa studentiem un visu pārējo, kas, pēc piegādātāju ieskatiem, nepieciešams pirmklasīgai universitātei. Uz savu galvu es sarakstam vēl pievienoju imatrikulāciju un aspirantūru, bet telegrāfists, kā jau neizglītots cilvēks, droši vien šos vārdus bija saputrojis, jo, kad pienāca pasūtītās preces, mēs starp tām atradām karakula imitāciju, aspirīnu un kaut kādu tinktūru.

Kamēr nedēļas laikraksti gatavoja akmens gravējumus manam un Endija portretam, mēs telegrāfiski pieprasījām kādai Čikāgas darba apgādes aģentūrai nekavējoties mums izsūtīt ar ekspresi un samaksātu piegādi sešus profesorus: vienu — angļu literatūrai, vienu — mūsdienu mirušajām valodām, vienu — ķīmijai, vienu — politiskajai ekonomi­jai, vēlams demokrātu, vienu — loģikai un vienu tādu, kurš sajēdz kaut ko no glezniecības, itāļu valodas un mū­zikas un ir arodbiedrības biedrs. Esperansas banka garan­tēja algas robežās no astoņsimt dolāriem līdz astoņsimt dolāriem piecdesmit centiem gadā.

Beidzot, ser, viss bija nokārtots. Virs parādes durvīm bija iekalti vārdi: «Vispasaules universitāte; principāli un patroni — Pīterss un Takers». Un, kad kalendārs rādīja pirmo septembri, sākās ausaiņu pieplūdums. Vispirms no pārdienās pienākošā Tūsonas ekspreša izkāpa mācību spēki. Tie lielākoties bija jauni, briļļaini un sarkanma­taini, kuru valdošās izjūtas svārstījās starp godkāri un izsalkumu. Mēs ar Endiju viņus izvietojām pie florizviliešiem un tad likāmies uz studentu gaidi.

Viņi nāca bariem. Par uzņemšanu universitātē mēs bijām izsludinājuši visu štatu laikrakstos, un prieks bija redzēt, cik ātri tauta atsaucās. Divi simti deviņpadsmit zaļoksnēji puiši vecumā no astoņpadsmit gadiem līdz pilnbārdībai atbildēja bezmaksas izglītības bazūnes aicinā­jumam. Viņi izārdīja visu pilsētiņu, izgludināja tai šuves, apgrieza to otrādi, izoderēja ar jaunu mohēru, un to vairs nevarēja atšķirt no Hārvarda universitātes vai Goldfīldas marta tiesas sesijas laikā.

Studenti soļoja pa ielām šurp un turp, vicinādami ka­rogus ar Vispasaules universitātes krāsām — ultramarīns ar zilu — un neapšaubāmi ienesa Florizvilā dzīvību. Endijs no «Debesainas» viesnīcas balkona teica viņiem runu, un visā pilsētiņā valdīja svētku noskaņojums.