O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

«Apšaubu,» es saku, «vai kāda sieviete ir jebkad citādi palīdzējusi vīrietim dabūt darbu, kā vien pagatavojot viņam laikā ēdienu un izplatot valodas, ka otra kandidāta sieva kādreiz staigājusi pa veikaliem zagdama. Saimnie­ciskiem pasākumiem un politikai viņas ir tikpat maz pie­mērotas,» es saku, «kā Eldžernons Čarlzs Svinberns par ceremonijmeisteru kādā no Čaka Konora gadskārtējām ballēm.» «Zinu,» es Endijam saku, «ka sieviete dažreiz iedomājas parādīties atklātībā kā sava vīra politisko da­rīšanu pilnvarotā lietvede. Bet kas no tā iznāk? Viņi, teiksim, kaut kur ir iekārtojušies siltā vietiņā par Savienoto Valstu konsulu Afganistānā vai par Delavēras un Rēritanas kanāla slūžu uzraugu. Kādu dienu šis cilvēks ierauga, ka viņa laulene apauj botes un saber kanārijputniņa būrītī barības krājumus trim mēnešiem.» «Uz Sufolsu?» viņš apvaicājas, skatienā iemirdzoties tādai kā cerībai. «Nē, Artur,» viņa atbild. «Uz Vašingtonu. Te mēs aizejam postā,» viņa saka. «Tev pienāktos būt ārkārtas glaimniekam Sentrbridžetas galmā vai galvenajam portjē Portoriko salā. Es par to parūpēšos.»

«Tad gādīgā sieva,» es Endijam saku, «dodas uzbru­kumā valsts varas pārstāvjiem Vašingtonā, bruņota ar pieciem dučiem nenozīmīgu vēstuļu, kuras šai lēdijai rak­stījis kāds kabineta loceklis, kad viņai bijuši piecpadsmit gadi, ieteikuma vēstuli no karaļa Leopolda Smitsona institūtam un sārta zīda kostīmu ar punktiņiem kanārijput­niņa dzeltenumā.»

«Nu, un kas no tā visa iznāk?» es turpinu. «Viņa dod iespiest vēstules ar savu kostīmu saderīgās vakara avīzēs, lasa lekcijas neoficiālā tējas vakarā, kas notiek Baltimoras un Ohaio līnijas dzelzceļa stacijas palmu zālē, un tad dodas vizītē pie prezidenta. Tur viņu sagaida tirdzniecī­bas un darba valsts sekretāra devītais vietnieks, zilās istabas pirmais adjutants un kāds nenoskaidrots tumšādainis un sniedzas pretī viņas rokām... un arī kājām. Satvēruši tās, tie aiznes viņu uz dienvidrietumu B ielu un atstāj uz kāda pagraba lūkas. Ar to tad arī viss bei­dzas. Nākamo reizi mēs par viņu dzirdam, kad viņa raksta Ķīnas sūtnim pastkartes ar lūgumu izgādāt Arturam darbu tējas tirgotavā.»

«Tu tātad nedomā,» Endijs saka, «ka mis Eiveri dabūs Billam policijas priekšnieka posteni?»

«Nē,» es atbildu. «Nevēlos būt septisks, bet es šaubos, vai viņa to spēj izdarīt tikpat labi, kā būtu izdarījuši mēs ar tevi.»

«Es tev nepiekrītu,» Endijs saka. «Saderam, ka viņa spēj. Lepojos, ka esmu augstākās domās par sieviešu ta­lantiem un diplomātiskajām spējām.» Noliktajā laikā mēs bijām klāt misis Eiveri viesnīcā. Viņa izskatījās jauka un, ciktāl tas attiecās uz mūsu lietu, pietiekami skaista, lai piedabūtu jebkuru vīrieti ļaut viņai iecelt ikvienu atbildīgu valsts ierēdni. Bet es pārāk neuz­ticējos ārienei, tādēļ, protams, biju pārsteigts, kad viņa izņem dokumentu, kam ir Savienoto Valstu lielais zīmogs un otrā pusē ar prāviem, glītiem burtiem uzrakstīts «Vil­jamam Henrijam Hamblam».

«Jūs, puiši, to būtu varējuši saņemt jau nākamajā dienā,» misis Eiveri smaidīdama sacīja: «Es to dabūju bez mazākajām grūtībām. Es tikai palūdzu, un lieta bija darīta. Labprāt būtu ar jums vēl brītiņu papļāpājusi,» viņa turpina, «bet man ir tik šausmīgi daudz darba, un es zinu, ka jūs man piedosiet. Man viens vēl jāiekārto sūtņa postenī, divi par konsuliem un kāds ducis sīkākās vietiņās. Pat gulēšanai man gandrīz pavisam neatliek laika. Protams, kad pārbraucat mājās, neaizmirstiet pa­sveicināt no manis misteru Hamblu.»

Nu tad es viņai pasniedzu apsolītos piecsimt dolārus; tos viņa nepārskaitījusi iesvieda rakstāmgalda atvilktnē. Iebāzu kabatā Billa iecelšanas rakstu, un mēs ar Endiju ardievojāmies.

Tajā pašā dienā devāmies atpakaļceļā uz teritoriju. Aizlaidām Billam telegrammu: «Vieta rokā; sagatavo lie­lās giāzes,» — un jutāmies tā nekas.

Endijs visu ceļu vilka mani uz zoba, cik maz es zinot par sievietēm.

«Nu labi,» es saku. «Atzīstu, ka viņa mani pārsteidza. Bet šī ir pirmā reize, kad piedzīvoju, ka viena no viņām nokārto kādu darīšanu laikā un neko nesaputro,» es saku.

Kad tuvojāmies Arkanzasas štata robežai, izņēmu Billa iecelšanas rakstu un pārlaidu acis, un tad iedevu Endijam, lai izlasa. Endijs to izlasīja, bet ne ar pušplēsta vārdu nepārtrauca klusumu. Papīriņš jau bija, kā nākas, uz Billa vārda, turklāt īsts, taču apliecināja viņa iecelšanu par pasta priekšnieku Deidsitijā, Floridas štatā. Litlrokā mēs ar Endiju izkāpām no vilciena un nosūtī­jām dokumentu Billam pa pastu. Tad mēs devāmies uz ziemeļaustrumiem Augšezera virzienā.

Pēc tam es Billu Hamblu vairs nekad neesmu redzējis.

— Kā jau agrāk esmu jums teicis, — Džefs Pīterss sa­cīja, — es nekad neesmu sevišķi paļāvies uz sievietes blēdīgumu. Kā līdzdalībnieces vai līdzzinātājas tās neat­taisno uzticību pat pašā nevainīgākajā ierāves nozarē.

— Šis kompliments viņām ir pelnīts, — es sacīju. -— Domāju, ka viņas ar pilnām tiesībām var nosaukt par godīgo dzimumu.

— Kālab lai viņas tādas nebūtu? — Džefs vaicāja. — Ir taču otrs dzimums, kas viņu labā šmaucas vai strādā virsstundas. Savu darbu viņas veic pietiekami labi, kamēr pārāk daudz neaizskar viņu jūtas vai matus. Pēc tam jau pats pirmais pa rokai patrāpījies vīrietis ar plakano pēdu, aizdusu, smilšu krāsas vaigubārdu, pieciem bērneļiem un māju ar celtniecības un ēkas hipotēkām ir pietiekami labs, lai stātos viņas vietā. Nu ņemsim kaut vai to pašu at­raitni, kuru mēs ar Endiju salīgām palīdzēt tajā nelielajā precību starpniecības biroja mahinācijā, ko mēs uzsākām Keiro pilsētiņā.

Ja ir pietiekami liels kapitāls sludinājumiem, teiksim, žūksnītis ratu dīsteles tievgala resnumā, tad ar precību vidutājību var iesist tīri glītu naudiņu. Mums bija ap sešiem tūkstošiem dolāru, un šo summu mēs cerējām dubultot divos mēnešos, tas ir, apmēram tik ilgā laikā, kādu tāds pasākums kā mūsējais var darboties, neizņēmis Ņūdžersijas patenti. Mēs sastādījām apmēram šāda satura sludinājumu: «Skaista, simpātiska, ģimenes pavardu mīloša atraitne, trīsdesmit divus gadus veca ar trīstūkstoš dolāru lielu kapitālu un vērtīgu lauku īpašumu vēlas stāties jaunā laulībā, Dod priekšroku trūcīgam cilvēkam ar maigu raksturu, jo ir pārliecināta, ka stingri tikumi visbiežāk ir sastopami mazturīgajās aprindās, nevis starp materiāli nodrošinātajiem. Nav iebildumu pret padzīvojušu vai ne­izskatīgu cilvēku, ja vien viņš ir patiess un uzticīgs, spējīgs vadīt saimniecību un saprātīgi rīkoties ar naudu. Nopietni domātas vēstules ar tuvākām ziņām adresēt Vientuļajai, Pītersa un Takera starpniecības birojā Keiro, Ilinoisas štatā.»

«Tiktāl viss būtu čābiski,» es sacīju, kad bijām šo lite­rāro safabricējumu beiguši. «Un nu,» es saku, «kur tad ir tā lēdija?» Endijs man uzmet vienu no saviem rāma sapīkuma pilnajiem skatieniem.

«Džef,» viņš saka, «domāju, ka tu no tām savām reā­lisma idejām mākslā esi ticis vaļā. Priekš kam tad jābūt lēdijai? Vai arī tad, kad Volstrītā pārdod krietnu blāķi ūdeni saturošu akciju, tu ceri tajā atrast nāru? Kāds precību sludinājumam sakars ar sievišķi?»

«Nu paklausies,» es saku. «Tu tak, Endij, zini manu principu, ka visos manos nelegālajos uzbrukumos likuma burtam pārdodamajam priekšmetam jābūt redzamam, taus­tāmam un katrā laikā uzrādāmam. Ievērojot to un rūpīgi izpētot pilsētas valdes lēmumus un vilcienu sarakstus, esmu izvairījies no visām tām nepatikšanām ar policiju, kuras nav novēršamas ar piecdolāru naudaszīmi un cigāru. Nu, un, lai šis mūsu pasākums sekmētos, mums jāvar uzrādīt simpātisku atraitni ar miesu un asinīm vai kaut ko līdzvērtīgu tai, ar vai bez skaistuma, kustama un nekustama īpašuma, mantojuma tiesībām un pārējiem pie­derumiem, uzskaitītiem katalogā, tā papildinājumā vai labojumā, citādi jārēķinās ar miertiesneša iejaukšanos.