O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Kad nonāku viņas viesnīcā, atrodu viņu mirkstam asarās kā skuķēnu, kas negrib iet uz skolu.

«Nu, nu,» es saku, «par ko tad nu tā? Vai jums kāds nodarījis pāri, vai uznākušas ilgas pēc mājām?»

«Nē, mister Pīters,» viņa saka. «Jums es izstāstīšu. Jūs vienmēr bijāt Zīka draugs, un jums es uzticos. Mister Pīters, es esmu iemīlējusies. Mīlu vienu cilvēku tik stipri, ka nespēju panest pat domu, ka viņš varētu nebūt mans. Viņš ir tieši tas ideāls, kas man vienmēr ir stāvējis acu priekšā.»

«Nu tad precieties ar viņu,» es saku. «Protams, ja vien jūsu simpātijas ir abpusējas. Vai viņš jums atbild ar jūtām, kas ir tikpat mokošas un arī citādi saskan ar jūsu aprakstītajām?»

«Jā, atbild,» viņa saka. «Bet viņš ir viens no tiem džentlmeņiem, kas nāca mani aplūkot sakarā ar to sludi­nājumu, un viņš mani neprecēs, ja nedošu viņam tos divus tūkstošus. Viņu sauc — Viljams Vilkinsons.» Un tad viņai no jauna uznāk jūtu uzplūdums un histērija, kas tik raksturīgi mīlētājiem.«Misis Trotere,» es saku, «nav cilvēka, kas izturētos pret sievietes jūtām ar lielāku izpratni un labvēlību par mani. Bez tam jūs reiz bijāt dzīvesbiedre vienam no ma­niem labākajiem draugiem. Ja tas būtu atkarīgs tikai no manis, es teiktu, lai jūs ņemat šos divus tūkstošus un savu izredzēto un esat laimīgi.

Mēs to varētu atļauties, jo no tiem parazītiem, kuri gribēja jūs precēt, esam izslaukuši pāri par pieciem tūk­stošiem dolāru. Bet,» es saku, «man jāapspriežas ar Endiju Takeru. Viņš ir labs cilvēks, bet ļoti saimniecisks. Naudas lietās mums teikšana ir vienāda. Parunāšu ar Endiju,» es saku, «un paskatīšos, ko tur var darīt.»

Atgriežos mūsu viesnīcā un ceļu šo jautājumu Endijain priekšā.

«Es jau visu laiku gaidīju kaut ko tādu,» Endijs saka. «Pasākumā, kurā ir darīšana ar sievietes jūtām un pa­tikšanu, nevar paļauties uz viņas noturību.»

«Tā nav nekāda iepriecinošā doma, Endij,» es saku, «ka mūsu vainas dēļ varētu lūzt sievietes sirds.»«Nav jau gan,» Endijs saka, «un es tev, Džef, pa­stāstīšu, ko es grasos darīt. Tu vienmēr esi bijis līdz­jūtīga un augstsirdīga rakstura cilvēks. Iespējams, ka es esmu bijis pārāk sīksts, praktisks un neuzticīgs. Taču šoreiz nākšu tev pretī. Aizej pie misis Troteres un saki, lai viņa izņem no bankas tos divus tūkstošus un atdod tam cilvēkam, kura dēļ viņa pazaudējusi galvu un sirdi, un lai viņi kļūst laimīgi.»Pietrūkstos kājās un veselas piecas minūtes kratu Endija roku; tad eju atpakaļ pie misis Troteres un izstāstu viņai, un viņa raud aiz prieka tikpat stipri, kā tika darī­jusi aiz bēdām.

Divas dienas vēlāk mēs ar Endiju pošamies ceļam.

«Vai tu negribētu aiziet un apciemot misis Troteri, pirms mēs aizbraucam?» es viņam jautāju. «Viņai būtu varen pa prātam iepazīties ar tevi un izteikt tev savas cieņas un pateicības apliecinājumus.»

«Lai jau nu paliek,» Endijs saka. «Pēc manām domām, mums derētu pasteigties, ja gribam tikt laikā uz vilcienu.» Patlaban sprādzēju sev ap vidu jostu, kurā mēs ceļā vienmēr glabājam savu kapitālu, kad Endijs izvelk no kabatas žūksni lielu banknošu un liek man tās pievienot pārējām.

«Kas tā par naudu?» es jautāju.

«Tie ir misis Troteres divi tūkstoši,» Endijs atbild. «Kā tad tu pie tiem tiki?» es viņam noprasu. «Viņa pati man tos iedeva,» Endijs paskaidro. «Vairāk nekā mēnesi es trīs reizes nedēļā ciemojos pie viņas.» «Tātad tu esi Viljams Vilkinsons?» es vaicāju. «Biju,» atsaka Endijs.

Džefs Pīterss vienmēr kļuva daiļrunīgs, kad tika ap­spriesta viņa profesijas ētika.

— Ja mūsu draudzīgajās attiecībās ar Endiju Takeru vispār kaut kad parādījās plaisa, — viņš sacīja, — tad vienīgi tajās reizēs, kad nesaskanēja mūsu viedokļi ierāves morāles jautājumos. Endijam bija viena mēraukla, bet man — cita. Ne visiem Endija plāniem meslu ievāk­šanai no sabiedrības es piekritu, un viņš domāja, ka es savai sirdsapziņai atļauju iejaukties pārāk bieži, lai tas neatsauktos uz firmas finansēm. Tāpēc mēs dažreiz no­nācām līdz asumiem. Vienreiz pat — vārds pa vārdam, līdz Endijs sacīja, ka es viņam atgādinot Rokfelleru.

«Zinu, Endij, kā tu to domā,» es saku, «bet mēs pārāk ilgi esam bijuši draugi, lai es apvainotos par dzēlību, ko tu nožēlosi, kad būsi nomierinājies. Man atšķirībā no Rokfellera pagaidām vēl nav iznākušas nekādas darīša­nas ar tiesas pavēstes pienesējiem.»

Vienu vasaru mēs ar Endiju nolēmām kādu jonīti pavaļoties Zāllejā — mazā, jaukā pilsētiņā Kentuki kalnos. Tur mūs turēja par zirgu tirgotājiem vasaras atpūtā, turklāt krietniem un kārtīgiem pilsoņiem. Mēs bijām zāllejiešiem iepatikušies, tāpēc, lai nebojātu savu repetīciju, pasludinājām pa uzturēšanās laiku pilsētiņā pilnīgu pamieru, nepieļaujot pat neko tādu kā kaučuka koncesijas prospekta priekšlapas publikācija vai plātīšanās ar kādu Brazīlijas briljantu.

Kādudien viesnīcā, kurā bijām apmetušies, iegriežas Zāllejas bagātākais dzelzspreču tirgotājs un verandā ar mums draudzīgi sapīpē. Pazinām viņu diezgan labi no mietiņiem uzmetamo apļu spēlēm pēcpusdienās tiesas nama pagalmā. Viņš bija skaļš, sārts vīrs, aizdusas mo­cīts, taču pār nemēru cienīgs un tukls.

Kad esam pārrunājuši visus vārīgākos dienas jaunumus, šis Mērkisons — jo tāds bija viņa apvārdojums — ar uzspēlētu bezrūpību izņem no svārku kabatas kādu vēstuli un dod mums to lasīt.

«Nu, ko jūs par to domājat?» viņš smiedamies saka. «Kaut ko tādu man!»

Mums ar Endiju no pirmā acu uzmetiena skaidrs, kas par lietu, tomēr izliekamies, ka uzmanīgi to izlasām. Tas bija viens no tiem izsenis pazīstamajiem, ar mašīnu rak­stītajiem viltotas naudas piedāvājumiem, kuros izklāstīts, kā par tūkstoš dolāriem var dabūt piecus tūkstošus bank­notēs, ko pat lietpratējs nespētu atšķirt no īstām, un paskaidrots, ka tās izgatavotas no klišejām, kuras kāds kalpotājs nozadzis finansu ministrijā Vašingtonā.

«Iedomājieties tik, kādu vēstuli tie sūta man!» Mērkisons saka no jauna.

«Ne mazums krietnu cilvēku saņem tādas,» Endijs saka. «Ja neatbildat uz pirmo, viņi liek jūs mierā. Ja atbildat, viņi raksta atkal un uzaicina jūs ierasties ar naudu, lai noslēgtu darījumu.»

«Bet iedomājieties, ka tie raksta man!» Mērkisons at­kārto vēlreiz.

Pēc dažām dienām viņš piekāpj no jauna.

«Zēni,» viņš saka, «zinu, kad uz jums var paļauties, savādāk tak nebūtu jums uzticējies. Es tiem blēdniekiem tomēr aizrakstīju — tāpat vien, pa jokam. Viņi man atbildēja un lika braukt uz Čikāgu. Viņi pieprasīja dot ar telegrammu ziņu Dž. Smitam, kad laidīšos ceļā. Kad nonākšu galā, man vienas noteiktas ielas stūrī jāgaida, kamēr nāks vīrs pelēkā uzvalkā un garāmiedams ļaus man pie kājām nokrist avīzei. Tad man viņam jāprasa, kāds ir ūdens, un nu viņš zin — tas esu es, un es zinu — tas ir viņš.»

«Ak jā,» Endijs žāvādamies saka, «tā pati vecā spēlīte. Es bieži par to esmu lasījis avīzēs. Tad viņš jūs aizved uz slepeno lopkautuvi viesnīcā, kur misters Džounss jau gaida. Viņi jums parāda vēl apgrozībā nebijušas īstas banknotes un pārdod jums, cik vien jūs gribat, par vienu dolāru piecus. Visu jūsu nopirkto naudu viņi, jums redzot, ieliek kādā somā, un jūs esat pārliecināts, ka tā tur ir iekšā. Kad pēcāk jūs to apskatāt, tur, protams, ir tikai ietinamais papīrs.»