O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Kad pirmoreiz sastapos ar viņu, viņš tikko bija saņēmis desmit tūkstošus dolāru no kāda tēraudlietuvju sabied­rības akcionāra, ar kuru bija par šo summu saderējis, ka Alegeini velmētavās todien būs četri pašnāvības ga­dījumi. Tādēļ katram, kas atradās tuvumā, bija jāiedzer uz viņa rēķina. Es viņam iepatikos, un viņš mani uzai­cināja sev līdzi vakariņās. Mēs aizgājām uz kādu resto­rānu Dimantu gatvē un, sēdēdami pie bāra, dzērām dzirk­stošu mozelieti un ēdām gliemežu sautējumu un ābolu pankūkas.

Tad viņam sagribējās parādīt man savu vecpuiša dzī­vokli Brīvības ielā. Virs kādas zivju tirgotavas viņam ir desmit istabas ar tiesībām lietot vannu stāvu augstāk. Viņš man pastāstīja, ka dzīvokļa iekārta viņam izmaksā­jusi astoņpadsmit tūkstošus dolāru, un es tam ticu.

Vienā telpā viņam ir gleznas četrdesmit tūkstošu dolāru vērtībā, bet kādā citā — retumi un senlietas par div­desmit tūkstošiem. Viņu sauc — Skaders, viņš ir četr­desmit piecus gadus vecs, ņem klavierstundas un no sa­viem naftas avotiem iegūst piecpadsmit tūkstošus barelu dienā.»

«Nu labi,» es saku. «Ievads apmierinošs. Bet, kei vūli vū? Kāds mums labums no visām tām mākslas grabažām? Un no naftas?»

«Redzi,» domīgs sēdēdams gultā, Endijs saka, «tas vīrs nav no tiem, ko varētu nosaukt par parastu alkatu. Kad viņš izrādīja man savus mākslas retumus, viņa seja iekvēlojās kā koksa krāsns durtiņas. Ja viņam, kā viņš pats saka, paveiktos ar dažiem lielākiem darījumiem, vi­ņam būtu kolekcija, salīdzinājumā ar kuru Dž. P. Morgana no badā mirstošiem māksliniekiem par pusvelti pie­vāktie gobelēni vai Ogastas pilsētas, Mēnas štatā, māksli­nieciskie pērlīšu izšuvumi izskatītos kā uz ekrāna projicēts strausa guzas saturs.»

«Un tad viņš man parādīja mazu ziloņkaula figūriņu,» Endijs turpināja, «brīnumainu lietiņu — tas bija redzams katram. Tās vecums, pēc viņa vārdiem, esot ap diviem tūkstošiem gadu. Tā bija izgriezta no viena gabala un at­veidoja lotosa ziedu ar sievietes seju vidū.Skaders kādā katalogā sameklē figūriņas aprakstu un pārstāsta to man. Apmēram gadu pirms mūsu ēras kāds ēģiptiešu tēlnieks, vārdā Hafra, izgriezis divas tādas fa­raonam Ramzesam II. Tā otrā neesot atrodama. Vecu lietu tirgotāji un antikvariātu dūži, to meklēdami, esot izmaluši visu Eiropu, bet izrādās, ka tā nekur neesot dabūjama. Par savējo Skaders samaksājis divus tūkstošus dolāru.»

«Nieki!» es saku. «Tas viss manām ausīm izklausās pēc strautiņa čalošanas. Biju pārliecināts, ka mēs uz šejieni atnācām pamācīt miljonārus, kā kārtojami darījumi, nevis mācīties no viņiem par mākslu.»

«Pacieties,» Endijs laipni saka. «Varbūt nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad ieraudzīsim dūmos plaisu.»Visu nākamo rītu Endijs pavadīja ārpus viesnīcas. Re­dzējos ar viņu tikai ap dienas vidu. Pārradies viņš mani iesauca savā istabā gaiteņa pretējā pusē. Viņš izvilka no kabatas apmēram zoss olas lieluma ieapaļu vīstokli un attina to vaļā. Atklājās ziloņkaulā griezta figūriņa, tieši tāda, kādu viņš man tika aprakstījis pie miljonāra re­dzēto.

«Pirms brīža es iegāju lombarda lietotu mantu veikalā,» Endijs saka, «un ieraugu šo te, pa pusei paslēpušos zem veciem dunčiem un citādu blēņu gūzmas. Lombardnieks sacīja, ka tā pie viņa esot jau vairākus gadus, un viņš domājot, ka to ieķīlājuši kaut kādi arābi, turki vai jaunieceļotāji no ārzemēm, kas tolaik dzīvojuši lejā pie upes.

Es viņam par to piedāvāju divus dolārus, bet, pēc mana izskata droši vien nopratis, ka man tā ir vajadzīga, viņš sacīja, ka ielaisties jebkādās runās, kas sola mazāku cenu par trīssimt trīsdesmit pieciem dolāriem, nozīmējot atraut maizi no viņa bērnu mutes. Beidzot es to dabūju par divdesmit pieciem dolāriem.»«Džef,» Endijs turpina, «šī ir izspļauta Skadera figū­riņas dubultniece. Tām abām ir taisni kliedzoša līdzība. Viņš samaksās divus tūkstošus par to tikpat ātri kā paliks salveti zem zoda. Un kālab tā lai arī nebūtu tā otra īstā, ko izdrāzis tas vecais čigāns?»

«Tik tiešām, kālab ne?» es saku. «Bet kā tad mēs viņu piespiedīsim to nopirkt no brīva prāta?»

Endijam plāns jau bija gatavs, un es pastāstīšu, kā mēs to īstenojām.

Es sadabūju zilas acenes, apvilku melnus vizītsvārkus, uzbužināju matus un kļuvu par profesoru Piklmenu. Pār­vācos uz citu viesnīcu, pierakstījos tajā un nosūtīju Skaderam telegrammu, lai viņš tūlīt ierodas pie manis ar mākslu saistītā svarīgā lietā. Nepagāja ne stunda, kad lifts viņu izmeta pie manām durvīm. Viņš bija izplūdis vīrs ar skaņu balsi un oda pēc Konektikutas cigāriem un naftas.

«Hallo, prof!» viņš sauc. «Kā jūs te uzvedaties?»

Pabužināju matus vēl vairāk un blenzu uz viņu caur zilajiem stikliem.

«Ser,» es saku, «vai jūs esat Kornēlijs T. Skaders? No Pitsburgas, Pensilvānijas štata?»

«Esmu,» viņš saka. «Nāciet aiziesim kaut kur iedzert.»

«Nav man ne laika, ne vēlēšanās,» es saku, «nodoties tādām neveselīgām un kaitīgām izpriecām. Esmu ieradies no Ņujorkas lietā, kam sakars ar veika... lietā, kam sakars ar mākslu.

Uzzināju, ka jūsu īpašumā atrodas Ramzesa II laika ziloņkaula griezums, kas attēlo dievietes Isīdas galvu lotosa ziedā. Sādi griezumi tikuši darināti tikai divi. Viens ilgus gadus bija pazudis. Nesen es atradu un iegādājos to otro kādā lom ... kādā mazpazīstamā muzejā Vīnē. Gribu iegūt savā īpašumā arī jūsējo. Cik jūs par to pra­sāt?»

«Ak tu mīļo pasaulīt, prof!» Skaders saka. «Jus esat atradis to otro? Es lai pārdotu? Nu nē! Nedomāju, ka Kornēlijam Skaderam būtu jāpārdod jebkas, ko viņš grib paturēt pats sev. Vai jums, prof, tas griezums ir līdzi?»

Parādu Skaderam prasīto. Viņš to rūpīgi appēta no visām pusēm.

«Tas pats ir,» viņš saka. «Tas ir manējā dublēts katrā svītriņā, katrā līkumiņā. Zināt, ko es jums teikšu,» viņš saka. «Es nepārdošu, bet pirkšu. Dodu divi tūkstoši pieci simti dolāru par jūsējo.»

«Ja jau jūs negribat pārdot, tas būs jādara man,» es saku. «Lūdzu lielas banknotes. Nemīlu lieki runāt. Šonakt man jāatgriežas Ņujorkā. Rīt es lasu akvārijā lekciju.»

Skaders nosūta lejā čeku, un viesnīcas darbinieki to iekasē. Viņš ar savu senlietiņu aiziet, un es saskaņā ar mūsu norunu steidzos atpakaļ uz Endija viesnīcu.

Endijs staigā pa istabu no viena gala uz otru, skatīda­mies pulkstenī.

«Nu?» viņš noprasa.

«Divdesmit pieci simti,» es saku. «Skaidrā naudā.»

«Mums vēl palikušas tikai vienpadsmit minūtes līdz Baltimoras—Ohaio vilcienam. Paķer nu savu bagāžu.»

«Kādēļ tad tāda steiga?» es jautāju. «Šis darījums tak bija godīgs. Pat ja tas būtu īstās figūriņas pakaļdarinā­jums, viņam būs vajadzīgs laiks, lai to atklātu. Viņš šķita pārliecināts, ka tas ir oriģināldarbs.»

«Ir jau arī,» Endijs saka. «Tas bija viņa paša. Kad es vakar apskatīju viņa retumus, viņš uz mirkli izgāja no istabas, un tad es to pievācu. Nu, vai tagad tu beidzot ņemsi savu ceļasomu un pasteigsies?»

«Tad kam,» es saku, «bija vajadzīgs tas stāsts par otra atrašanu lom...»

«O,» Endijs saka, «aiz cieņas pret to tavu sirdsapziņu. Nu nāc taču!»

«Provencāno» restorāna kaktā pāri abām mūsu spageti porcijām Džefs Pīterss man izskaidroja trīs ierāves veidus.

Katru ziemu Džefs ierodas Ņujorkā pamieloties ar spa­geti, vērot no sava šinšillas kažoka dziļumiem kuģu kus­tību Īstriverā un kādā no Fultona ielas veikaliem sagādāt Čikāgā šūtu drēbju kārtu. Pārējos trijos gadalaikos viņu var atrast tālāk uz rietumiem — viņa darbības lauks snie­dzas no Spokanas līdz Tampai. Ar savu profesiju Džefs lepojas, viņš augstu tur tās godu un aizstāv to ar no­pietnu un vienreizēju ētikas filozofiju. Viņa profesija nav nekāda jaunā. Viņš ir nekapitalizēts, neierobežoti aptve­rošs patvērums savu līdzcilvēku nemierīgajiem un neprā­tīgajiem dolāriem.