O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Iebāzu tos divus tūkstošus, kas sastāvēja no vienām divdesmitdolāru banknotēm, svārku iekškabatā.

«Un tagad velc laukā pulksteni!» es saku Mērkisonam.

«Nē, man tas nav vajadzīgs,» es saku. «Noliec to sev priekšā uz galda un, kamēr tas nebūs notikšķinājis vienu stundu, nedomā piecelties no tā krēsla. Pēc tam tu vari iet. Ja tu sacelsi brēku vai aiziesi ātrāk, mēs tevi izblamēsim pa visu Zālleju. Domāju, ka tava labā slava tur tev ir vairāk vērta nekā divi tūkstoši dolāru.»

Tad mēs ar Endiju taisījāmies, ka tiekam.

Vilcienā Endijs ilgi klusēja. Beidzot viņš ierunājās: «Džef, vai es drīkstu tev ko pajautāt?»

«Cik vien tev tīk,» es atbildu.

«Vai tev tas jau bija padomā,» viņš vaicā, «kad mēs pošamies ceļā Mērkisonam līdzi?»

«Nu protams,» es saku. «Kas gan cits tur varētu būt bijis? Vai tad tev arī nebija prātā tas pats?»

Apmēram pēc pusstundas Endijs ierunājās no jauna. Man šķiet, ka Endijs reizēm ne visai izprot manu ētikas un morālās higiēnas sistēmu.

«Džef,» viņš saka, «es vēlētos, lai tu kādreiz, kad tev būs brīvs brīdis, uzzīmētu tās tavas sirdsapziņas dia­grammu ar paskaidrojumiem zem tās. Gribētu, lai man vajadzības gadījumā būtu kur meklēt padomu.»

— Nekad nevarēju noturēt savu līdzdalībnieku Endiju Takeru tīras krāpšanas likumīgās ētikas robežās, — Džefs Pīterss man kādudien sacīja.

Endija iztēle bija pārāk bagāta, lai viņš spētu būt go­dīgs. Plāni, ko viņš mēdza izperināt, lai tiktu pie naudas, bija tik blēdīgi un ar tādu lielkapitālistisku vērienu, ka tos neatļautu izmantot pat dzelzceļa sabiedrības tarifa at­vieglinājumu sistēmas noteikumos.Pats es nekad neesmu atzinis par pareizu paņemt kāda cilvēka dolārus, nedodot viņam par tiem kaut ko pretī — kaut ko tādu kā jaunzelta dārglietas, dārzeņu sēklas, zā­les pret kriku, akcijas, līdzekli krāsns spodrināšanai vai punu pierē, lai viņam būtu kaut kas ko parādīt par savu naudu.

Domājams, ka mani tālīnie senči būs cēlušies no Jaunanglijas puritāņiem, un es no viņiem esmu mantojis kaut ko no viņu stiprajām un nepārvaramajām bailēm no po­licijas.

Bet Endija ciltskoks bija no citas sugas. Diezin vai viņš savu izcelsmi varētu izsekot tālāk par kādu korpo­rāciju.

Vienu vasaru, kad, būdami vidienes rietumos, mēs vir­zījāmies pa Ohaio ieleju, tirgodamies ar ģimenes albu­miem, galvassāpju pulverīšiem un prusaku indi. Endijam kārtējo reizi uznāk tieksme pēc plaša mēroga sodāmām finansu mahinācijām.

«Džef,» viņš saka, «mani nodarbina doma, ka mums šiem kājkopjiem būtu jāatmet ar roku un jāpievērš uzma­nība kaut kam auglīgākam un barojošākam. Ja mēs ne­mitēsimies tvarstīt šos lauku āpšus viņu zeķubanku dēļ, mūs vēl ieskaitīs dabas izlaupītajos. Kā būtu, ja mēs mestos triecienā pret debesskrāpju valstības cietoksni un ķertos krūtīs vienam otram prāvākam aļņu bullim?»

«Nu,» es saku, «tu tak zini manas īpatnības. Es dodu priekšroku taisnam, nepretlikumīgam tirdzniecības veidam, kādu mēs piekopjam pašlaik. Ja es ņemu naudu no otra, gribu, lai viņam rokās paliek kaut kas taustāms, ar ko pamielot acis un novērst uzmanību no manām pēdām, pat ja tas būtu tikai jokmīļa pārsteigumgredzens smaržu iešļākšanai draugam acīs. Bet, ja tev padomā ir kaut kas jauns, klāj vaļā. Neesmu jau tā pieķēries tai sīkierāvei, ka noraidītu kaut ko labāku mūsu finansu papildināšanai.»

«Es izprātojos,» Endijs saka, «par nelielām medībām bez raga, suņiem un fotoaparāta pašā vidū tam lielajam baram, kādā ganās Midas Americanus, parasti pazīstami kā Pitsburgas miljonāri.»

«Ņujorkā?» es ievaicājos.

«Nē, ser,» Endijs saka. «Pitsburgā. Viņi ir turienes endēmi. Ņujorka viņiem nepatīk. Šad un tad tie dodas uz turieni tikai tāpēc, ka viņiem tā pieklājas.»

«Pitsburgas miljonārs Ņujorkā ir kā muša karstas ka­fijas tasē — viņš izraisa ievērību un piezīmes, bet pašam tas nemaz nesagādā prieku. Ņujorka viņu izsmej par šajā stērbeļlaižu, snobu un smīkņu pilsētelē izmesto naudas kaudzi. Patiesībā viņš, tur uzturēdamies, nekā nenotērē. Reiz es redzēju kāda piecpadsmitkārtīga Pitsburgas miljo­nāra izdevumu pierakstu par desmitdienu izbraukumu uz Blēņruņciemu. Tas izskatījās šādi:

Dzelzceļa biļete turp un atpakaļ 21,00 Ormanis līdz viesnīcai un no tās 2,00 Viesnīcas lēse pieci dolāri par dienu 50,00 Dzeramnaudas 5750,00 Kopā 5823,00«Tā skan Ņujorkas balss,» Endijs turpina. «Tā pilsētiņa nav nekas cits kā vecākais viesmīlis. Ja tu viņam iedosi pārāk lielu dzeramnaudu, viņš ies un nostāsies pie dur­vīm un kopā ar garderobes zēnu ņirgāsies par tevi. Kad pitsburgietis grib šķiesties ar naudu un jauki pavadīt laiku, viņš paliek mājās. Uz turieni tad arī mēs dosimies ķert viņu.»

Savelkot jau tā īso stāstu vēl īsāku, teikšu, ka mēs ar Endiju noglabājām savus prusaku un antipirīna pulverus un albumus kāda drauga pagrabā un laidāmies ceļā uz Pitsburgu. Nekādu īpašu viltības un vardarbības plānu Endijs izstrādājis nebija, taču viņu nekad neatstāja stin­gra pārliecība, ka viņa grēcīgā iedaba vienmēr būs uz­devumu augstumos, lai cik nesasniedzami tie būtu.

Izrādot pretimnākšanu manām pašsaglabāšanās un godīguma tieksmēm, viņš apsolīja, ka ikvienā bīstamā vei­kalnieciskā pasākumiņā, pie kura mēs ķertos un kurā es ņemtu darbīgu un noziedzīgu dalību, būšot kaut kas tāds, kā esamība nav apgāžama un ir pārbaudāma ar tausti, redzi, garšu vai ožu, ko nodot upurim par tā naudu, lai mana sirdsapziņa varētu būt mierīga. Pēc tam es jutos labāk un ar priecīgāku prātu ielaidos tumšajos darījumos.

«Endij,» es saku, kad mēs caur dūmiem klejojām pa izdedžu celiņu, ko te godā par Smitfīldstrītu, «vai tu esi izgudrojis, kā mums iepazīties ar šiem koksa kārajiem un ķeta ķēniņiem? Negribu noniecināt savu pašcieņu vai uzvedības sistēmu viesistabā un prasmi rīkoties ar olīvu dakšiņu un kūku nazi,» es saku, «bet vai entree nous šo smalkcigāru smēķētāju salonos tomēr nebūs sarežģītāka nekā tu iedomājies?»

«Ja mums vispār kaut kas varētu radīt šķēršļus,» En­dijs saka, «tad vienīgi mūsu pašu izsmalcinātība un mums piemītošā kultūra. Pitsburgas miljonāri ir jauka vien­kāršu, sirsnīgu, necilu un demokrātisku cilvēku kopa.»

«Viņu uzvedība ir rupja, lai neteiktu — piedauzīga, bet, kaut arī viņi izturas skaļi un nelaipni, zem visa tā tomēr slēpjas laba tiesa nepieklājības un neaudzinātības. Gan­drīz katrs no viņiem ir cēlies no tumšiem ļautiņiem, un arī viņu dzīve būs tumša, kamēr pilsēta nesāks lietot dūmsūcējus. Ja mēs rīkosimies vienkārši un dabiski, pārāk neattālināsimies no restorāniem, nepārtraukti sa­celsim tādu pašu troksni kā ievedmuita tērauda sliedēm, mēs sabiedrībā bez grūtībām nonāksim saskarē ar kādu no tiem.»

Un tā nu mēs ar Endiju trīs vai četras dienas mētājā­mies apkārt pa pilsētu, izostīdami gaisu. Mēs pēc izskata iepazinām vairākus miljonārus.

Viens mēdza apturēt savu automobili mūsu viesnīcas priekšā un likt, lai iznes ārā kvartu šampanieša. Kad vies­mīlis bija izvilcis korķi, bagātais vīrs mēdza celt pudeli pie mutes un dzert no visas. Tas liecināja, ka viņš ir bijis stikla pūtējs, pirms ticis pie mantas.

Kādudien Endijs nepārradās viesnīcā vakariņās. Ap pulksten vienpadsmitiem viņš ienāca manā istabā.

«Noķēru vienu, Džef,» viņš saka. «Divpadsmit miljoni. Nafta, velmētavas, dabiskā gāze. Viņš ir jauks cilvēks — nemaz neceļ degunu gaisā. Visu savu naudu sarausis pē­dējos piecos gados. Tagad profesori aizpilda robus viņa izglītībā: mākslā, literatūrā, tualetes piederumos un tam­līdzīgās lietās.