O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Akmens tuksnesī, kurā Džefs ik gadus meklē vientulīgo atpūtu, viņš ar tādu pašu prieku tērzē par savām daudza­jām dēkām, kā zēns mēdz svilpot mežā pēc saulrieta. Tālab es savā kalendārā atzīmēju viņa ierašanās laiku un «Provencāno» restorānā sāku sarunas par priekšrocību aizņemt mazo, ar vīna traipiem izraibināto galdiņu starp panīkušo gumijkoku un ielogoto palazzo della vilksviņu-zina pie sienas.

— Ir divi ierāves veidi, — Džefs sacīja, — ko vaja­dzētu izdeldēt ar visu likuma bardzību. Es domāju Volstrītas spekulācijas un ielaušanās zādzības.

— Gandrīz katrs piekritīs jums attiecībā uz vienu no tām, — es smiedamies teicu.

— Nu nē, ielaušanās zādzības arī vajadzētu izdel­dēt, — Džefs sacīja, un es gudroju, vai mani smiekli nav bijuši nevietā.

— Pirms apmēram trim mēnešiem man bija tas gods iepazīties ar iepriekšminēto nelikumīgo amatu pārstāv­jiem — pa vienam paraugam no katras nozares. Vienlaikus biju sine qua grata ar kramplaužu apvienības biedru un kādu no finansu Dž. D. Napoleoniem.

— Interesanta kombinācija, — es žāvādamies sacīju. — Vai es jums teicu, ka pagājušajā nedēļā pie Ramapo upes ar vienu šāvienu nokniebu pīli un alu vāveri. — Es labi zināju, kā izvilkt no Džefa stāstus.

— Papriekš es jums pastāstīšu par tiem pielipteņiem, kuri bremzē sabiedrības mehānismu, ar savu nāvējošo skatienu saindēdami krietnuma avotus, — Džefs sacīja ar tiklo dubļiem apmētātajā kvēli acīs.

Kā jau teicu, pirms trim mēnešiem es nokļuvu sliktā sabiedrībā. Cilvēka dzīvē tā notiek divos gadījumos — kad viņš ir galīgi bešā un kad viņš ir bagāts.

Šad un tad veiksme pamet pat pašu likumīgāko pasā­kumu. Man tāda reize pienāca Arkanzasas štatā, kur es krustojumā nogriezos pa nepareizu ceļu un aiz pārskatī­šanās iebraucu tajā Pīvainas pilsētiņā. Izrādās, ka pēr­najā pavasarī es to biju jau apstrādājis un izķēmojis. Tiku tur pārdevis par sešiem simtiem dolāru augļu ko­ciņus: plūmes, ķiršus, persikus un bumbieres. Pīvainieši neizlaida no acīm lielceļu cerībā, ka es atkal varētu uzrasties šai pusē. Aizbraucu pa galveno ielu līdz pat Kristālpils aptiekai, pirms atskārtu, ka esmu iegrūdis lamatās pats sevi un savu baltiņu Billu. Pīvainieši, saņēmuši Billu aiz pavadas un mani gūstā, uzsāka sarunu, kas nebija pilnīgi bez jebkāda sakara ar augļu kokiem. Turieniešu komisija izvēra caur manas ves­tes roku izgriezumiem iejūgķēdes un eskortēja mani cauri saviem dārziem.

Nopirktie augļu kociņi nebija attaisnojuši birku uz­rakstus. To vairākums bija izrādījies par hurmām un grimoņiem ar vienu vai divām Mērilendas ozolu un papeļu audzēm. Vienīgais, pie kā bija manāmas jebkādas zīmes, ka tas vispār varētu kaut ko nest, bija slaida balzamapsīte, kurā karājās lapseņu pūznis un puse no veca ņie­bura.

Pīvainieši izstiepa mūsu neauglīgo pastaigu līdz pilsē­tiņas robežai. Viņi paņēma iemaksai manu pulksteni un naudu un paturēja ķīlā Billu un ratus. Viņi sacīja, ka, tiklīdz kādā no grimoņiem izaugs Amsdena jūnija persiki, es varu atgriezties un dabūt atpakaļ savas lietas. Tad viņi noņēma man važas un pameta ar īkšķiem Klinšu kalnu virzienā; un es, uz augšu palēkdamies, metos Lūisa un Klarka cienīgā ekspedīcijā uz pārplūdušām upēm un necaurejamiem mežiem.

Kad atjēdzos, atklājās, ka biju sasniedzis kādu nepa­zīstamu pilsētiņu pie Ačisonas—Topīkas un Santafe dzelzceļa līnijas un atrados jau tās robežās. Pīvainieši manās kabatās nebija atstājuši nekā cita kā vienīgi stienīti zelējamās tabakas — viņi nebija tīkojuši pēc ma­nas dzīvības —, un tas to izglāba. Nokodis kumosu, apsēžos uz gulšņu kaudzes pie sliedēm, lai, prātā tās pārcilājot, pārbaudītu savu domu un izjūtu asumu.

Un tad šurp drāžas ātrais precinieks, kas pirms pil­sētiņas mazliet palēnina gaitu; no tā izveļas melna pauna un noripo putekļu mākulī divdesmit jardus, tad pieceļas kājās un sāk spļaut ogļu smalkumus un izsauksmes vār­dus. Redzu, ka tas ir jauns cilvēks ar vairāk salona nekā preču vagonam piemērotu apģērbu un saulainu smaidu platajā sejā, par spīti visam tam, kas viņu padarījis līdzīgu skursteņslauķim.

«Izkritāt?» es apvaicājos.

«Nāa,» viņš saka. «Izkāpu. Sasniedzu savu ceļamērķi. Kas tā ir par pilsētiņu?»

«Neesmu vēl apskatījies kartē,» es saku. «Ierados šeit apmēram piecas minūtes pirms jums. Kāda jums tā lie­kas?»

«Cieta,» viņš saka, grozīdams vienu roku. «Šķiet, ka šis plecs... Nē, tas ir kārtībā.Viņš pieliecas, lai notīrītu no drēbēm putekļus, un viņam no kabatas izkrīt pamatīgs tērauda deviņcollu kramplauža mūķis. Viņš to paceļ un aizdomīgi paskatās uz mani, tad pavīpsnā un sniedz man roku.

«Brāli,» viņš saka, «sveicināts. Vai pagājušajā vasarā es tevi neredzēju Dienvidmisūri štatā pārdodam par pusdolāru tējkaroti krāsainu smilšu, ko iebērt lampā, lai no­vērstu petrolejas eksploziju?»

«Petroleja,» es saku, «neeksplodē. Gāze, kas attīstās, ir tā, kas eksplodē.» Bet roku es viņam tik un tā paspiežu.

«Mani sauc Bills Besits,» viņš stādās priekšā, «un, ja tu to uzskatīsi nevis par iedomību, bet lepnumu uz savu profesiju, es tev darīšu zināmu, ka tev ir tas gods iepa­zīties ar labāko kramplauzi, kāds jebkad spēris kāju uz zemes, kas savu lieko valgmi atdod Misisipi upei.»

Un tā mēs ar šito Billu Besitu apsēžas uz gulšņiem un sacenšas lielībā, kā jau mēdz darīt radniecīgu nozaru meistari. Izrādās, ka arī viņam nav pie dvēseles ne centa, un mēs noturējām slēgtu partijas sapulci. Viņš paskaid­roja, kādēļ spējīgam kramplauzim dažkārt jāceļo preci­niekos, pastāstot, ka Litlrokā viņu iegāzusi kāda kalpone un viņam steigšus bijis jālaižas lapās.

«Manā amatā, ja negribu atpalikt ķērienā no Raflza,» Bills saka, «pieder pie lietas aptekāt apteksnes, kas aptīra tos dzīvokļus, kurus gatavojos aptīrīt es. Mīlestība ir stip­rāka par atslēgu. Parādi man namu ar glītu istabeni un kaut ko pievākšanas vērtu, un tu vari uzskatīt, ka sudrabs ir tikpat kā izkausēts un uzsists gaisā un salvete zem mana zoda notriepta ar trifelēm un Sato vīnu; savukārt policija šo zādzību uzskata par iekšēju padarīšanu tikai tāpēc vien, ka vecās lēdijas krustdēls svētdienas skolā māca bībeles klasi. Vispirms es atstāju iespaidu uz meiču,» Bills saka, «un, kad viņa ielaiž mani iekšā, es iespaidu atslēgu caurumos vasku. Bet tā tur, Litlrokā, piešmauca mani,» viņš saka. «Viņa redzēja mani tramvajā vizināmies ar citu skuķi, un es, atnācis tai vakarā, kad viņai vajadzēja atstāt durvis vaļā, atradu tās ciet. Un es biju iztaisījis atslēgas tikai augšstāva durvīm. Bet tas vēl nav viss. Viņa nodeva mani. Viņa bija gatavā Dalila,» Bills Besits saka.

Izrādās, ka Bills tomēr mēģinājis ielauzties ar savu mūķi, bet meiča laidusi vaļā tādu bravūrīgu trokšņu sēriju kā braucēji uz četrjūga izpriecu karietes jumta, un Billam vajadzējis tikt pāri visiem šķēršļiem starp turieni un staciju. Tā kā viņš bijis bez bagāžas, viņa aizbraukšanu visādi centušies aizkavēt, taču viņam izdevies ieklupt vilcienā, kas uzņēmis gaitu.

«Un nu,» Bills Besits saka, kad esam apmainījušies ar memuāriem par aizgājušo dzīvi, «derētu kaut ko ieēst. Šī pilsētiņa neizskatās pēc tādas, kas tiktu turēta aiz patentatslēgas. Kā būtu, ja mēs pastrādātu nelielu cūcību, kura ienestu naudu pagaidu izdevumiem? Tev taču nav līdzi matu spēcinātājs, apzeltītas pulksteņķēdes vai tamlīdzīgas nelikumīgas blēņas, ko tirgus laukumā varētu pārdot pie­sardzīgajiem pircējiem no parēzes piemeklēto pilsētnieku pulka, vai ne?»