O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

«Nē,» es atbildu, «es atstāju elegantu Patagonijas di­mantu auskaru un saulveida brošu klāstu savā koferī Pīvainā. Bet tam tur jāpaliek tik ilgi, kamēr kāda no tām nišām sāks pārplūdināt tirgu ar dzeltenajiem persi­kiem un japāņu plūmēm. Manuprāt, mēs ar to nevaram rēķināties, ja vien nepieņemam par līdzdalībnieku Luteru Bērbenku.»

«Ļoti labi,» Besits saka, «darīsim visu, kas vien mūsu apstākļos iespējams. Varbūt es, kad satumsīs, aizņemšos no kādas lēdijas matadatu un attaisīšu ar to «Fermeru un lopu tirgotāju kuģniecības banku».»

Kamēr mēs tā sarunājamies, tepat blakus esošajā sta­cijā pienāk pasažieru vilciens. Peronam pretējā pusē no vagona izkāpj radījums ar cilindru galvā un tipina pa uzbērumu mūsu virzienā. Tas bija mazs, tukls vīrelis ar lielu degunu un žurkas acīm, ģērbies dārgās drānās, un nesa rokā somu tik vārīgi, it kā tajā būtu olas vai dzelz­ceļa obligācijas. Viņš paiet mums garām un gar sliežu malu turpina attālināties no pilsētiņas, kuras esamību nemaz neliekas pamanījis.

«Ejam,» Bills Besits man saka, mezdamies viņam pakaļ.

«Kur?» es jautāju.

«Ak tu tētīt!» Bills saka. «Vai ta tu ir aizmirsis, kad tu ir tuksnesī? Vai ta tu neredzēji pulkvedi Mannu nākam zemē taisni tavā acu priekšā? Vai ta tu nedzirdi ģene­rāļa Kraukļa spārnu švīkstus? Es ir pārsteigts par tevi, Elija.»

Panācām svešinieku, kolīdz viņš iegāja kokaudzē, un, tā kā saule bija jau norietējusi un vieta klusa, neviens neredzēja mūs viņu apturam. Bills noņem no vīreļa galvas cilindru, apslauka to ar piedurkni un uzliek at­pakaļ.

«Ko tas nozīmē, scr?» vīrelis jautā.

«Kad es vienu no šitiem valkāju,» Bills paskaidro, «un jutos apmulsis, es vienmēr tā darīju. Tā kā man pa­šam tagad tāda nav, man vajadzēja lietot jūsējo. Es, ser, gandrīz nezinu, ar ko lai sāku izskaidrot, kādas mums darīšanas ar jums, bet, pēc manām domām, mēs vispirms pārbaudīsim jūsu kabatas.»

Izčamdījis tās visas, Bills Besits izskatījās sašutis.

«Nav pat pulksteņa,» viņš saka. «Vai ta jums pašam no sevis nemaz nav kauns, jūs mānīgais divdabi? Staigā apkārt izģērbies kā tāds virssulainis, bet rocība kā grā­fam. Jums pat nav ar ko nopirkt tramvaja biļeti. Kur jūs likāt savu akreditīvu?»

Vīrelis pacel balsi un apgalvo, ka viņam neesot ne naudas, ne vērtspapīru vai dārglietu. Bet Besits paņem viņa somu un atver to. Kļūst redzamas dažas apkaklītes, zeķes un avīzes izgriezums puslapas lielumā. Bills to uzmanīgi izlasa un sniedz aizturētajam roku.«Brāli,» viņš saka, «esi sveicināts! Neturi uz draugiem ļaunu prātu. Es esmu Bills Besits, kramplauzis. Mister Pīters, atļaujiet man jums stādīt priekšā misteru Elfredu E. Rikšu. Sarokojieties. Misters Pīterss,» Bills saka, «no­ziedzības un nekrietnības nozarē atrodas kaut kur vidū starp mani un jums, mister Rikss. Viņš par to naudu, ko paņem, vienmēr dod kaut ko pretī. Priecājos iepazīties ar jums, mister Rikss, — ar jums un ar misteru Pītersu. Šī ir pirmā reize, kad piedalos Parazītu nacionālās padomes pilnsapulcē, kurā pārstāvētas visas specialitātes: kramp­lauži, krāpnieki un finansu mahinatori. Mister Pīters, lūdzu, pārbaudiet mistera Rikša mandātu.»

Uz avīzes gabala, ko Bills Besits man pasniedza, bija redzama pamatīga šī Rikša fotogrāfija. Tas bija izgriezts no kāda Čikāgas laikraksta, un Rikss tajā bija apriets katrā rindkopā. To izlasot, man kļuva zināms, ka minētais Rikss visu to Floridas štata daļu, kas atrodas zem ūdens, sadalījis pilsētas gruntsgabalos un savos lepni iekārtota­jos birojos pārdevis lētticīgiem naudas ieguldītājiem. Pēc tam kad Rikss bija ieņēmis tā ap simt tūkstošiem dolāru, viens no tiem sīkumaini piekasīgajiem pircējiem, kuri vienmēr sagādā nepatikšanas (tādi man jau arī tika pār­baudījuši pat ar skābi manis pārdotos zelta pulksteņus), aizbrauca par pazeminātu dalības maksu ekskursijā uz šo zemi, kur nekad nav tālu līdz vakariņām, lai apskatītu savu īpašumu un noskaidrotu, vai tam nav jāpielabo žogs, un pie reizes iepirktu citronus pārdošanai ziem­svētku dāvanu sainīšos. Viņš nolīgst mērnieku, lai tas sameklētu viņa apbūves gabalu. Viņi nosprauž dabā ne­pieciešamās līnijas un atklāj, ka plaukstošā Paradīzes Iemuldas pilsētiņa — tā šī vieta bija tikusi dēvēta sludi­nājumos — atrodas apmēram trīssimt jardu uz dienvidaustrumiem no Okīčobī ezera vidus. Šī cilvēka grunti sedza trīsdesmit sešas pēdas dziļš ūdens, turklāt to ar pirmīpašnieku tiesībām jau sen apdzīvoja aligatori un līdakas, un viņam kļuva skaidrs, ka pats bija uzķēries uz makšķeres. Piekrāptais, protams, atgriežas Čikāgā un sakur Elfredam E. Rikšam tādu pirti, ka tas jūtas kā tajā rītā, kad prognožu birojs solījis sniegu. Rikss gan atvairījās no pircēja uzbrukumiem, taču nespēja aizgainīt aligatorus. Kādurīt ziņa par tiem iekļuva avīzēs, un Rikss izkļuva drošībā pa ugunsdzēsības kāpnēm. Tomēr izrādījās, ka pie depozītseifa, kurā viņš glabāja savu guvumu, pirmie bija piekļuvuši attiecīgo iestāžu pārstāvji, un Rikšam vaja­dzēja — spudūks — uz rietumiem! — ar tiem apaviem, kas tobrīd bija kājās, un duci piecpadsmitā ar pusi lie­luma stāvo apkaklīšu iepirkumu somā. Laimīgas nejaušī­bas dēļ viņa dzelzceļa biļešu grāmatiņā bija palikuši daži taloni, kuru pietika, lai nokļūtu līdz pilsētiņai, kur viņu mums ar Billu Besitu uzgāza virsū kā Eliju III, bet nekur nebija manāms krauklis kaut vienam no mums.

Tad šis Elfreds E. Rikss sāk čīkstēt, ka arī viņš ir iz­salcis, un noliedz mūsu pieņēmumu, ka viņš spētu mums sagādāt maltīti, kur nu vēl samaksāt par to. Un tā nu mūsu trijotne te pārstāvēja — ja vien mums būtu bijis prātā noņemties ar parabolām un alerģijām — darbu, tirdzniecību un kapitālu. Nu, bet ja tirdzniecībai trūkst kapitāla, nesanāk pat ne piparbodniecība. Un, kad naudas nav kapitālam, bifšteka ar sīpoliem patēriņam pienāk pil­nīgs pārtraukums. Tad ir situsi cilvēka ar mūķi stunda.

«Biedri krūmubrāļi,» Bills Besits saka, «vēl nekad es nav pametis čomus nelaimē. Tepat tuvumā, tajā tur mežiņā, man šķiet, ka redzu nemēbelētu dzīvokli. Aiziesim uz tu­rieni un nogaidīsim līdz tumsai.»

Koku pudurī bija veca, atstāta būda, un mēs visi trīs pārņēmām to savā rīcībā. Kad satumst, Bills Besits, licis mums pagaidīt, uz pusstundu aiziet. Viņš atgriežas, nes­dams pilnu klēpi ar maizi, cūkas ribiņām un pīrāgiem.

«Izdiedelēju to kāda fermera mājā Vošita avēnijā,» viņš saka. «Ēdiet, dzeriet un esiet glaimīgi!»

Spožs uzlēca pilns mēness; tā gaismā mēs sēdējām būdā uz grīdas un ēdām. Un tad šitas Bills Besits sāk plātīties.

«Reizēm,» viņš saka, piestūķējis muti ar lauku labu­miem, «man zūd visa pacietība ar jums, ļautiņiem, kas domā, ka jūsu amats ir augstāks par manējo. Nu, ko viens vai otrs no jums būtu varējis izdarīt pašreizējā kri­tiskajā stāvoklī, lai nostādītu mūs atkal uz kājām? Vai tu, Riksīt, varētu to izdarīt?»

«Man jāatzīst, mister Besit,» gandrīz nedzirdami ru­nādams caur pīrāga gabalu, Rikss saka, «ka šajos kon­krētajos apstākļos manos spēkos nebūtu veikt pasākumus situācijas uzlabošanai. Liela mēroga operācijas, kādas es vadu, protams, prasa rūpīgu iepriekšēju sagatavošanos. Es...»

«Zinu, Riksīt,» Bills Besits viņu pārtrauc. «Tālāk vari nestāstīt. Tev vajadzīgi piecsimt dolāri iemaksai par gaiš­matainu mašīnrakstītāju un četrām istabām, pilnām ar četrdaļīgi zāģēta ozola mēbelēm. Un vēl pieci simti tev vajadzīgi reklāmas izdevumiem. Un tad tev vajadzīgas divas nedēļas laika, kamēr zivis sāks kosties. Tava pa­veida palīdzība kļūmīgā gadījumā būtu apmēram tikpat derīga kā mēģinājums ar municipalizācijas propagandu izārstēt cilvēku, kas saindējies ar astoņdesmitcentu gāzi. Un tavējā ierāve, brāli Pīters, jau arī nedarbojas daudz ātrāk,» viņš nobeidz savu runu.