O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Tā, piemēram, pērnvasar man ienāk prātā aizlaist uz to lauku novadu, kurā, kā dzird, čūska vēl nav paguvusi pievilt ļaudis, un apskatīties, vai nevarētu atrast kom­panjonu, no dabas apveltītu ar talantu uz noziedzībām, bet panākumu vēl nesamaitātu.

Uzgāju kādu ciematu, kurā viss likās kā radīts maniem nolūkiem. Iedzīvotājiem vēl nebija kļuvis zināms, ka Ādams ir ticis padzīts, un viņi joprojām deva dzīvniekiem vārdus un sita čūskas gluži tāpat, it kā vēl būtu Ēdenes dārzā. Šo pilsētiņu sauc par Mauntnebo, un tā atrodas netālu no vietas, kur kopā sanāk Kentuki, Rietumvirdžīnija un Ziemeļkarolīna. Ko, šitiem štatiem nav kopēju robežu? Nu vienalga, kaut kur tajā pusē jau tā bija.

Nodzīvojis vienu nedēļu brīvā, lai visi pārliecinātos, ka neesmu nodokļu piedzinējs, es aizgāju uz veikalu, kur ciema lielākie mutes bajāri sacentās pīlīšu pūšanā, lai apskatītos, vai neizdosies uzokšķerēt kaut ko par man vajadzīgās sugas cilvēku.

«Džentlmeņi,» es saku pēc tam, kad mēs bijām apostījušies un sapulcējušies ap žāvēto ābolu mucu, «es nedomāju, ka visā pasaulē būtu atrodama vēl otra tāda ļaužu kopa, kurā grēks un viltus ir iemājojis tik maz kā jūsējā. Dzīvei šeit, kur visas sievietes ir dūšīgas un vēlī­gas un visi vīrieši krietni un apzinīgi, ir jābūt patiešām lielīgai. Domājot par to,» es saku, «man prātā nāk Goldšteina skaistā balāde «Pamestais ciems», kurā teikts:

«Kas ir, tas ir, mister Pīters,» tirgotājs saka. «Pēc mana rēķina, mēs ir aptuvis tik tikla un gudra sabiedrība, cik vien var būt saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujas ziņām, bet, pēc mana rēķina, jūs vēl nekad nav saticis Rūfu Tātūmu.»

«Kas nav, tas nav,» saka pilsētiņas konstebls, «viņš to nemaz nav varējis. Šiten tas Rūfs visādā ziņā ir pats negantākais dienaszaglis, kāds vien ir paglābies no kārtavām. Un nu man ienāk prātā, kad man aizvakar vaja­dzēja izlaist Rūfu no tuptūža. Tad beidzās mēnesis, ko viņš dabūja par Jensa Gudlū nomaitāšanu. Lai gan pāris dienu pa virsu viņam neko nekaitēs.»

«Nu gatavie grābšķi,» es saku kalniešu izloksnē, «jūs tak nemēģināsiet man iestāstīt, ka te, Mauntnebo, ir kāds tik slikts cilvēks!»

«Vēl ļaunāks,» tirgotājs saka, «viņš zog rukšus.»

Nodomāju, ka vajadzēs uzmeklēt šo misteru Tātūmu, tāpēc dažas dienas pēc tam, kad konstebls izlaida Rūfu laukā, mēs iepazināmies, un es viņu uzaicināju kopīgi aizstaigāt kaut kur pie pilsētiņas pamales, pasēdēt uz kāda baļķa un parunāt par lietu.

Man bija nepieciešams dabiska laucinieciska izskata partneris, kas bez pārģērbšanās un grima varētu notēlot dažās nelielās viencēliena nekrietnībās, ko es gatavojos uzvest viesizrāžu turnejā slazdu un lamatu nozarē pa vairākām rietumštatu pilsētiņām; un šis R. Tātūms šai lomai bija kā radīts, gluži tāpat kā Fērbenkss tai, kurā viņš Elīzai neļāva noslīkt upē.

Viņam bija apmēram beisbolista augums un duļķaini zilas acis kā porcelāna sunītim uz kamīna malas, — sunī­tim, ar kuru krustmāte Herieta mēdza spēlēties, kad vēl bija maza meitenīte. Viņa mati mazliet sprogojās kā tai diska metēja statujai Vaitiktānav muzejā Romā, bet to krāsa atgādināja «Saulrietu Lielajā kanjonā» — kāda amerikāņu mākslinieka gleznu, kas noder dūmvada kontrolatveru aizsegšanai viesistabās. Viņš bija visīstākais lauķis — ne tur bija ko pielikt, ne ko atņemt. Tas būtu redzams pat tad, ja viņš kādā varietē priekšnesumā uzstātos ar kokvilnas bikšturi uz viena pleca un salmu virs auss.

Pastāstīju viņam, kas man vajadzīgs, un viņš ar prieku bija gatavs pieņemt manu priekšlikumu.

«Neņemot vērā tādu nenozīmīgu nedarbiņu kā cilvēka nogalināšana,» es viņam saku, «ko jūs vēl tādu esat pa­veicis netiešas laupīšanas vai netiesājamas iedzīvošanās nozarē, ko jūs ar lepnumu vai bez tā varētu nosaukt par pierādījumu savai piemērotībai šim postenim?»

«Kā!» viņš saka savā tādā kā dienvidnieku stieptās izru­nas sistēmā. «Vait jums vēl nav nācis ausēs? Visos Blūridžas kalnos nav otra tāda vīra, melna vai balta, kas tikpat viegli kā es prot aizstiept suķi, ka neviens ne dzird, ne redz, ne noķert jaudā. Varu nocelt suķi,» viņš turpina, «no aizgalda, no lieveņa apakšas, pie siles, mežā, dienu vai nakti, viens pīpis, kur un kādos apstākļos, un uz gal­vošanu neviens nedzirdēs ne kvieciena. Dienās,» turpina šis cienījamais cūku aizgaldu izlaupītājs, «es ceru tikt atzīsts par pasaules čempionu suķu speršanā.»

«Cilvēkam pieklājas būt godkārīgam,» es saku, «un rukšu zagšana ir tīri pieņemama Mauntnebo, taču ār­pus tās, mister Tātūm, to uzskatītu par tikpat prastu iz­rīcību kā «lāču» centienus nosist Masačūsetsas gāzes akciju kursu. Tomēr tā ir pietiekams apzinīguma un uz­ticamības pierādījums. Es jūs pieņemšu par savu kompan­jonu. Man ir tūkstoš dolāru skaidrā, un ar to jūsu zemesrūķa paskatu mums biržā tā kā vajadzētu paveikties ar sa­biedrības «Neturas ilgi» priekšrocības akcijām.»

Un tā mēs ar Rūfu sametās uz vienu roku un, atstājuši Mauntnebo, nokāpjam ielejā. Pa ceļam es visu laiku ga­tavoju viņu paredzētajai lomai tajās ierāvēs, kuras man padomā. Divus mēnešus biju noslaistījies pa Floridas peldvietām un jutos uz goda, turklāt es biju tik pārpilns visādu plānu, ka tikai ar grūtībām varēju sapogāt savu apģērbu.

Biju iecerējis izpļaut cauri vidējo rietumštatu lauksaim­niecības joslai vālu deviņu jūdžu platumā, tādēļ virzījā­mies uz turieni. Bet, kad mēs nokļuvām līdz Leksingtonai, atradām tur Brāļu Binkliju cirku; un zālaudzētāji zem­nieki, saceldami kņadu, ieplūda pilsētā un klaudzināja ar savām paštaisītajām koka tupelēm bruģakmeņus tikpat tūļīgi un neorganizēti, kā uzsāk darbu parlamenta ārkār­tēja sesija. Nekad nepaeju garām cirkam, neparaustījis vārstauklu un neievācis nelielas nodevas, tādēļ netālu no cirka apmetnes, namā, kura saimniece bija kāda atraitne no labākajām aprindām, vārdā misis Pīvija, es sev un Rūfam aizrunāju pa istabai ar pilnu pansiju. Tad aizvedu Rūfu uz gatavu drēbju veikalu un apģērbu no galvas līdz kājām. Kā jau to zināju iepriekš, viņš stipri izcēlās, kad bija uzcirties lauka liberiņos. Mēs ar veco Misficki iestūķējām viņu spilgti zilā uzvalkā ar gaišzaļu rūtojumu, vispirms zem tā uzspīlējuši modernu vesti taskīdži cilts indiāņa sejas krāsā, uzsējām sarkanu kaklasaiti un uz­āvām pašas dzeltenākās kurpes visā pilsētā.

Tā Rūfa mūžā bija pirmā drēbju kārta, ja neskaita kok­vilnas rāpulīšus un viņa dzimtajā ciemā parasto riekst-brūno virsvalku, un viņš tajā izskatījās tikpat nedrošs kā malajietis ar jaunu riņķi degunā.

Tovakar es aizgāju pie cirka teltīm un uzsāku čaulu spēlīti. Rūfam bija paredzēta pievilinātajā loma. Iedevu viņam viltotu banknošu vīstokli likmēm un žūksni tādu pašu noglabāju īpašā kabatā, no kā izmaksāt viņa laimestus. Nē, tā nebija neuzticēšanās, bet es gluži vienkārši ne­spēju rīkoties tā, lai zaudētu, ja apgrozībā bija īsta nauda. Vienmēr, kad mēģinu to darīt, mani pirksti sastreiko.

Uzstādīju savu galdiņu un sāku publikai rādīt, cik viegli uzminēt, zem kuras čaulas ir zirnītis. Tumšie lauki sapul­cējās ciešā puslokā un, bikstīdami cits citu ar elkoņiem un ķircinādamies, centās piedabūt kādu izmēģināt laimi. Tas bija brīdis, kad vajadzēja atslāt Rūfam un likt uz mānīgo lodīti pa kādam piecniekam un desmitniekam, lai viņus iekustinātu. Bet no Rūfa nebija ne vēsts. Pirms tam gan es viņu savas pāris reizes tiku redzējis staigājam apkārt ar cukurotiem zemesriekstiem piebāztu muti un ap­skatām cirka reklāmas attēlus, taču pie manis viņš ne­rādījās ne tuvumā.