O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

«Dodiet, es to aizstiepšu,» Rūfs saka; un viņš iežmiedz lopu padusē, ar otru roku saturēdams tā šņukuru, un aiz­nes uz manu istabu kā guļošu bērnu.Pēc brokastīm Rūfs, kam kopš tā brīža, kad es viņam sagādāju garderobi, bija piemetusies hroniska greznoša­nās kāre, saka, viņam rādoties, ka viņš aizkāpšot pie Misficka un apskatīšot spilgtas purpurkrāsas zeķes. Un tad es sarosījos kā ar nātru drudzi sasirdzis vienrocis, kas cenšas pielīmēt tapetes. Sameklēju un nolīgu kādu vecu nēģeri ar kulbu, un, iesējuši cūku maisā, mēs to aizvedām uz cirka apmetni.Atradu Džordžu B. Tepliju mazā teltī ar atvērtu lodziņu. Viņš bija drukns vīrs ar ciešu skatienu, melnu cepurīti un četruncu dimantu, piestiprinātu pie sarkanā sviedreņa krūtīm.

«Vai jūs esat Džordžs B. Teplijs?» es jautāju.

«Zvēru, ka esmu,» viņš atbild.

«Nu, es to atvedu,» es paziņoju.

«Izsakieties skaidrāk,» viņš aizrāda. «Vai jūs atvedāt jūras cūciņas Āzijas pitonam vai lucernu svētajam bizo-nam?»

«Ne vienu, ne otru,» es saku. «Atvedu Bepo, mācīto cūku, maisā, lūk, tajos tur ratos. Es to šorīt atradu dārziņā savas mājas priekšā postām puķes. Tos piecus tūkstošus es pa­lūgšu lielās banknotēs, ja jums tādas ir pie rokas.»

Džordžs B. izmetas no telts un aicina mani līdzi. Iegā­jām vienā no izrāžu teltīm. Tajā uz siena klēpja gulēja piķa melna cūka ar sārtu lenti ap kaklu un ēda burkānus, ko tai deva kāds vīrs.

«Ei, Mek!» Dž. B. viņam uzsauc. «Pasaulslavenajai šorīt taču nav nekas lēcies, vai ne?»

«Tai? Nē,» vīrs atbild. «Apetīte kā koristei stundu pēc pusnakts.»

«Kā jums tas uznāca?» Teplijs man jautā. «Pārēdāties vakarā cūkas karbonādi, vai?»

Izņemu avīzi un parādu viņam sludinājumu.

«Viltojums,» viņš saka. «Man nekas par to nav zināms. Jūs taču redzējāt pats savām acīm nepārspējamo četr­kājainu valsts pasaulslaveno cūcīgo brīnumu nenoklīdušu un nenozagtu ar pārdabīgu saprātu ieturam savu rīta maltīti.»Sāku apjēgt. Iekāpu ratos un liku tēvocim Nedam laist uz tuvākās caurbrauktuves sākumu. Tur es izņēmu savu cūku, rūpīgi novērtēju attālumu līdz ceļa beigām, notēmēju un iespēru lopiņam tā, ka tas sasniedza ieliņas otru galu divdesmit pēdas pirms sava kvieciena.

Tad es samaksāju tēvocim Nedam viņam pienākošos piecdesmit centus un aizgāju uz laikraksta kantori. Gri­bēju dzirdēt visu pats ar savām ausīm. Paaicināju pie lodziņa sludinājumu pieņēmēju.

«Lai izšķirtu derības,» es uzrunāju viņu, «pasakiet, vai cilvēks, kas vakar vakarā nodeva šo sludinājumu, nebija mazs un resns, ar garu, melnu vaigubārdu un kroplu kāju?»

«Nē, nebija,» jautātais atbild. «Viņš bija apmēram sešas pēdas un četrarpus collas garš, salmu dzelteniem matiem un izģērbies kā siltumnīcas atraitnītes.»

Pusdienlaikā es atgriezos misis Pīvijas mājās.

«Vai man saglabāt misteram Tātūmam zupu siltu, kamēr viņš atgriezīsies?» viņa jautā.

«Ja jūs, madam, to darīsiet,» es saku, «jums nepietiks kurināmā pat ar visām oglēm zemes dzīlēs un visiem me­žiem tās virspusē.»

— Te nu jūs redzat, — Džefersons Pīterss sacīja nobei­gumā, — cik grūti ir atrast krietnu un godīgu līdzdalīb­nieku.

— Bet, — es iesāku ar sena paziņas vaļību, — abām pusēm taču vajadzētu atbilst vienādām prasībām. Ja jūs būtu piedāvājis dalīties pateicības naudā, jūs nebūtu zaudējis...

Džefa pārmetošs, cieņas pilns skatiens mani apklu­sināja.

— Te nepavisam nav darīšanas ar tiem pašiem prin­cipiem, — viņš sacīja. — Manējais bija likumīgs un tiku­mīgs spekulācijas mēģinājums. Lēti pirkt un dārgi pār­dot — vai tad tas nav tas pats, ko par pareizu atzīst Volstrītā? Vērši, lāči vai cūkas — kāda tur starpība? Ar ko sari ir sliktāki par ragiem un ādām?

Pirmo reizi Bakingems Skiners uzbudināja manus redzes nervus Kanzassitijā. Stāvēju uz ielas stūra uzņēmumu un iestāžu kvartālā, kad pamanīju Baku izbāžam savu salmu dzelteno galvu pa kāda nama trešā stāva logu un auro­jam: «Tprū, sātani tādi! Tpr-r-r-ū-ū-ū!» — kā mēdz darīt cilvēks, kas pūlas nomierināt un apturēt bēgošu mūļu pa­jūgu.

Paveros apkārt, bet vienīgie dzīvnieki, kurus spēju sa­skatīt, ir kāds policists, kam patlaban spodrina zābakus, un pie stabiņiem piesietas pāris preču piegādes kulbas. Tad pēc brītiņa, klupdams krizdams pa kāpnēm, laukā iz­metas šis Bakingems Skiners, aizjož līdz stūrim, apstājas pie tā un blenž šķērsielā uz iedomātajiem putekļiem, ko sacēluši neesošā pajūga šķietamo četrkāju no pirksta iz­zīstie pakavi. Un pēc tam B. Skiners nāk atpakaļ, uzkāpj par jaunu trešajā stāvā un ieiet telpā, uz kuras loga es ievēroju uzrakstu «Zemkopju draugu aizdevu sabiedrība».

Drīzumā Salmgalvis atkal nonāk lejā, un es krustoju ielu, lai sastaptu viņu, jo man kaut kas bija iekritis prātā. Jā, ser, kad nokļuvu viņa tuvumā, es varēju redzēt, kur viņš bija pārcenties. Spriežot pēc viņa zilajiem džinsiem un govsādas zābakiem, viņš bija pāķis kas pāķis, taču viņam bija aktiera rokas, un rudzu salms, kas bija ieķē­ries matos virs auss, izskatījās kā nācis no provinces pašdarbības teātra rekvizītu noliktavas. Kāre uzzināt, ar kādu ierāvi viņš nodarbojas, guva virsroku pār mani.

Vai tie bija jūsu mūļi, kas nupat norāvās un aiz­bēga? — es viņam pieklājīgi uzprasu. — Raudzīju tos apturēt, bet neizdevās. Tagad tie, domājams, jau būs pusceļā atpakaļ uz mājām.

Jupis lai viņus rauj tos sasodītos mūļus, — Salm­galvis saka tik pārliecinošā balsī, ka es gandrīz vai at­vainojos, — tie jau allažiņās trakoti nadzīgi uz muk­šanu. — Pēc tam viņš ciešāk paskatās uz mani un tad noņem savu lauka cepuri un saka pavisam citādā tonī:

Atļaujiet spiest roku Pārlivū Pikensam, pašam ievē­rojamākajam ielu komersantam visos rietumos tūliņ aiz Montegjū Silvera, ko jūs taču neņemsieties apstrīdēt.

Neliedzu viņam spiest savu roku.

— Mācījos pie Silvera, — es sacīju, — tādēļ neskaužu viņam pirmo vietu. Bet ar kādu ierāvi jūs, dēls, nodar­bojaties? Atzīstu, ka no gaisa grābto dzīvnieku spokainā bēgšana, kuru jūs pavadījāt ar piezīmi «tprū!», mani maķenīt mulsina. Kas jums no tādas māžošanās atlec?

Bakingems Skiners nosarka.

— Tikai kabatas nauda, — viņš saka, — nekas vairāk. — Man makā iemeties īslaicīgs dilonis. Un šis numuriņš ar rudzu salmu šāda lieluma pilsētā ienes savus četrdesmit dolārus. Kā es to nostrādāju? Nu, es iekūņojos, kā jums tas redzams, pretīgajos lauku lamzaka lanckaros. Tādē­jādi iebalzamēts, es esmu Džounss Rugājs — vārds, par kuru labāku grūti iedomāties. Apkārt skatīdamies, es kāpju uz kādu kredītsabiedrību, kas parocīgi iekārtojusies tre­šajā stāvā, ielas pusē. Tur es nolieku uz grīdas savu cepuri un dzīparu cimdus un lūdzu izsniegt uz manu fermu divtūkstoš dolāru lielu hipotēku, ar ko samaksāt par manas māsas muzikālo izglītību Eiropā. Tādi aizde­vumi kredītsabiedrībām vienmēr ir pa prātam. Jo deviņos gadījumos no desmit aizņēmums netiek atmaksāts laikā, un tad viss tālākais iet kā pēc notīm: diriģē tiesnesis, at­slēgu priekšā aizliek tiesu izpildītājs, pirmo vijoli spēlē aizdevējs, basa partiju atskaņo un beigu akordu piesit ūtrupnieks, un cauri ir tā mūzika.

Nu, un tā, ser, es taisos izņemt no kabatas zemesgrā­matas izrakstu; bet tad es pēkšņi izdzirdu, ka mani lopiņi laiž ļekas vaļā. Metos pie loga un izgrūžu šo vārdu — bet varbūt izsaucienu, lai nu tas būtu kas būdams, — proti, «tprū!». Tad es metos lejā pa kāpnēm uz ielas un pa to projām un pēc dažām minūtēm atkal atgriežos. «Sa­sodītie mūļi,» es saku, «norāvās un mukdami ņēma un saplēsa lielo zveņģeli un divas streņģes. Nu man uz mājām vajadzēs iet kājām, jo nepaņēmu līdzā naudu. Rēķinu, džentlmeņi, ka mēs par to aizņēmumu parunāsim kādu citu reizi.»