O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Maija piecpadsmitajā dienā mēs pa trim sadalījām apmēram sešus tūkstošus dolāru. Mis Meloja aiz prieka gandrīz vai apraudājās. Nav bieži sastopama meiča ar jūtīgu sirdi vai tāda, kam prāts tik ļoti nesas uz kriet­niem darbiem.

— Zēni, — viņa saka, spiezdama pie acīm mazu mut­autiņu, — šis guvums ir noderīgāks par pūderslotiņu resmšu ballē. Tas dod man iespēju laboties. Tieši tad, kad uzradāties jūs, puiši, es raudzīju tikt projām no tās ne­kustamo īpašumu tirdzniecības. Bet, ja jūs nebūtu mani iesaistījuši tajā tīrajā kāļaudzētāju ādu maukšanas pa­sākumā, baidos, ka es vēl būtu varējusi iepīties kādā pavisam tumšā darījumā. Es jau gandrīz pieņēmu vietu vienā no tiem sieviešu labdarības tirdziņiem, kurš vāc līdzekļus mācītāja mājas būvēšanai, pārdodot par septiņ­desmit pieciem centiem karoti cāļa salātu un kurvīškūku ar putu krējumu, ko tur dēvē par komersantu azaidu.

Tagad es varu nodoties kaut kam krietnam un godīgam un triekt ratā visus tos šaubīgo darbu piedāvājumus. Braukšu uz Sinsinati un pievērsīšos hiromantijai un gaiš­redzībai. Kā madāma Sarameloi, ēģiptiešu burve, es kat­ram par vienu dolāru godprātīgi un labi pareģošu viņa likteni. Palieciet sveiki, zēni! Paklausiet manam padomam un uzsāciet kādu solīdu mahināciju. Uzturiet draudzīgas attiecības ar policiju un avīzēm, un jums klāsies labi.

Un tad mēs visi sarokojāmies, un mis Meloja mūs atstāja. Mēs ar Baku arī devāmies ceļā un aizklīdām pāris simt jūdžu tālāk, jo mums nebija ne mazākās vēlē­šanās atrasties tuvumā, kad notecēs to laulības apliecību termiņi.

Ar apmēram četriem tūkstošiem dolāru pa abiem mēs nonākam tajā augstprātīgajā mazpilsētiņā Ņūdžersijas piekrastes tuvumā, ko sauc par Ņujorku. Ja kādreiz vispār ir bijusi putnu māja, pārblīvēta ar žagatām, tad tā ir šī Tērgava pie Hudzonas. To dēvē par kosmopolītisku. Kāda runa! Tāds pats ir arī mušpapīrs. Ieklausieties uzmanīgi, kad tās dīc un ķepurojas, pūlēdamās izvilkt ķepiņas no ķepīgās ķēpas. «Mazā, vecā Ņujorka mums laba diezgan» — tā skan viņu dziesma.

Vienas stundas laikā Brodveju pārstaigā pietiekami daudz pāķu, lai izpirktu visu, ko nedēļā saražo fabrika, kura atrodas Ogastas pilsētā Menas štatā, un izgatavo nekam nederīgus jaunumus un jauko jociņu — jaunzelta gredzenu, kas draugam, ar kuru sasveicinās tā valkātājs, iedur rokā adatu.Varētu domāt, ka visi ņujorkieši ir gudri, taču tā nav. Viņiem trūkst iespējas mācīties. Viss tur ir pārāk sa­spiests. Ausaiņiem pat galvas ir saspiestas. Bet ko gan citu arī varētu sagaidīt no pilsētiņas, kuru no pārējās pasaules nošķir okeāns no vienas puses un Ņūdžersija no otras?

Tā nav piemērota vieta godīgam ierāvējam ar mazu kapitālu. Šmaukšanai tur pastāv pārāk lieli aizsargtarifi. Pat kad itālietis Džiovani pārdod mēriņu siltu tārpu kastaņu čaulās, viņam puse no šī daudzuma jāpiešķir kaitēkļēdājam kruķim. Un viesnīcnieks aprēķina divkāršu maksu par visu, kas uzskaitīts rēķinā, ko viņš ar policijas mašīnu aizsūta pie altāra, kur hercogs patlaban gatavojas salaulāties ar bagāto mantinieci.

Bet vecā Ļaunpils pie Koniailendas ir ideāls miestiņš izsmalcinātam laupīšanas pasākumam, ja vien ir ar ko samaksāt šmaucmuitu. Importētas ierāves izmaksā visai dārgi. Taču ievest pa kluso kādu, ar ko apstrādāt Bruklinu, ir grūti, jo muitas ierēdņi, kas tās uzmana, ir bru­ņoti ar stekiem, un, ja kādam nav pa spēkam samaksāt viņiem nodevu, to neglābs pat visšvītīgākā uzciršanās. Bet tagad mēs ar Baku, tikuši pie rīcības kapitāla, devā­mies uzbrukumā Ņujorkai, lai mēģinātu par pāris stikla pērlītēm iemainīt no vietējiem nekustamus īpašumus tieši tāpat, kā to darīja holandiešu vani pirms simts vai divsimts gadiem.

Kādā Īstsaidas viesnīcā mēs sapazīstas ar Romulu Dž. Eterberiju, cilvēku ar finansu operācijām pašu piemērotāko galvu, kādu es jebkad tiku redzējis. Tā bija viscaur kaila un gluda, ja neņem vērā sirmo vaigubārdu. Ieraugot kādā iestādē aiz nožogojuma šādu galvu, katrs tai uzticētu miljonu, neprasot kvīti. Šis Eterberijs bija labi ģērbies, lai gan viņš ēda reti; un salīdzinājumā ar viņa mēles veiklību sirēnas valoda izklausītos pēc važoņa lamām. Viņš sacīja, ka esot bijis fondu biržas loceklis, bet daži no lielajiem kapitālistiem sākuši viņu apskaust un apvienojušies no­grupējumā, kas piespiedis viņu pārdot savu vietu.

Mēs ar Baku Eterberijam iepatikāmies, un viņš mums sāka izklāstīt vienu otru no tām iecerēm, kuru dēļ viņa mati bija pagaisuši vējā. Viņam bija plāns nacionālbankas dibināšanai ar četrdesmit pieciem dolāriem, pret kuru «Misisipi burbulis» izskatītos tvirts kā stikla lodīte. Par to viņš mūs apvārdoja trīs dienas, un, kad viņam aizsmaka rīkle un viņš vairs nevarēja parunāt, mēs ieminē­jāmies par savu žūksni. Eterberijs aizņēmās no mums ceturtdaļdolāru, izgāja laukā, iegādājās kārbiņu tablešu pret aizsmakumu un atkal rāva vaļā visu no gala. Šo­reiz viņš jau pakavējās pie lielākām lietām un panāca, ka mēs uz tām sākām skatīties ar viņa acīm. Plāns, ko viņš mums cēla priekšā, izskatījās pēc tāda, kas nevar neizdoties, un viņš mani ar Baku piedabūja likt pretī viņa spožajam smadzeņu podam mūsu kopīgo kapitālu. Kā ierāve ar glazē cimdiem šī lieta atstāja labu iespaidu. Rādījās gan, ka tā atrodas tikai pusotras collas aiz poli­cijas sniedzamības, taču ienesības ziņā tā bija gatavā naudas kaltuve. Turklāt tā bija tieši tas, kas mums ar Baku bija vajadzīgs, — īsts uzņēmums pastāvīgā vietā, nevis mutes dzisināšana uz ielu stūriem zem klajām debe­sīm, kura ik vakaru beidzas ar mandeļu iekaisumu.

Tādēļ pēc sešām nedēļām Volstrīta apkaimē ir redza­mas glīti iekārtotas kantora telpas, kam ieeju rotā uz­raksts ar zeltītiem burtiem: «Golkondas zelta obligāciju un ieguldījumu sabiedrība». Un pa vienmēr atvērtajām kabineta durvīm ir saskatāms, izģērbts kā siltumnīcas lilijas, sekretārs un mantzinis misters Bakingems Skiners ar zīda cilindru, noliktu pa tvērienam. Neviens vēl nekad nav manījis Baku atkāpjamies no savas gardibenes tik tālu, ka nevarētu to aizsniegt ar roku.

Un kantora galvenajā telpā var ieraudzīt sabiedrības prezidentu un ģenerāldirektoru misteru R. Dž. Eterberiju ar viņa nenovērtējamo spožo pauri, iegrimušu darbā, dik­tējot vēstules stenogrāfijas grāfienei ar aristokrātisku ārieni un stāju, kas ir tikpat kā garantija naudas iegul­dītājiem.

Uzņēmumā ir arī grāmatvedis ar palīgu, un visur valda ārēja spožuma un sodāmības gaisotne.

Pie kāda cita rakstāmgalda acis atžilbina vienkāršās drānās bezrūpīgi tērpies ikdienišķa izskata cilvēks, kas sēž, augstu uzslējis kājas un pakausī atstūmis pretīgu platmali, un ēd ābolus. Šis vīrs nav neviens cits kā pulk­vedis Tekjumsei (kādreizējais Pārlivū) Pikenss, sabiedrī­bas viceprezidents.— Man nevajaga nekādas šikas lupatas, — es saku Eterberijam, kad mēs organizē rekvizītus šim laupīša­nas pasākumam. — Esmu vienkāršs cilvēks un nelietoju pidžamas, franču valodu, nedz armijas parauga matu sukas. Dodiet man neslīpēta dimanta lomu, citādi es tai izstādē nepiedalos. Ja varat mani izmantot manā dabīgajā, kaut arī nepatīkamajā paskatā, tad dariet to.

— Pārģērbt jūs? — Eterberijs saka. — Nekādā ziņā! Tieši tāds, kāds esat, jūs mūsu pasākumam esat vairāk vērts nekā pilna istaba to radījumu, kuriem pie krūtīm mēdz piespraust krizantēmas. Jums jānotēlo solīdais, bet nevīžīgais kapitālists no tālajiem rietumiem. Jūs nicināt vispārpieņemtās uzvedības normas. Jums akciju pieder tik daudz, ka zeķes jums rādīt ir ļauts. Konservatīvs, prasts, rupjš, slīpēts un taupīgs — lūk, par kādu jums jāiztaisās. Ņujorkā tādiem ir piekrišana. Turiet kājas uz galda un ēdiet ābolus. Tiklīdz ienāk kāds apmeklētājs, ēdiet ābolu. Lai viņš dabū redzēt, ka jūs bāžat mizas galda atvilktnē. Papūlieties izskatīties tik ekonomisks, ba­gāts un neaptēsts, cik vien jums iespējams.