O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Mēs ar Baku parunājām ar Eterberiju un piedabūjām viņu aprimt un vairs nelādēties. Mums tas dēlietis nemaz neizlikās kā avīžnieks. Avīžnieki vienmēr mācas virsū ar zīmuli un bloknotu rokā, stāsta jau dzirdētus notikumus un uzplijas, lai izmaksā viņiem sīvo. Taču Eterberijs bija nedrošs un satraukts visu dienu.

Nākamajā rītā mēs ar Baku iznāk no viesnīcas ap pus-vienpadsmitiem. Pa ceļam mēs nopērk avīzes, un pirmais, ko mēs ieraugām pašā priekšējā lapā, ir raksts par mūsu blēdībiņu. Nu taisni kauna lieta, kā tas reportieris lika saprast, ka mēs neesot nelaiķa Džordža V. Caildsa asinsradnieki. Viņš izklāsta par mūsu pasākumu visu, kā viņš to saprot, spilgtā, sulīgā un izņirdzīgā stilā, kas spētu uzjautrināt gandrīz ikvienu, izņemot akciju īpašniekus. Jā, Eterberijam bija taisnība: Golkondas zelta obligāciju un ieguldījumu sabiedrības kliedzoši sapostajam mant­zinim, perlamutrpaurainajam prezidentam un neuzvedīgajam viceprezidentam patiešām vairs neatlika nekas cits kā taisīties, ka tiek, žigli un uz ātru roku, lai tie varētu vēl ilgi dzīvot virs zemes.

Mēs ar Baku steidzās uz mūsu uzņēmumu. Tur uz kāpnēm un gaitenī mēs atrod ļaužu pūli, kas mēģina iespraukties kantorī, kurš jau tā ir stāvgrūdām pilns līdz pašam nožogojumam. Gandrīz visi tur rokā Golkondas akcijas un zelta obligācijas. Mēs ar Baku nospriedām, ka arī viņi būs lasījuši laikrakstus.

Mēs apstājās un drusciņ pārsteigti noraudzījās uz sa­viem akcionāriem. Tie nu gan nebija gluži tādu ļaužu, kādus mēs iedomājās naudas ieguldītājus. Tie visi atgā­dināja trūkumcietējus; ne mazums bija vecu sieviņu un papilnam jaunu meiču, kas, cik varēja noprast, strādāja fabrikās un rūpnīcās. Daži bija veci vīri, kas izskatījās pēc kara veterāniem; viens otrs bija kroplis un laba tiesa vēl tīrie bērni: zābaku spodrinātāji, avīžu zēni un izsū­tāmie. Vairāki bija strādnieki virsvalkos ar uzrotītām piedurknēm. Neviens no visa tā bara nelīdzinājās akcio­nāram kādā uzņēmumā, ja nu varbūt vienīgi piparbodītē. Bet tiem visiem bija Golkondas akcijas un tik panīcis izskats, cik vien tas iespējams.

Redzēju Baka sejā parādāmies dīvainu bālumu, kad viņš vērtējoši vēroja šo burzmu. Viņš piegāja pie slimīga izskata sievietes un jautā: — Vai jums, madam, pieder kāda no šīm akcijām?

— Es tajās ieguldīju simts dolārus, — sieviete kaut kā gurdeni atbild. — Tas bija viss, ko es gada laikā biju atlicinājusi. Viens no maniem bērniem guļ uz miršanu, un man nav ne centa pie dvēseles. Atnācu noskaidrot, vai nevarētu kādu daļu izņemt. Prospektā bija teikts, ka naudu varot izņemt katrā laikā. Bet tagad runā, ka man visa tā iešot zudumā.Tajā barā bija kāds varen sprigans zeperis — man rādās, viņš bija avīžu zēns. — Man tur ir iekšā div­desmit pieci, mister, — viņš saka, ar cerībām noraudzīdamies uz Baka cilindru un drēbēm. — Šie man par tiem katru mēnesi noskaitīja uz rokas divi piecdesmit. Paklau, viens vīrs man saka, ka šie to nevar darīt, ja tā lieta ir tīra. Vai tas ir tiesa? Vai jūs domā, ka es var dabūt savus divdesmit piecus atpakaļ?

Dažas no vecajām sieviņām raudāja. Fabrikas meitenes bija pagalam apjukušas. Viņas bija zaudējušas visus savus ietaupījumus, un nu viņām vēl atvilks no algas par laiku, ko viņas bija iztērējušas, lai to uzzinātu.

Kaktā kāda meiča — visai izskatīga —, ievīstījusies sarkanā plecu lakatā, raudāja tā, it kā viņai sirds taisītos lūzt. Baks pieiet pie viņas un apvaicājas, kas viņai kait.

— Ja es paspēlētu naudu vien, tas vēl nebūtu pats ļaunākais, mister, — viņa saka, trīcēdama pie visām miesām, — lai gan es to krāju divus gadus; bet Džeikijs tagad mani vairs neprecēs. Viņš apņems Rozu Steinfeldi. Es Dž... Dž... Džeikiju pazīstu. Viņai krājkasē ir no­guldīti četrsimts dolāri. Vai, vai, vai-i-i, — viņa sāk vaimanāt.

Baks paraugās visapkārt ar to pašu dīvaino izteiksmi sejā. Un tad mēs ievēro to laikraksta līdzstrādnieku: at­slējies pret sienu, viņš kūpina pīpi, nenolaizdams no mums savas zibošās acis. Mēs ar Baku aizejam pie viņa.

— Jūs esat patiešām interesants rakstītājs, — Baks saka. — Cik tālu jūs domājat iet? Vai jums ir vēl kaut kas aiz ādas?

— O, es te tikai tāpat vien gaidu, — žurnālists saka, nepārstādams pīpēt, — vai neatgadīsies vēl kaut kas. Tagad vārds ir jūsu akcionāriem. Iespējams, ka vienam otram no viņiem ir kāda sūdzība. Vai tā tur nav policijas mašīna, ko? — viņš jautā, ieklausīdamies kādā skaņā, kas nāk no ārpuses. — Nē, — viņš turpina, — tie ir dak­tera Vitlforda vecie līķrati no Rūzvelta slimnīcas. Man jau gan vajadzēja to gongu pazīt. Jā, šķiet, ka reizēm esmu uzrakstījis šo to interesantu.

— Pagaidiet, — Baks saka. — Es jums tūliņ piespē­lēšu vielu jaunam rakstam.

Baks izņem no kabatas kādu atslēgu un pasniedz to man. Zināju, kas viņam padomā, pirms viņš sāka runāt. Sa­sodītais vecais pirāts — man bija skaidrs, ko viņš no­domājis. Neviens to neizdarīs labāk par Baku.

— Pik, — viņš saka, cieši uzlūkodams mani, — vai šī ierāve nav maķenīt ārpus mūsu darbalauka? Vai mēs gribam, lai Džeikijs apprec Rozu Steinfeldi?

— Pievienoju savu balsi tavējai, — es saku. — Būšu atpakaļ ar visu pēc desmit minūtēm. — Un es dodos uz depozītseifu īrētavu.

Atgriežos ar naudu, sasietu lielā vīstoklī, un tad mēs ar Baku aizved šo avīžniecisko žurnālistu pie sētas dur­vīm, un pa tām mēs visi trīs ieiet vienā no kantora telpām. — Un nu, mans rakstnieciskais draugs, — Baks saka, — apsēdieties krēslā un stāviet klusu — tagad es jums sniegšu interviju. Jūs redzat savā priekšā divus ierā­vējus no Ierāvējpils Ierāvēju apgabalā Arkanzasas pa­valstī. Mēs ar Piku esam tirgojušies ar misiņa zeltlietām, matus spēcinošu līdzekli, dziesmu grāmatām, iezīmētām kārtīm, patentdziedēkļiem, Konektikutā austiem Smirnas paklājiem, mēbeļu spodrināmo pastu un albumiem ikvienā pilsētā no Oldpointkamfetas līdz Zelta vārtiem. Mēs esam ierāvuši dolāru, kad vien pamanījām kādu, kas izskatījās lieks tā īpašniekam. Bet mēs nekad nedzināmies pēc peļņas, kas glabājās zeķes purngalā zem vaļīga ķieģeļa vir­tuves pavarda stūrī. Ir kāds vecs sakāmvārds, ko jūs varbūt esat dzirdējuši, — «pārmērīga pieklājība pazudina», kas nozīmē, ka no ielu tirgoņa sīkpreču kastes līdz rak­stāmgaldam Volstrītā ir tikai viens solis. Šo soli mēs tikām spēruši, īsti nezinādami, cik zemu ar to var krist. Jums gan to vajadzētu apjēgt, bet kur nu! Jums ir ņujorkieša sajēga, kas nozīmē, ka jūs spriežat par cilvēku pēc viņa drēbju ārpuses. Tas nav pareizi. Jums būtu vajadzējis apskatīt oderi, vīles un pogcaurumus. Kamēr mēs gai­dām policijas mašīnu, jūs varētu izņemt savu zīmuļa galiņu un izdarīt piezīmes vēl vienam jocīgam avīžu rakstam.

Un tad Baks pievēršas man un saka: — Man vienalga, ko domā Eterberijs. Viņš te ieguldījis tikai smadzenes un var būt laimīgs, ja atgūst savu kapitālu. Bet ko tu, Pik, par to saki?

— Ese? — es pārprasu. — Tev nu gan būtu vajadzējis mani pazīt, Bak. Es tak nemaz nezināju, kas tās akcijas pirka.

— Nu tad ir labi, — Baks saka. Un tad viņš pa iekšdurvīm ieiet kantora galvenajā telpā un paraugās uz drūzmu, kas mēģina izspraukties cauri nožogojumam. Eterberija un viņa galvassegas tur vairs nebija. Un Baks griežas pie viņiem ar īsu uzrunu.

— Nu, aitiņas, sastājieties visas rindiņā. Dabūsiet savu vilniņu atpakaļ. Negrūstieties taču tā. Stājieties rindā — rindā, nevis čupā. Cienītā, vai jūs nebūtu tik laipna un nepārstātu blēt. Jūsu naudiņa jūs gaida. Ei, dēliņ, nekāp pāri tām margām: tavai sīcenei nekas nenotiks. Neraudiet, māsiņ, jums neies zudumā ne cents. Stājieties tak rindā, kad es jums saku. Ei, Pik, panāc šurp un nodibini te kār­tību: laid tos cauri un pa otrām durvīm laukā!