O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Brauciet uz Voleka teātri cik ātri vien varat, — Ričards godprātīgi pavēlēja.

Viņi aizjoņoja pa Četrdesmit otro ielu līdz BrodvejaI un tad uz leju pa šo balti zvaigžņoto gatvi, kas ved no saulrieta mīkstajām pļavām uz rītu klinšainajiem pa­kalniem.

Pie Trīsdesmit ceturtās ielas jaunais Rokvols spēji at­grūda vaļā lodziņu un lika kučierim apstāties.

— Man izkrita gredzens, — izkāpjot viņš atvainoda­mies paskaidroja. — Es to mantoju no mātes, un man neparko negribētos to pazaudēt. Neaizkavēšu jūs ilgi — es redzēju, kur tas nokrita.

Nepagāja ne minūte, kad viņš ar gredzenu rokā at­griezās ekipāžā.

Bet pa to laiku tieši priekšā viņa pajūgam bija ap­stājies tramvaja vagons. Kučieris mēģināja pabraukt tam garām pa kreisi, taču ceļu aizšķērsoja preču ātrās pie­gādes kulba. Viņš lūkoja to izdarīt pa labi, tomēr bija spiests atkāpināt, lai izvairītos no mēbeļu furgona, kura atrašanās tur bija pretrunā ar satiksmes noteikumiem. Viņš raudzīja griezt apkārt, bet atlaida grožus un pienā­cīgi izlamājās. Viņš bija iesprostots pajūgu un citu trans­porta līdzekļu mudžeklī.

Bija radies viens no tiem satiksmes sastrēgumiem, kas lielajā pilsētā dažreiz gluži negaidot pārtrauc sakarus un kustību ielās.

— Kāpēc mēs nebraucam? — mis Lentrija nepacietīgi jautāja. — Mēs nokavēsimies.

Ričards piecēlās kājās un paskatījās visapkārt. Viņš redzēja furgonu, kulbu, tramvaja vagonu, preču un pa­sažieru pajūgu straumi, kas vietā, kur krustojas Brodveja, Sestā avēnija un Trīsdesmit ceturtā iela, pārblīvēja visu milzīgo platību, kā divdesmitsešcollīgs meitietis pārblīvē savu divdesmitdivcollīgo jostu. Un joprojām no visām apkārtējām šķērsielām tie rībēdami un dārdēdami pilnā gaitā steidzās uz pašu biezumu, mezdamies iekšā lēveņa spraugās, ieķerdamies cits cita riteņos un pievienodami to vadītāju lāstus pārējo klaigām. Viss Manhatanas trans­ports šķita sasprūdis viņiem apkārt. Starp tūkstošiem skatītāju, kas drūzmējās uz ietvēm, pat visvecākais ņu-jorkietis nebija redzējis tāda vēriena sastrēgumu kā šo.

— Ļoti žēl, — Ričards sacīja, atkal apsēzdamies,

— bet izskatās, ka mēs esam iespriedusies. Šo ņūkli neat­šķetinās pat stundas laikā. Tā bija mana vaina. Ja man nebūtu izkritis gredzens, mēs...

— Parādiet man to gredzenu, — mis Lentrija sacīja.

— Tagad, kad nekas vairs nav līdzams, man vienalga. Lai nu kā, teātri, pēc manām domām, ir muļķīgi.

Tovakar pulksten vienpadsmitos kāds viegli pieklauvēja pie Entonija Rokvola durvīm.

— Iekšā! — ieaurojās Entonijs, kas, tērpies sarkanos rītasvārkos, lasīja grāmatu par pirātu piedzīvojumiem.

Klauvētāja bija krustmāte Ellena, kura izskatījās pēc sirmmataina eņģeļa, kas aiz pārskatīšanās atstāts uz zemes.

— Entonij, viņi ir saderinājušies, — vecīte klusi sacīja.

— Viņa solījusies precēties ar mūsu Ričardu. Pa ceļam uz teātri viņiem atgadījies satiksmes sastrēgums, un pa­gājušas divas stundas, pirms viņu ekipāža izkļuvuši no tā.

Un ak, Entonij, brāl, nekad vairs nelielies ar naudas varu! Maza patiesas mīlestības emblēma — sīks gredzen­tiņš, kas simbolizē bezgalīgas un nesavtīgas jūtas, — bija par iemeslu tam, ka mūsu Ričards atrada savu laimi. Viņam tas izkrita uz ielas, un viņš izkāpa, lai to at­dabūtu. Un, pirms viņi paguva turpināt braucienu, radās nosprostojums. Viņš uzrunāja savu iemīļoto un iekaroja to, kamēr viņu pajūgs bija iesprūdis. Nauda ir drazas, Entonij, salīdzinājumā ar īstu mīlestību.

— Nu labi, — vecais Entonijs sacīja. — Priecājos, ka zēns dabūjis, ko gribējis. Es jau viņam teicu, ka šajā lietā netaupīšu nekādus izdevumus, ja...

— Bet, Entonij, brāl, kāds gan labums varētu būt bijis no tavas naudas?

— Mās, — Entonijs Rokvols sacīja, — mans pirāts ir iekūlies ellišķīgā ķezā. Viņa kuģis nupat ir dabūjis sūci, un viņš pārāk labi zina vērtību naudai, lai ļautu tai nogrimt. Vēlētos, kaut tu laistu man turpināt šo no­daļu.

Te stāstam vajadzētu beigties. Es to gribētu tikpat labprāt kā jūs, kas to lasāt. Taču, lai izdibinātu patiesību, mums aka jāizsmeļ līdz dibenam.

Nākamajā dienā kāds tēvainis ar sarkanām rokām un zili punktotu kaklasaiti, kurš godināja sevi par Kelliju, pagodināja ar savu apmeklējumu Entonija Rokvola māju un tūlīt tika pieņemts bibliotēkā.

— Nu, — sacīja Entonijs, sniegdamies pēc čeku grā­matiņas, — tā bija laba ziepju vārīšana. Nu paskatīsi­mies... es jums iedevu piecus tūkstošus dolāru skaidrā.

— Es vēl piemaksāju trīs simtus no savas kabatas, — Kellijs teica. — Man nedaudz vajadzēja pārsniegt tāmi. Speditoru furgonu un vieglo ormaņu lielāko tiesu es no­līgu par pieciem dolāriem, bet smagie ormaņi un div­jūgu ekipāžas cenas uzskrūvēja līdz desmit dolāriem. Šoferi arī noprasīja pa desmitniekam un daži no pie­krautajiem pajūgiem pat divdesmit. Kruķi man noplēsa visvairāk — diviem es samaksāju pa piecdesmit, bet pārē­jiem divdesmit un divdesmit piecus dolārus. Bet vai viss negāja kā pa diedziņu, mister Rokvol? Priecājos, ka Viljams E. Bredijs nebija uz to nelielo satiksmes sprūdas brīvdabas izrādi. Negribētu, ka viņam skaudība ēstu sirdi. Un bez neviena mēģinājuma! Puiši bija laikā uz sekundes daļiņu. Veselas divas stundas pat čūska nebūtu spējusi izspraukties tālāk par Grīlija pieminekli.

— Tūkstoš trīs simti, lūdzu, Ķellij, — Entonijs sacīja, izplēsdams čeku. — Jūsu tūkstotis un tie trīs simti, ko jūs pārmaksājāt. Jūs, Kellij, taču nenicināt naudu, vai ne?

— Ese? — pārvaicāja Kellijs. — Es varētu piekaut to cilvēku, kas izgudrojis nabadzību.

Kad Kellijs jau bija pie durvīm, Entonijs viņu pasauca atpaka].

— Jūs droši vien nekur tajā burzmā nemanījāt, — viņš jautāja, — tādu tuklu, pliku zēnu ar loku šaudām bultas, vai ne?

— Itin kā ne, — Kellijs neizpratnē atbildēja. — Nē, nemanīju vis. Ja jau viņš bija tāds, kā jūs teicāt, kruķi varbūt nogrābāja viņu, pirms es tur nokļuvu.

— Tā jau domāju, ka mazais resgalis tur nevarēja tikt tuvumā, — Entonijs nosmējās. — Visu labu, Kellij!

Bija marta diena.

Ja jūs rakstāt stāstu, nekad, itin nekad nesāciet to šādi. Sliktāks ievads nemaz nevar būt. Tas ir bez izdo­mas, neinteresants un droši vien sastāv no tīra ūdentiņa. Taču šajā gadījumā tas ir pilnīgi pieļaujams. Jo nākamais teikums, ar kuru stāstījumam īstenībā vajadzētu sākties, ir pārāk neiedomājami ērmots, lai ar to plātītos nesa­gatavota lasītāja priekšā.

Sēra raudāja pie ēdienu kartes.

Iedomājieties Ņujorkas meiteni birdinām asaras uz ēdienu nosaukumu saraksta!

Lai atrastu tam izskaidrojumu, jūs drīkstēsiet pieņemt, ka nebija vairs dabūjami omāri vai ka viņa nozvērējusies neēst saldējumu lielā gavēņa laikā, vai arī nupat atnākusi no teātra izrādes, kurā galveno lomu spēlējis Hekets. Un, kad noskaidrosies, ka visas šīs teorijas ir kļūdīgas, jums varbūt labpatiksies atļaut, lai stāstu turpina.

Džentlmenis, kurš paziņoja, ka pasaule ir austere, ko viņš atvērs ar savu zobenu, guva lielāku ievērību, nekā viņš patiesībā pelnījis. Attaisīt austeres čaulu ar zobenu nemaz nav tik grūti. Bet vai jūs jebkad esat manījis kādu mēģinām atdarīt Zemes gliemežvākus ar rakstāmmašīnu? Varbūt jums būtu patika pagaidīt, kamēr šādā veidā at­ver kādu duci gliemežnīcu?