O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Sērai ar savu neparocīgo ieroci bija izdevies atlauzt vaļā gliemežvākus pietiekami platā spraugā, lai no drēg­nās un žulgās pasaules to iekšienē noknibinātu kādu nieka kripatiņu. Stenogrāfiju viņa prata ne vairāk, kā mācētu, ja nule būtu beigusi pilnu īsraksta kursu kādā komerckoledžā un no turienes palaista plašajā pasaulē. Steno-prasmes trūkuma dēļ viņai nebija nekādu cerību ierindo­ties kantora talantu spožajā zvaigznājā. Tāpēc viņa uz savu roku nodarbojās ar mašīnrakstīšanu, izpildīdama pašas sameklētos gadījuma pasūtījumus.

Pats izcilākais un veiksmīgākais no visiem Sēras va­roņdarbiem viņas cīniņā par vietu zem saules bija darī­jums, ko viņa noslēdza ar Sūlenberga «Mājas restorānu». Šī ēdnīca atradās kaimiņos tai vecajai sarkano ķieģeļu ēkai, kurā viņa īrēja istabu ar atsevišķu ieeju. Kādu va­karu, ieturējusi pie Sūlenberga par četrdesmit centiem piecēdienu table d'hote pusdienas (pasniegtas tādā ātrumā, ar kādu jūs izmetat visas piecas beisbola bumbiņas uz nēģera galvu), Sēra paņēma līdzi uz mājām ēdienu karti. Tā bija uzskrīpāta gandrīz nesalasāmā rokrakstā, ne īsti angļu, ne vācu valodā, turklāt tādā izkārtojumā, ka jūs, ja nebūtu pietiekami uzmanīgs, iesāktu ar zobu bakstāmo un rīsu pudiņu, bet nobeigtu ar zupu un datumu.

Nākamajā dienā Sēra parādīja Sūlenbergam izskatīgu karti, uz kuras glītā mašīnrakstā bija lasāmi ēdienu no­saukumi, kārdinoši salikti katrs savā pienācīgajā iedaļā starp «hors d' oeuvre» un «par virsdrēbēm un lietus­sargiem neatbild».

Sūlenbergs uz līdzenas vietas kļuva par viņas pavalst­nieku. Pirms «Mājas restorāna» atstāšanas Sēra tika pa­nākusi, ka ēdnīcas īpašnieks labprātīgi noslēdza ar viņu līgumu. Saskaņā ar to viņai pienācās izgatavot mašīn­rakstā ēdienu kartes divdesmit vienam galdam: jaunu — katrām pusdienām, bet pirmajām un otrajām brokastīm — atkarībā no izmaiņām azaidā vai kad to prasīja kārtības izjūta.

Par to Sūlenbergs apņēmās aizsūtīt ar viesmīli — vēlams ar rātnu — Sērai uz māju trīs maltītes per diem un zīmuļa melnrakstu no tā, ko liktenis lēmis «Mā­jas restorāna» apmeklētājiem nākamajā dienā.

Šī vienošanās sagādāja apmierinājumu abām pu­sēm. Sūlenberga viesi tagad zināja, kā sauc to barību, ko viņi patērēja, kaut arī tās daba viņiem dažreiz vēl uzdeva mīklas. Bet Sērai aukstā, nomācošā ziemā bija nodroši­nāts uzturs, un tas viņai pašlaik bija galvenais.

Un tad kalendārs sameloja, apgalvojot, ka atnācis pa­vasaris. Pavasaris nāk, kad viņš nāk. Sasalušais janvāra sniegs, ciets kā dimants, vēl turējās uz lielpilsētas ma­ģistrālēm. Leijerkastes joprojām spēlēja «Vecajā, labajā vasariņā» tikpat dzīvi un izteiksmīgi kā decembri. Vīri sāka izrakstīt īstermiņa vekseļus, lai varētu sievām no­pirkt lieldienu tērpus. Sētnieki noslēdza radiatoros tvaiku. Bet, kad notiek tādas lietas, katram ir skaidrs, ka pilsēta vēl atrodas ziemas žņaugos.

Kādu pēcpusdienu Sēra drebinājās savā smalkajā istabā «ar atsevišķu ieeju un centrālapkuri, nevainojami tīra, visas labierīcības; lai pienācīgi novērtētu, jāredz perso­nīgi» — kā tika vēstījis sludinājums. Bez Sūlenberga ēdienu kartēm viņai cita darba nebija. Sēra sēdēja čīksto­šajā vītolkoka šūpuļkrēslā un raudzījās laukā pa logu. Kalendārs pie sienas laiku pa laikam viņai uzsauca: «Zie­donis ir klāt, Sēra, ziedonis ir klāt, kad es tev saku! Par to tu vari pārliecināties, palūkojoties uz mani. Arī uz tevi ir vērts palūkoties — tu esi tik pavasarīgi jauka, par ko tu tik bēdīgi raugies laukā pa logu?»

Sēras istaba atradās nama pagalma pusē. Paskatīdamās pa logu ārā, viņa varēja redzēt kastu fabrikas korpusa aklo dibensienu blakusielā. Taču viņai šis ķieģeļu mūris bija no visdzidrākā kristāla, un cauri tam Sēra nolūkojās uz zālainu gatvi, gar kuras malām auga avenāji un Ķīnas rozes.

īstie pavasara vēstneši ir netverami ar redzi un dzirdi. Dažiem cilvēkiem nepieciešams ziedošs krokuss, liesmojo­šais asinssārtais grimonis, zilputniņa dziesma un pat tik uzmācīgs atgādinājums kā vasaras atvaļinājumā aizejošo griķu un austeru atvadu sveiciens, pirms viņi gatavi spiest džentlmeni zaļajā apģērbā pie savām truljūtīgajām krū­tīm. Bet izredzētā dzimuma pārstāvēm no vecās Zemes kārtējā pielūdzēja pienāk ielīksmojošas, drošas ziņas, ka viņas nepaliks pabērnos, ja vien pašas to nevēlēsies.

Iepriekšējā vasarā Sēra bija izbraukusi uz laukiem un iemīlējusi kādu fermeri.

(Rakstot savu stāstu, nekad nelēkājiet tā atpakaļ. Tas ir slikts stils un nokauj interesi. Virziet tā darbību uz priekšu, vienmēr tikai uz priekšu!)

Sēra nodzīvoja Gožupītes fermā divas nedēļas. Tur viņa iepazinās ar vecā fermera Frenklina dēlu Volteru un pieķērās viņam. Fermeri ir tikuši iemīlēti, apprecēti un pēc tam atkal palaisti ganos vēl īsākā laikā. Taču jaunais Volters Frenklins bija mūsdienīgs agrārietis. Viņam pat kūtī bija tālrunis, un viņš prata nekļūdīgi aprēķināt, kāda ietekme būs nākamgada Kanādas kviešu ražai uz vecā mēnesī stādītiem kartupeļiem.

Šī ēnainā un aveņainā gatve tad arī bija tā vieta, kur Volters viņai tika tuvinājies un iekarojis viņas sirdi. Viņš pārliecīgi tika slavējis spilgto iespaidu, ko radīja dzelteno ziedu un brūno cirtu pretmets; vainagu viņa tika atstājusi tur un, vēzēdama rokās savu salmenīcu, gājusi atpakaļ uz mājām.

Viņi norunāja precēties pavasarī, tiklīdz būs manāmas pašas pirmās tā pazīmes, kā teica Volters. Un Sēra at­griezās pilsētā klabināt savu rakstāmmašīnu.

Klauvējiens pie durvīm izgaisināja Sēras redzējumus par to laimīgo dienu. Kāds viesmīlis bija atnesis «Mājas restorāna» nākamās dienas ēdienu kartes zīmuļa uzme­tumu vecā Sūlenberga stūrainajā rokrakstā. Sēra apsēdās pie rakstāmmašīnas un ievilka papīru starp veltņiem. Darbs viņai šķīrās. Divdesmit viena karte lielākoties bija gatava pusotras stundas laikā.

Todien sarakstā izmaiņu bija vairāk nekā parasti. Zupas kļuvušas vieglākas, pie uzkožamajiem meklēt cūkgaļu bija veltīgi — tā bija atrodama vairs tikai starp cepešiem un vienīgi ar kāļu piedevu. Pavasara gaisīgais gars lika sevi manīt visā ēdienu kartē. Jērs, kas vēl nesen lēkāja pa zaļojošajām kalnu nogāzēm, tika piedāvāts notiesāšanai ar saskanīgu mērci, kura atsauca atmiņā tā rotaļīgos lēcienus. Austeres dziesma, kaut arī vēl gluži neapklusi­nāta, bija diminuendo con amore. Rādījās, ka panna tika turēta bezdarbībā aiz cepjamās kameras labdarīgajām restēm. Pīrāgu saraksts uzblīda, treknākie pudiņi bija iz­zuduši; desa, ievīstījusies savā drapētajā apvalkā, tik tikko vairs dvašoja, nogrimusi tīksmīgās apcerēs par drīzo galu kopā ar griķiem un saldo, taču iznīcībai nolemto kļavas sulu.

Sēras pirksti ņirbēja kā knišļi vasarā virs upes. Viņa rindoja ierakstu zem ieraksta, lietpratīgi iekārtodama ik­vienu tā īstajā vietā, atbilstoši katra garumam.

Tieši virs saldajiem nāca dārzeņu ēdieni. Burkāni un zirņi, sparģeļi ar grauzdētu maizi, daudzgadīgie tomāti un kukurūza, Limas pupas, kukurūzas-pupu sautējums, kāposti... un tad...

Sēra sāka raudāt pie ēdienu kartes. Tāda kā svēta iz­misuma asaras kaut kur no sirds dziļumiem sakāpa viņai acīs. Galva noslīga uz mazā galdiņa ar rakstāmmašīnu, nospēlēdama uz tās klaviatūras sausi grabošu pavadījumu viņas miklajiem šņukstiem.