O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Nokļuvis zemē, Džeimss Viljamss ar smaidu devās pretī saviem gūstītājiem. Viņš domāja par to, ka Klouverdeilā varēs pastāstīt aizraujošo gadījumu, kā viņu noturējuši par kramplauzi. Aiz uzmanības pret saviem pasažieriem ekskursantu auto nesteidzās aizbraukt. Kāds skats gan varētu būt vēl interesantāks par šo?

— Mani sauc Džeimss Viljamss, dzīvoju Klouverdeilā, Misūri štatā, — viņš laipni sacīja, lai viņus pārāk nesarūgtinātu. — Man šeit ir vēstules, no kurām kļūs re­dzams...

— Jums, lūdzu, būs jānāk mums līdzi, — paziņoja slepenpolicists. — «Rozā» Makgaiera apraksts jums pie­stāv gluži kā flaneļa krekls, izmazgāts karstā ziepjūdenī. Kāds detektīvs pamanīja jūs uz tūrbusa jumta pie Centrālparka un piezvanīja mums, lai mēs ņemam jūs ciet. Savus paskaidrojumus jūs varēsiet sniegt policijas iecirknī.

Džeimsa Viljamsa sieva, — pielaulāta viņam kopš divām nedēļām, — ielūkojās viņa sejā ar pietvīkušiem vaigiem un dīvainu mirdzumu acīs, ielūkojās viņam sejā un sacīja:

— «Rozā», ej vien mierīgi viņiem līdzi, varbūt tas tev vēl nāks par labu.

Un tad, tā kā Debesskrāpijas apbrīnotāju brauca­mais sāka ripot projām, viņa pagriezās pret to un pameta gaisa skūpstu... viņa sieva pameta gaisa skūpstu... kā­dam, kas sēdēja ekskursantu autobusa jumta stāva pašā augšā.

— Tavs skuķis dod tev labu padomu, — Donovans teica.

Un tad Džeimsam Viljamsam uznāca neprāts un pār­ņēma viņu savā varā.

— Rādās, ka mana sieva arī tur mani par kramp­lauzi! — viņš aklās dusmās sacīja. — Nekad neesmu dzirdējis, ka viņa būtu jukusi, tādēļ jucis droši vien būšu es. Un, ja jau es esmu tāds, tad man neko nevar padarīt, ja es trakumā nositišu divus tādus muļķus kā jūs.

Pēc šiem vārdiem viņš saviem arestētajiem sāka preto­ties tik cītīgi un mundri, ka tiem bija jāsvilpj palīgā kruķi un pēc tam papildspēki dažu tūkstošu sajūsminātu skatī­tāju izklīdināšanai.

Policijas iecirknī dežurējošais seržants prasīja viņa vārdu.

— Makdūdls Roze vai Rozā Necilvēks, neatceros vairs īsti, kā, — skanēja Džeimsa Viljamsa atbilde. — Bet varat būt drošs, ka esmu kramplauzis, neaizmirstiet to pierakstīt. Un vēl jūs varētu piebilst, ka bija nepieciešami veseli pieci vīri, lai noplūktu šo Rozi. Man sevišķi gribē­tos, lai tas tiktu ierakstīts protokolā.

Stundu vēlāk limuzīnā, kas iedvesa respektu, ieradās misis Hetija Džeimsa Viljamsa ar tēvoci Tomasu no Medisona avēnijas un pierādījumiem par varoņa nevainī­gumu — uz mata kā automobiļu ražotājas kompānijas subsidētas drāmas trešajā cēlienā.

Pēc tam kad policija DžeimsuViljamsu bija bargi no­strostējusi par likumīgi atzīta kramplauža vārda nepie­ļaujamu izmantošanu un atlaidusi viņu ar tik lielu godu, ar kādu vien šī iestāde to bija spējīga izdarīt, misis Viljamsa aizturēja viņu no jauna un ierāva kādā policijas iecirkņa ēkas kaktā. Džeimss Viljamss uzlūkoja viņu tikai ar vienu aci. Vēlāk viņš visiem stāstīja, ka otru Donovans viņam aizdauzījis, kamēr kāds saturējis viņa krietno, labo roku. Vēl nekad viņš sievai nebija izteicis pār­metumu vai kādu nosodošu vārdu.

Ja tu man varētu paskaidrot, — viņš tādēļ visai nedroši iesāka, — kālab tu...

Dārgais, — viņa pārtrauca, — paklausies. Tu biji pakļauts ciešanām un pārbaudījumam vienu stundu. Es to darīju viņas — tās meičas labā, kura ar mani tur, autobusā, sarunājās. Es jutos tik laimīga, Džim, tik lai­mīga ar tevi, ka neuzdrīkstējos liegt citai tādu pašu laimi. Džim, viņi tikai šorīt salaulājušies — tie abi; un es gri­bēju, lai viņam izdodas aizmukt. Kamēr viņi noņēmās ar tevi, redzēju viņu izsprūkam no savas slēptuves aiz koka un aizmetamies uz parka otru malu. Tas arī ir viss, dār­gais, kas man par to sakāms, — citādi rīkoties es nevarēju.

Tā viena necilās zelta stīpiņas māsa pazīst otru, kas stāv burvīgajā gaismā, kura katrai no viņām atmirdz tikai reizi un uz īsu brītiņu. Redzot rīsus un zīda cilpmezglus, pat vīrietis apjēdz, ka darīšana ar kāzām. Taču jaunlaulātā sazīmē katru tādu pašu vienā acu uzmetienā. Un starp viņām knaši pārsviežas pretimnākoša sapraša­nās valodā, par kuru vīriešiem un atraitnēm nav ne jausmas.

Apgaitas policists iespaidīgi soļoja pa avēniju uz augšu. Iespaidīgums bija ierasts, nevis ārišķīgs, jo skatītāju bija maz. Pulkstenis vēl nebija pat ne desmit vakarā, bet saltas vēja brāzmas ar lietus piejaukumu bija padarījušas ielas gandrīz iļaužu tukšas.

Pārbaudīdams, vai durvis, kurām viņš gāja garām, bija ciet, ar daudzām veiklām un sarežģītām kustībām gro­zīdams rokā steku, šad un tad pagriezdamies, lai pamestu modru skatienu lejup pa pieklusušo satiksmes artēriju, ierēdnis ar savu spēcīgo stāvu un mazliet grīļīgo gaitu bija īsts kārtības sarga paraugs. Šajā apkārtnē mēdza celties un iet gulēt agri. Sur un tur vēl varēja redzēt degam gaismu dažā cigāru veikalā vai augu nakti at­vērtā bufetē; tomēr durvju vairākums piederēja tirdz­niecības uzņēmumiem, kas jau sen bija slēgti.

Vienā no kvartāliem, nokļuvis apmēram līdz pusei, polismenis pēkšņi palēnināja soli. Tumsā iegrimuša dzelzs-preču veikala durvju ailē bija atslējies kāds cilvēks ar neaizdegtu cigāru mutē. Policistam tuvojoties, vīrs stei­dzīgi ierunājās.

— Viss kārtībā, inspektor, — viņš nomierinoši teica.

— Es tikai gaidu savu draugu. Mēs norunājām šo sa­tikšanos pirms divdesmit gadiem. Jums tas izklausās ma­ķenīt jocīgi, vai ne? Nu labi, es jums paskaidrošu tuvāk, lai jūs pārliecinātos, ka viss ir pa godam. Tolaik te, kur tagad atrodas šis veikals, bija krodziņš — Brangā Džo Bredija restorāns.

— Pastāvēja vēl pirms pieciem gadiem, — polismenis sacīja. — Tad to nojauca.

Cilvēks durvju ailē uzrāva sērkociņu un aizkūpināja cigāru. Gaismā kļuva redzama bāla seja stūrainiem žok­ļiem, caururbjošām acīm un mazu, baltu rētu pie labās uzacs. Kaklasaitē bija iesprausts liels briljants neparastā ietvarā.

— Šovakar paiet divdesmit gadi, — viņš teica, — kopš es te, pie Brangā Džo Bredija, vakariņoju ar Džimiju Velsu, savu labāko čomu un pašu kārtīgāko puiku visā pasaulē. Mēs ar viņu kopā uzaugām te, Ņujorkā, gluži kā divi brāļi. Man bija astoņpadsmit gadi, Džimijam — divdesmit. Nākamajā rītā es gatavojos doties uz rietumiem meklēt laimi. Džimiju vilkšus nevarēja aizvilkt no Ņujor­kas; viņš domāja, ka tā ir vienīgā vieta zemes virsū. Nu, un tad mēs tovakar norunājām sastapties te no jauna pēc divdesmit gadiem tieši tajā pašā datumā un stundā, vien­alga, kādos apstākļos atrastos un cik liels attālums būtu jāmēro. Mēs nospriedām, ka divdesmit gados katram no mums vajadzētu būt atradušam savu vietu dzīvē un dro­šus pamatus zem kājām, lai kādi tie būtu.

— Izklausās diezgan interesanti, — kārtībnieks sacīja.

— Lai gan man šķiet, ka tas laiks starp divām tikšanās reizēm nudien ir krietni ilgs. Vai jūs, kopš šķīrāties, neesat saņēmis nekādu ziņu no tā sava drauga?

— Kā nu ne, vienu joni mēs sarakstījāmies. Bet pēc kāda gada vai diviem mēs pazaudējām viens otra pēdas. Rietumi, ziniet, ir pārāk plaša padarīšana, un es pa tiem diezgan sparīgi mētājos apkārt. Taču es zinu, ka sastapšu šeit Džimiju, ja vien viņš ir dzīvs, jo viņš bija pats uz­ticamākais čomis visā pasaulē, uz kuru vienmēr varēja paļauties. Viņš jau nu gan neaizmirsīs. Es mēroju tūkstoš jūdzes, lai šovakar varētu stāvēt šajās durvīs, un tas būs to vērts, ja vien mans vecais biedrs atnāks.