O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Tavā vietā es būtu karalis, — atkārtoja rojālists Boldijs Vuds. — Kad vīrietis precas ar karalieni, viņi abi būtu ieskaitāmi vienā šķirnē: dzīvi, cepti, žāvēti vai sālīti — jebkurā pazīstamā veidā no ganībām līdz pat saiņotavai. Daudzi, Veb, uzskata to par savādu, kad tev Nopalito nav nekāda teikšana. Negribu mest ēnu uz misis Jīgeri — viņa ir pats jaukākais sievišķītis starp Riograndi un nākošiem ziemsvētkiem, bet vīrietim jābūt noteicējam paša mājās.

Jīgera gludā, brūnā seja izstiepās par sāpinātas grūt­sirdības masku. Ar šo izteiksmi, pinkainajiem, dzel­tenajiem matiem un zilo acu vientiesīgo skatienu viņš izskatītos pēc skolas puikas, kura barveža stāvokli uzur­pējis stiprāks zeņķis. Taču viņa spēcīgais, muskuļotais septiņdesmitdivcollīgais stāvs un apjoztie revolveri ne­pieļāva šādu salīdzinājumu.

— Kā tu tur, Boldij, mani nosauci? — viņš jautāja. — Kas tas bija par koncertu?

— «Konsorts», — Boldijs viņu izlaboja, — «konsortprincis». Tas ir tāds kā sīkača pseidonīms. Tava vieta ir kaut kur starp trumpja kalpu un četrām vienas kavas kārtīm.

Vebs Jīgers nopūtās un pacēla no grīdas savas vinčesteres maksts siksnu.

— Es šodien jāšu atpakaļ uz rančo, — viņš negribīgi sacīja. — Man no rīta jāizvada gaļas lopu bars uz Sanantoni.

— Mums līdz Sausezeram ir pa ceļam, — Boldijs pa­ziņoja. — Man lopu savākšanas nometnē pie Sanmarkosas ir jāatlasa divgadīgie.

Abi companēros uzkāpa zirgos un rikšos jāja projām no mazās apdzīvotās vietas ap dzelzceļa staciju, kur viņi, slāpju mocīti, bija sanākuši kopā no rīta.

Pie Sausezera viņu ceļi šķīrās, un viņi apstājās uzpīpēt atvadu cigareti. Jūdzēm viņi bija nojājuši pilnīgā klu­sumā, vienīgi zirgu pakavi apslāpēti dunēja saveldrējušajā meskitu zālē un čaparals krikšķēja, saskaroties ar jātnieku koka kāpšļiem. Bet Teksasā jau sarunas reti ir ilgstošas. Starp diviem izteikumiem var nojāt jūdzi, ietu­rēt azaidu vai pastrādāt slepkavību, nekaitējot domas skaidrībai. Tāpēc Vebs bez iepriekšēja brīdinājuma nāca klajā ar papildinājumu tam, ko bija iesācis pirms desmit jūdzēm.

— Tu tak, Boldij, pats atceries tos laikus, kad Santa vēl nebija gluži tik patstāvīga. Atceries tās dienas, kad vecais Makelisters centās mūs izšķirt un kā viņa man mēdza atsūtīt zīmi, kad viņa grib mani redzēt? Vecais Maks apsolīja iztaisīt no manis caurduri, ja es kādreiz pienākšu rančo ēkai šāviena attālumā. Tu tak atceries to zīmi, ko viņa man mēdza sūtīt, — sirdi ar krustu iekšā?

— Ese? — Boldijs iesaucās ar iereibušam cilvēkam raksturīgo, viltīgo nebēdnību.

— Tu veco, cukurzaglīgo koijot! Es lai neatcerētos! Tu nolāpīto veco, garragaino maigumiņ, visi puiši nometnē pazina šitos tavus iroglīfus. «Guza ar miroņkauliem» — tā mēs to mēdzām saukt. Ne vienreiz vien mēs to redzējām uz mantām, ko mums atsūtīja no rančo. Tie bija uz­vilkti ar ogli uz miltu maisiem un ar zīmuli uz avīzēm. Vienu tādu es reiz redzu uzskrīpātu ar krītu uz muguras jaunam pavāram, ko vecais Makelisters mums piegādāja no rančo — sasodīts, ja tā nebija.

— Santas tēvs, — Vebs rēni iesaucās, — piedabūja viņu apsolīties, ka viņa man nerakstīs un arī mutvārdos nesūtīs nekādu ziņu. To sirds ar krustu zīmi izdomāja viņa pati. Kad vien viņai sevišķi sagribējās mani redzēt, viņa pamanījās uzvilkt to zīmi uz kaut kā, ko viņa zināja, kad es to redzēšu. Un man tikai pietika uzmest tai acis, kad es tajā pašā naktī kā apsvilis nesos uz rančo. Mēs mēdzām satikties tajā krūmu pudurī aiz mazā zirgu ap­loka.

— Mēs to zinājām, — Boldijs noskandināja, — bet mēs turējām mēli aiz zobiem. Mēs visi bija tavā pusē. Mēs zinājām, kāpēc tu nometnē vienmēr turēji to straujo drēberi. Un, kad mēs redz to guzu ar miroņkauliem uz­mālētu uz kāda sūtījuma no rančo, mums bija skaidrs, kad vecais Dārķis tonakt zāles vietā rīs jūdzes. Tu tak atceries to Skubinu — to skoloto zirgu ganu, kas mums bija —, nu to puisi no koledžas, kuru mīlestība uz pudeli bija atdzinusi pie mums ganībās. Kolīdz Skubiņš ieraudzīja to tavasirdsdāmatevigaida degzīmi uz kaut kā, atvesta no rančo, viņš, lūk, šitā pamāja ar roku un sacīja: «Mūsu draugs Lī Endrūss šonakt atkal pārpeldēs Elles pančku.»

— Pēdējo reizi Santa man to zīmi atsūtīja, — Vebs sacīja, — kad viņa bija slima. Es to pamanīju, kolīdz patrāpījos nometnē, un tonakt es Dārki četrdesmit jūdzes trencu auļos. Krūmu pudurī viņa nebija. Aizgāju uz rančo māju, un vecais Makelisters mani sagaidīja pie durvīm. «Vai jūs atjājāt, lai jūs nogalina?» viņš man noprasīja. «Šoreiz uz manu palīdzību jums nav ko cerēt. Es nupat aizsūtīju jums pakaļ kādu meksikāni. Santa grib jūs redzēt. Ejiet tur tajā istabā un apciemojiet viņu. Un tad iznāciet te, laukā, pie manis.»

Santa gulēja gultā visai slima. Bet viņa izspiež tādu kā smaidu, un viņas pirksti ieķeras manējos, un es ap­sēžos pie gultas tāds, kā stāvu, — ar visiem piešiem, dubļiem, ādas priekšbiksēm un visu pārējo. «Stundām ilgi dzirdēju tevi jājam pa prēriju, Veb,» viņa saka. «Biju pārliecināta, ka tu atnāksi. Tu redzēji mūsu zīmi?» viņa čukst. «Tajā mirkli, kad nokļuvu nometnē,» es saku. «Tā bija uzvilkta uz maisa ar kartupeļiem un sīpoliem.»—«Tie vienmēr saderas kopā,» viņa kaut kā maigi saka, «vienmēr kopā dzīvē.» — «Viņi labi iet kopā,» es saku, «sautē­jumā.» — «Es domāju sirdis un krustus,» Santa saka. «Mūsu zīme — mīlēt un ciest — lūk, kā tā saprotama.»

Un turpat vecais dakteris Mazgrouvs kavēja sev laiku ar viskiju un palmu lapu vēdekli. Un pēc kāda laiciņa Santa iemieg; un dakteris patausta viņas pieri un saka man: «Jūs nemaz neesat tik slikts pretdrudža līdzeklis. Bet nu jums labāk vajadzētu manīties laukā, jo šai diagnozei jūs neesat nepieciešams atkārtotās devās. Kad mazā lēdija pamodīsies, viņa jau būs atlabusi.»

Izgāju ārā pie Makelistera. «Viņa ir aizmigusi,» es saku. «Un nu jūs varat ķerties pie tā caurdura taisīšanas darba. Dariet to bez liekas steigas, jo es savu šaujamo atstāju uz seglu raga.»

Vecais Maks pasmejas un man saka: «Piepildīt ar svinu Rietumteksasas labāko rančo darbu vadītāju man no saim­nieciskā viedokļa neliekas nekāds prāta darbs. Nemaz ne­zinu, kur es varētu izraut citu tikpat labu. Tīkot izmantot jūs par mērķi man liek tā znota padarīšana. Jūs neatbilstat maniem priekšstatiem par ģimenes locekli. Bet Nopalito jūs man varat būt noderīgs, ja vien jūs turēsie­ties ārpus aploces, kuras rādiusa centrs ir rančo ēka. Ejiet augšā un liecieties migā, un, kad jūs būsiet kādu jonīti nosnaudies, mēs vēl par šo lietu parunāsim.»

Boldijs Vuds novilka platmali dziļāk uz pieres, iz­taisnoja seglu ragam pārmesto kāju un ielika to kāpslī. Vebs pierāva pavadu, un viņa zirdziņš dīžājās nepacietībā doties ceļā. Atbilstoši rietumnieku ceremoniālam abi vīri apmainījās rokas spiedieniem.

— Adios, Boldij, — Vebs sacīja. — Priecājos, saticies un parunājies ar tevi.

Ar strauju dipoņu, kas izklausījās pēc paipalu bariņa uzspurgšanas, jātnieki aizjoņoja katrs uz savu debespusi. Noauļojis simt jardus, Boldijs apturēja zirgu uz kaila uzkalna un spalgi iekliedzās. Viņš zirgā zvalstījās; ja viņš būtu stāvējis uz zemes, tā būtu sagrīļojusies zem viņa kājām un pieveikusi viņu, taču seglos Boldijs spēja meis­tarīgi noturēt līdzsvaru un smējās par viskiju, un nici­nāja smaguma centru.