O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Konsortprinča zaudējums reti kad dezorganizē monar­hiju. Par rančo magordomo karaliene Santa bija iecēlusi pavalstnieku, uz kuru paļāvās, vārdā Remziju, kas bija bijis viens no viņas tēva uzticamajiem vasaļiem. Un dzīve Nopalito rančo ritēja gandrīz bez mazākā saviļņojuma, tikai zāle reizēm viļņojās plašajās ganībās, kad vējš pūta no līča puses.

Jau vairākus gadus Nopalito bija tikuši izdarīti iz­mēģinājumi ar kādu angļu govju šķirni, kas uz Teksasas garragainajām noraudzījās ar augstciltīgu nicinājumu. Eksperimenti bija izrādījušies sekmīgi; un zilasiņu dižlopiem bija tikušas ierādītas atsevišķas ganības. Slava par tām čaparala un opunciju biezokņos bija izplatīju­sies tik tālu, cik vien vīri tajos spēja pārvietoties, sēdē­dami seglos. Arī citi rančo pamodās, izberzēja acis un ar atjaunotu neapmierinātību noskatījās uz savām gar­ragainajām.

Šī iemesla dēļ kādu dienu saulē iededzis, spējīgs, nevē­rīgs jauneklis, izgreznots ar zīda kaklautu un revolve­riem, triju meksikāņu vaqueros pavadībā nokāpa pie No­palito no zirga un pasniedza tā karalienei šādu lietišķa satura vēstījumu:

Nopalito rančo

Misis Jīgerei

Cienījamā kundze!

Seko rančo īpašnieki man uzdevuši iegādāties no Jums simt Saseksas šķirnes div- un trīs gadus vecu govju. Ja Jūs šo pasūtījumu spējat izpildīt, lūdzu izsniegt minētos lopus šī pieprasījuma uzrādī­tājam; tūliņ pēc tā saņemšanas Jums tiks izsūtīts čeks.

Ar cieņu

Vebsters Jīgers, Seko rančo saimniecības vadītājs

Veikals paliek veikals pat — tik tikko netika uzrak­stīts «it īpaši» — karaļvalstī.

Tovakar simt galvu lielo lopu baru pārdzina no ga­nībām un ieslodzīja aplokā rančo ēkas tuvumā, lai no rīta nodotu pircējiem.

Vai Santa Jīgere, kad pienāca nakts un mājā iestājās klusums, iekrita gultā, spiezdama pie sirds oficiālo rak­stu, raudādama un izrunādama vārdu, ko lepnums (viņa vai viņas) nebija laidis pār viņas lūpām ne vienu vien dienu? Jeb vai varbūt viņa šo vēstuli ar viņai pie­mītošo lietišķību iešuva vākos, nezaudēdama nekā no savas karaliskās nosvērtības un spēka?

Lauziet galvas, ja jums tīk, taču karaļnama gods ir neaizskarams un to sedz necaurredzams plīvurs. Tik daudz jums tomēr jāuzzina.

Pusnaktī Santa klusītiņām izslīdēja no rančo ēkas, apģērbusi kaut ko tumšu un vienkāršu. Zem ozoliem viņa uz mirkli apstājās. Prēriju klāja viegla migliņa, un, at­šķaidīta ar netveramas dūmakas daļiņām, kas pludoja gaisā, mēnesgaisma izskatījās blāvi oranža. Uz katra piemērota zara svilpoja ķauķis; prāvās platībās izklaidus augošās puķes pildīja gaisu ar smaržu, un vesels tumsā izplūdušu trusēnu bērnudārzs lēkāja un rotaļājās klajā vietā turpat tuvumā. Santa pagrieza seju pret dienvidaus­trumiem un sūtīja uz turieni gaisa skūpstus, jo nebija neviena, kas to varētu redzēt.

Tad viņa klusām aizsteidzās uz piecdesmit jardus at­stato kalvi; ko viņa tur darīja, var tikai nojaust. Bet ēzē iegailējās ogles un bija saklausāmi neskanīgi vesera sitieni, kādus būtu iespējams dzirdēt, kad Kupidons asina savas bultas.

Vēlāk viņa iznāca, vienā rokā aiz kāta turēdama dī­vaini izveidotu priekšmetu un otrā — pārnēsājamu ēzi, kādas ir redzamas nometnēs, kur lopiem iededzina īpašumzīmes. Ar šīm lietām viņa mēnesnīcā steidzās uz aploku, kurā bija sadzītas Saseksas govis.Viņa atvēra vārtus un ieslīdēja aplokā. Saseksas lopi vairākumā bija tumši sarkani. Bet viens šajā barā bija piena baltumā — viegli ievērojams starp citiem.Un nu Santa nokratīja no pleca kaut ko, kas līdz šim nebija ticis pamanīts, — laso virvi. Visā garumā sariti­nājusi to līkumos kreisajā rokā, viņa atbrīvoja cilpu un ienira pašā lopu drūzmā.

Viņas mērķis bija baltā govs. Santa aizlidināja laso, kas aizķēra vienu ragu un noslīdēja nost. Nākamais sviediens aptvēra priekškājas, un dzīvnieks smagi nogā­zās. Santa šāvās pie tā kā pantera, taču tas uzrausās stāvus un drāzās viņai virsū, notriekdams Santu zemē kā zāles stiebru.

Viņa lingoja atkal, kamēr satrauktie lopi blīvā gūzmā malās apkārt gar visām četrām aploka malām. Šis me­tiens bija trāpīgs; baltā govs vēlreiz novēlās, un, pirms tā paspēja piecelties, Santa bija aptinusi laso ap sētas mietu un nostiprinājusi ar ātri sasienamu vienkāršu mez­glu un no jauna uzklupusi tai ar jēlādas pinekļiem.

Minūtes laikā kustoņa kājas bija sapītas (nekāds re­kords jau nu gan tas nebija), un tikpat ilgu brītiņu Santa, smagi elpodama, atspiedās pret žogu.

Un tad viņa skubīgi aizskrēja pie vārtu tuvumā atstātās ēzes un atnesa dedzināmo dzelzi, dīvaini izveidotu un balti nokaitētu.

Vardarbību cietušās baltās gotiņas baurošanai būtu va­jadzējis uzbudināt tuvumā snaudošo Nopalito karalistes pavalstnieku dzirdes nervus un atmodināt viņu sirdsapzi­ņas, taču tas nenotika. Un pašā dziļākajā nakts klusumā Santa kā ķīvīte skrēja atpakaļ uz rančo māju, nokrita tur uz kādas guļvietas un šņukstēja — šņukstēja tā, it kā karalienēm būtu sirds tāpat kā vienkāršām lopkopju sievām un it kā viņa ar prieku padarītu konsortprinčus par karaļiem, ja vien tie atjātu atpakaļ pāri kalniem no tā­lienes.

No rīta spējīgais, revolverotais jauneklis un viņa va queros kāpa zirgos, lai aizdzītu Saseksas lopu baru pāri prērijām uz Seko rančo. Līdz turienei bija veselas de­viņdesmit jūdzes; tās bija veicamas tikai sešās dienās, jo dzīvniekiem ceļā vajadzēja ļaut paganīties un padzer­ties.Kādu vakaru kustoņi krēslā sasniedza Seko rančo, un tos pieņēma un saskaitīja saimniecības vadītājs.Nākamajā rītā astoņos kāds jātnieks izrikšoja no krū­māja pie Nopalito rančo dzīvojamās ēkas. Viņš stīvi no­kāpa no zirga un, piešiem šķindot, lingoja uz māju. Viņa zirgs, viss vienās putās, nokārtu galvu un aizvērtām acīm, smagi nopūtās un sagrīļojās.

Bet nešķiediet velti savu līdzjūtību Belzācaram, lāsaina­jam bērim. Vēl šobaltdien viņš, šis rekordists garajos gabalos, Nopalito zirgu ganībās dzīvo dīkā lutināts, apmīļots un rūpīgi apkopts.

Jātnieks ieklupa mājā. Divas rokas apvija viņa kaklu, un balss, kas tikpat labi varēja piederēt karalienei kā sievietei, iesaucās: — Veb... o, Veb!

— Es biju sesks, — Vebs Jīgers sacīja.

— Cst! — Santa teica. — Vai tu to ieraudzīji?

— Ieraudzīju, — Vebs atbildēja.

Dievs vien zina, ko viņi ar to domāja; bet arī jums būtu jāzina, ja vien uzmanīgi esat sekojuši notikumu ap­rakstam.

— Palieci vien lopu karaliene tāpat kā līdz šim, — Vebs sacīja, — un piedodi man, ja vari. Es biju kašķains, aituzaglīgs koijots.

— Cst! — Santa sacīja no jauna, uzlikdama pirkstus viņa mutei. — Te karalienes nav. Vai tu zini, kas es esmu? Esmu Santa Jīgere, pirmā guļamkambardāma. Panāc šurpu.

No palieveņa viņa ievilka Vebu istabā pa labi. Tur bija šūpulis, kurā gulēja kroņprincis — sārts, piedauzīgs, nesaprotami vāvuļojošs, skaists zīdainis, kas nepieklājīgā kārtā spļāva uz dzīvi.

— Šajā rančo karalienes nav, — Santa atkārtoja. — Paskaties uz karali. Viņam, Veb, ir tavas acis. Meties ceļos un skaties uz viņa augstību!

Bet palievenī atskanēja piešu šķindoņa, un Bads Tērners ieklamzāja iekšā ar to pašu jautājumu, ko bija uz­devis pirms gada bez dažām dienām.

— ... brīt. Tie lopi jau ir izdabūti uz ceļa. Vai man tos dzīt pie Bārbera, vai...