O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Iznācis tik agri, lai paspētu ar dienvidu vilcienu atgriez­ties savā rančo, lopkopis apstājās blakus nelaimes pie­meklētajam sporta atbalstītājam un savam novadam un kārtai raksturīgajā gari stieptajā izloksnē laipni apvaicā­jās: — Klājas pavisam plāni, bračiņ, ko?

«Circenis» Makgaiers, izbijis profesionāls spalvas svara bokseris, žokejs, hipodroma zirgu izokšķerētājs un iegūto ziņu pārdevējs, meistars uz visiem stiķiem un niķiem un bankturis spēlē ar bumbiņu zem čaumalas, draudīgi pa­skatījās uz runātāju, jo «bračiņš» viņam ķērās pie goda.

— Staigā tālāk, telegrāfa stabs! — viņš ieķērcās. — Es nav zvanījis pēc tevis.

Viņu sāka mocīt jauna lēkme, un viņš ļengani atslīga pret turpat blakusstāvošiem bagāžas ratiņiem. Reidlers pacietīgi gaidīja, noraudzīdamies baltajās platmalēs, īsa­jos mēteļos un resnajos cigāros, kas drūzmējās uz pe­rona. — Tu, bračiņ, esi no ziemeļiem, vai ne? — viņš jautāja, kad otrs bija daudzmaz atguvies. — Atbrauci noskatīties cīņu?

— Cīņa! — Makgaiers atcirta. — Bērnu spēlīte! Iešļir­cinājums zem ādas! Ievilka tikai vienu vienīgu reizīti, un šis tūliņ laižas guļus kā no narkotikas šprices, un ar to pašu beigta balle! Cīņa! — viņš iegārdzās, paklepoja un tad turpināja, drīzāk sirdi atvieglinādams, nekā uz­runādams lopkopi. — Ar pilnīgi drošām lietām nu ir cauri. Bet uz šito jau pats Rass Seidžs būtu uzķēries. Es tak liku pieci pret vienu, ka tas puišelis no Korkas ne­izturēs trīs raundus. Ieguldīju tur savu pēdējo centu un varēju jau saost zāģu skaidu smaržu tamā Džimija Deleinija Trīsdesmitseptītās ielas nakts krodziņā, ko biju sa­domājis nopirkt. Un tad — saki, telegrāfa stabs, vai tur nav jābūt aptaurētam: likt vienā reizē uz spēles visu žūksni! Tev caur un cauri taisnība, — garais lopkopis ap­stiprināja, — it īpaši, ja tu to pazaudē. Celies nu, dēls, augšā un nasko uz kādu viesnīcu. Tu esi saķēris varen nelāgu kāsu. Vai tev tas ir jau ilgi?

— Plaušas, — Makgaiers izsmeļoši atbildēja, — galīgi čupā. Dakteris apgalvo, ka mana pēdējā stundiņa pienāks, vēlākais, pēc sešiem mēnešiem — varbūt pēc gada, ja dzīvošu prātīgi. Gribēju tikt pie vietas un parūpēties par sevi. Tāpēc jau es arī spekulēju uz to pieci pret vienu varbūtību. Biju iekrājis tūkstoš dolārus nebaltām dienām. Ja būtu vinnējis, es nopirktu Deleinija kafejnīcu. Saki, kas to būtu domājis, kad tas mērglis liksies slīpi jau pirmajā raundā?

— Smaga lieta, — Reidlers piezīmēja, noskatīdamies uz Makgaiera sīko, pret ratiņiem atbalstīto, čokurā sa­rāvušos stāvu. — Bet tu aizej gan uz kādu viesnīcu un atpūties. Te ir Mendžera, Meivrika un...

— Un Piektās avēnijas un Voldorfas Astorija, — Mak­gaiers viņu izmēdīja. — Teicu tak tev, kad es ir izputi­nāts. Es ir galīgi bešā. Man pie dvēseles ir tikai desmit centi. Varbūt izbrauciens uz Eiropu vai ceļojums manā privātjahtā uzstutētu mani uz pekām... «Ekspresi»!

Viņš pasvieda savu desmitcentnieku avīžu zēnam, sa­ņēma pretī prasīto laikrakstu, atspieda muguru pret rati­ņiem un tūlīt iegrima savas Vaterlo apskatā ar visiem atjautīgās preses izpušķojumiem.

Kērtiss Reidlers pavērās milzīgā zelta pulkstenī un uz­lika roku Makgaieram uz pleca.

— Nāc, iesim, bračiņ, — viņš sacīja. — Līdz vilcienam palikušas tikai trīs minūtes.

Rādījās, ka sarkasms Makgaieram ir dabas dots.

Tu tak nav redzējis, kad es iekasē vinnestu vai kaut ko pasūtu, kopš es tev teicu, kad es ir bešā, minūti atpakaļ, vai ne? Čomiņ, triec sevi ratā!

Tu brauksi pie manis uz rančo, — lopkopis sa­cīja, — un paliksi, kamēr atlabsi. Pēc sešiem mēnešiem tu jutīsies kā piedzimis no jauna. — Ar vienu roku viņš pacēla Makgaieru un pusvilkšus, pusnešus stīvēja uz vil­cienu.

— Bet kā ar naudu? — sacīja Makgaiers, vārgi pūlē­damies izrauties.

— Kam tev nauda? — Reidlers apmulsis jautāja. Ne­izpratnē viņi vērās viens otrā, jo saskārās tikai kā koniski zobrati pārnesumā — taisnā leņķī, griezdamies katrs ap savu asi.

Dienvidu vilciena pasažieri redzēja viņus sēžam blakus un brīnījās par divu šādu pretstatu apvienojumu. Mak­gaiers bija piecas pēdas vienu collu garš un pēc izskata iederējās tikpat labi Jokohamā kā Dublinā. Spoži zvīļām, apaļām ačtelēm, kaulainiem vaigiem un žokļiem, lauztiem un atkal saaugušiem locekļiem, rētains, norūdīts, neiznīdams, atbaidošs, kauslīgs kā sirsenis, viņš piederēja pie tās ļaužu sugas, kura nebija nedz jauna, nedz nepa­zīstama. Reidleru bija audzinājusi cita irdne. Sešas pēdas un divas collas garš, neizmērojami plats, taču ne dziļāks par dzidru strautiņu, viņš simbolizēja rietumu un dien­vidu savienību. Precīzu attēlu no viņiem līdzīgiem cilvē­kiem nav daudz, jo mākslas galerijas ir tik mazas, bet mutoskops Teksasā līdz šim vēl nav pazīstams. Vienīgā iespēja uzgleznot tādu vīru kā Reidlers galu galā būtu freska — kaut kas augsts, vienkāršs, mierīgs un nenorobežots.

Viņi ripoja uz dienvidiem starptautiskajā vilcienā. Koki bija saspiedušies mazās, blīvās, smaragdzaļās skupsnās, izmētātās pa lielu gabalu cita no citas zaļganā atklātās prērijas nepārskatāmā klaida priekšā. Te bija rančo no­vads, liellopu karaļu valstība.

Makgaiers sēdēja, sašļucis sola savā kaktā, uzņemdams ar īdzīgu aizdomīgumu lopkopja valodu. Kas šim gara­jam, vecajam ērmam, kurš viņu veda sev līdzi, bija aiz ādas? Altruisms būtu bijis pēdējais, kas Makgaieram iekristu prātā. «Viņš nav nekāds fermeris,» domāja gūs­teknis, «un bebru ķērājs viņš arī nav, tas ir droši. Ko viņš šancē? Turi, Circeni, acis viņam uz pirkstiem un žūrē, cik kārtis viņš izvilks. Tik un tā tu ir dimbā. Tev ir pieci centi un ātrais dilonis, un tu labāk stāvi rāms. Stāvi rāms un žūrē, kas viņam aiz ādas.»

Rinkonā, simts jūdzes no Sanantonio, viņi no vilciena pārsēdās līnijdroškā, kas Reidleru tur gaidīja. Tajā viņi nobrauca starp staciju un savu galamērķi atlikušās trīs­desmit jūdzes. Ja tik vien tas vispār bija iespējams, tad šim braucienam jau nu gan vajadzēja skarbajā Makgaierā pamodināt nojautu par viņa glābiņu. Kā uz samta riteņiem viņi traucās pa dzīvinošo savannu. Spāņu zirdziņu pāris uzņēma žiglu, nenogurdināmu riksi, ko laiku pa laikam nomainīja mežonīgi, neapvaldīti aulekši. Gaiss bija kā vīns ar zelteri, un viņi to ieelpoja, piesātinātu ar prēri­jas puķu maigo aromātu. Ceļš izbeidzās, un līnijdroška iepeldēja kartē neatzīmētā zāles jūrā, pa kuru to ar ievin­grinātu roku stūrēja Reidlers, kam katrs sīks koku pudurītis tālumā noderēja par ceļrādi, katrs zemo pauguru izliekums vēstīja par virzienu un attālumu. Bet Makgaiers, atgāzies uz muguras, neredzēja nekā cita kā vienīgi tuk­snesīgu vietu un lopkopja tuvināšanās mēģinājumus uz­ņēma ar nīgru neuzticību. «Kas viņam prātā?» viņa domas atkal un atkal atgriezās pie šī jautājuma. «Ap kādu stūri šis lielais tēvainis taisās mani apvest?» Makgaiers tikai lietoja plašumam, ko ierobežoja vienīgi apvārsnis un ce­turtā dimensija, tādu pašu mērauklu kā ielām, pa kurām viņš bija staigājis.

Pirms nedēļas, jādams pa prēriju, Reidlers bija uzgājis vārgulīgi īdošu, pamestu un slimu teļu. Nenokāpdams no zirga, viņš bija pacēlis un pārmetis šķērsām pāri segliem gaudeno govsbērnu un, sasniedzis rančo, nodevis puišu kopšanā. Makgaieram tas nebija zināms, un, ja arī būtu, viņš nespētu saprast, ka lopkopja acīs abi gadījumi bija vienādi svarīgi — kā teļam, tā viņam bija nepieciešams atspaids. Kāds radījums bija sasirdzis un bezpalīdzīgs; viņa spēkos bija sniegt atbalstu — tie Reidleram bija vie­nīgie nepieciešamie priekšnoteikumi, lai rīkotos. Tie vei­doja viņa loģikas sistēmu un viņa pārliecības lielāko daļu. Makgaiers bija septītais vārgulis, ko lopkopis tikpat ne­jauši bija pievācis Sanantonio, uz kurieni tik daudzi dodas pēc ozona, kas — tā runā — esot atrodams tās šaurajās ieliņās. Pieci no viņiem bija bijuši Solito rančo viesi, līdz kļuva spējīgi to atstāt, izsmeldami visu savu asarainas pateicības vārdu krājumu, — izdziedināti vai ar uzlabotu veselību. Viens ieradās par vēlu, toties beidzot ļoti ērti atdusējās dārzā zem ratama koka.