O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Tās dienas vakarā lopkopis saņēma ziņu no dzimtajām mājām Alabamā. Bija nomiris kāds no piederīgajiem, va­jadzēja sadalīt aizgājēja īpašumu, un Reidleru aicināja uz turieni. Rītausma sastapa viņu līnijdroškā drāžamies pa prēriju uz staciju. Pagāja divi mēneši, iekams viņš atgriezās. Kad viņš pārbrauca savā rančo, viņš to atrada tikpat kā pamestu — vienīgais tur sastopamais cilvēks bija Ilario, kas, saimniekam neesot mājās, mēdza izpildīt tādus kā pārvaldnieka pienākumus. Jauneklis Reidleru pamazām iepazīstināja ar viņa prombūtnē paveikto. Iezī­mēšanas nometne, kā viņam pavēstīja, vēl vienmēr dar­bojoties. Vairāku spēcīgu vētru dēļ lopi tikuši stipri iz­kliedēti, un īpašumzīmju iededzināšana tikai lēni virzīju­sies uz priekšu. Nometne tagad atrodoties Gvādalupes ielejā, divdesmit jūdzes no rančo.

— Starp citu, — Reidlers, pēkšņi atcerēdamies, sacīja, — tas puisis, ko es aizsūtīju viņiem līdzi — Mak­gaiers —, vai viņš vēl strādā?

— Nezinu, — atbildēja Ilario. — Vīras no nometne nāk ļoti rēti uz rančo. Tik daudz darbs ar tie mazie teļi. Vīni nekas nesāka. O, es domā, tas puisis Makgaiers — viņš beigts garš laiks atpakaļ.

— Beigts! — Reidlers iesaucās. — Ko tu runā?

— Ļoti slīms puisis Makgaiers, — Ilario atbildēja, pa­raustīdams plecus. — Es domā, viņš nedzīvo viens, divi mēnesis, kad viņš aiziet prom.

— Blēņas! — Reidlers sacīja. — Viņš arī tevi apšmaucis, ko? Dakteris viņu izmeklēja un teica, ka viņš ir ve­sels kā rutks.

— Tas dākters, — Ilario smaidīdams sacīja, — viņš tā jums sāka? Tas dākters nērēdz Makgaiers.

— Runā! — Reidlers pavēlēja. — Velns lai parauj, ko tu ar to gribi sacīt?

— Makgaiers, — jauneklis rimti turpināja, — viņš iet arpūse padzert udēnis, kad tas dākters ienāk īstāba. Tas dākters ņēm un dauzē mān šite visur ar šāvi pirksti... — Un viņš pielika roku pie krūtīm. — Es nezina priekš kām. Viņš liek šāva ause šite un šite, un šite un klausa — es nezina priekš kām. Viņš liek man mute sāv māza stikla runga. Viņš taustā māna roka šite. Viņš liek mān čukstu skaitīt šita: divdesmit, treinta, cuarenta. Kās zina, — Ila­rio nobeidza, nosodoši noplātot rokas, — priekš kām sitas dākters dāra sitas dikti jocigs un tāmlidzigi lietas?

— Kādi zirgi ir mājā? — Reidlers īsi noprasīja.

— Paisano, senor, gānās āra aiz mazais aploks.

— Tūdaļ apseglo man viņu!

Ļoti nedaudzu minūšu laikā lopkopis bija zirgam mu­gurā un jāja projām. Paisano, trāpīgi nosaukts šī ne­veiklā, taču ātri skrejošā putna vārdā, uzņēma savu slaido riksi, kas aprija ceļu kā makaronu. Pēc divām stundām ar ceturksni Reidlers no ieslīpa izciļņa ierau­dzīja iezīmētāju apmetni pie atvara Gvādalupē. Satraukts, gaidot ziņas, ko viņš baidījās dzirdēt, viņš piejāja tai klāt, nokāpa no zirga un atlaida Paisano pavadu. Viņa sirds bija tik jūtīga, ka tajā mirklī viņš būtu gatavs at­zīties Makgaiera slepkavībā.

Vienīgā dzīvā būtne apmetnē bija pavārs, kurš patla­ban sadalīja porcijās virs ugunskura ceptu vērsi un sa­lika uz galda skārda kafijas krūzītes vakariņām. Reidlers izvairījās no tieša jautājuma par to, kas nodarbināja viņa prātu.

— Vai apmetnē viss kārtībā, Pīt? — viņš izdabūja pār lūpārn.

— Puslīdz, — Pīts piesardzīgi atbildēja. — Divas reizes pietrūka ēdamā. Vējš izklīdināja lopus, un mums bija jāizķemmē krūmi četrdesmit jūdžu apkārtnē. Man vajadzīga jauna kafijas kanna. Un moskīti ir maķenīt ellīgāki nekā parasti.

— Zēni visi veseli?

Pīts nebija nekāds optimists. Turklāt apvaicāšanās par kovboju veselību bija ne tik vien lieka, bet robežojās jau ar mīkstčaulību. Tas ne pēc kā neizskatās, ja to dara saimnieks.

— Tie, kuri palikuši pāri, divreiz nav jāaicina ēst, — pavārs kļuva piekāpīgāks.

— Tie, kuri palikuši pāri? — Reidlers aizsmakušā balsī atkārtoja. Viņš neapzināti sāka raudzīties apkārt pēc Makgaiera atdusas vietas. Prātā viņam ienāca balta plāksne, kādu viņš bija redzējis Alabamas kapos. Bet tū­liņ pat viņš saprata, ka tās bija muļķības.

— Skaidrs, ka tie, kuri palikuši pāri, — Pīts sacīja. — Gani apmetnēs mainās ik pēc diviem mēnešiem. Daži ir aizgājuši.

Reidlers sadūšojās.

— Tas... zellis... ko es atsūtīju... Makgaiers... vai... viņš...

— Paklausieties, — Pīts viņu pārtrauca, izsliedamies ar riecienu kukurūzas maizes katrā rokā, — sūtīt to na­baga slimo mazuli uz ganu apmetni bija nekrietns kauna darbs. Dakteri, kas nebija spējīgs saskatīt, ka viņš ir nāves kandidāts, vajadzētu nomizot ar seglu jostas sprādzi. Ar visu savu gaudenumu — gatavais skandāls starp čūskām — es jums pastāstīšu, ko viņš izdarīja. Pirmajā apmetnes vakarā puiši viņu sāka iesvētīt ādas bikšu bruņinieku kārtā. Ross Hārgiss plāja viņam pama­tīgu zvēlienu ar savām ādas priekšbiksēm, un, kā jūs domājat, ko tas nabaga bērns darīja? Piecēlās, mazais velnēns tāds, un iekaustīja Rosu. Iekaustīja Rosu Hārgisu. Iekaustīja pa krietnam, sadeva, cik ādā lien, kur vien tika klāt, un ne jau pa jokam. Ross tik vien spēja kā piecelties un noskatīt jaunu vietu, kur atkal nostiepties.

Tad šitas Makgaiers aiziet, rau, tur, liekas gar zemi ar galvu zālē un asiņo. Emrāgija, kā ārsti to sauc. Viņš tur guļ astoņpadsmit stundas pēc pulksteņa, un neviens nevar viņu izkustināt. Tad Ross Hārgiss, kurš mīl ik­vienu, kas viņu jaudā iekaustīt, ķeras pie darba un lād visus dakterus no Grenlandes līdz Polijas Ķīnijai; un viņš ar Zaļzara Džonsonu, viņi pa abiem iedabū Makgaieru teltī un uz maiņām baro ar jēlu, kapātu gaļu un viskiju.

Bet izskatās, kad mazulim nav nekāda kāre atlabt, jo naktē viņš no teltes aizmūk, un viņu atrod iekrampējušos zālē, bet uz muguras viņam rasina smalks lietiņš. «Ejiet prom,» viņš saka, «ļauniet man ņemt un nomirt, kā man gribās. Viņš sacīja, ka es ir melis un blēdnieks un iztai­sījos par slimu. Atstājiet mani vienu.»

— Divas nedēļas, — pavārs turpināja, — viņš vāļājās apkārt, nevienu neievērodams, un tad...

Pēkšņi gaisu piepildīja dunoņa, un savi divdesmit auļo­jošu kentauru cauri krūmājam ielauzās apmetnē.

— Cildenās klaburčūskas! — Pīts iesaucās, vienlaicīgi lēkādams uz visām pusēm. — Zēni jau ir klāt, un es esu beigts cilvēks, ja vakariņas pēc trim minūtēm nav gata­vas.

Bet Reidlers redzēja tikai vienu. Mazu, brūni iedegušu, smīnīgu, ugunskura gaismā skaidri saskatāmu zelli, kas patlaban lēca no zirga. Makgaiers tāds nebija, tomēr...

Nākamajā mirklī lopkopis bija satvēris viņa roku un otru savējo uzlicis viņam uz pleca.

— Dēls, dēls, kā nu iet? — bija viss, ko viņš izdomāja pasacīt.

— Cieši pie zemes, jūs sakāt! — iMakgaiers sauca, dzelžainā tvērienā saspiezdams Reidlera pirkstus, ka noknakšķēja vien. — Un tur tad es jau tos arī atradu — veselību un spēku, un es apķēru, cik sīks cilvēciņš es ir bijis. Paldies, kad iztrencāt mani laukā. Un paklau! Galu galā iznāk, kad cauri iznestais ir tas dakteris, vai ne? Es skatījos pa logu un redz, kā viņš spēlē sunīšus uz tā spānīzera saules pinuma.

— Ak tu velna bērns, — lopkopis rūca. — Kāpēc tu klusēji un nesacīji, ka dakteris tevi neizmeklēja?

— O, vācās tak uz elli! — Makgaiers sacīja agrākā skarbuma uzliesmojumā. — Mani uz dullo noķert nevar. Jūs tak man neprasījāt. Jūs pateic savu sakāmo un izkruķē mani laukā, un es ļāv, lai notiek pēc jūsu prāta. Un paklau, čomiņ, šitā govju ķeršana ir pārākā pada­rīšana. Un šitā kompānija ir paši kārtīgākie puikas uz goda, ar kādiem vien es ir bijis kopā. Jūs, vecais, tak at­ļausiet man palikt, vai ne?