O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

«Tā ir pārmaiņa,» Meime atbild.

«Jums drīz prasīsies pēc citas,» es saku, «ja jūs to ap­meklēsiet katru vakaru.»«Neīgņojieties, Džef,» viņa saka, «tā novērš manas do­mas no darba.»

«Vai tad dīvaiņi neēd?» es jautāju.

«Ne visi. Daži no tiem ir no vaska.»

«Nu tad uzmanieties, ka nepielīpat,» es saku mazliet draiski un muļķīgi.

Meime nosarka. Nezināju, ko par viņu domāt. Man uzausa vāja cerība, ka mani uzmanības pierādījumi var­būt bija mīkstinājuši vīrieša šausmīgo noziegumu — uz­turvielu atklātu ievadīšanu savā organismā. Viņa ieminē­jās kaut ko par zvaigznēm, runādama par tām pieklājīgi un ar cieņu, un es samuldēju labu tiesu par vienotām sirdīm, par mājām, ko gaišas dara patiesas jūtas un Patentiekuri. Meime klausījās bez nicinājuma, un es pats sev saku: «Džef, veco zēn, tu atvairi nelaimi, kas bija piemeklējusi pārtikas produktu patērētāju; tu uzmini ar papēdi čūskai, kas uzglūn no mērces trauka.»

Piekāpju pirmdienas vakarā. Meime ar Tomasu ir aiz­gājusi uz «Vienreizīgo pasaules dzīvo dīvaiņu un retumu izstādi».

«Lai trejdeviņas nelaimes uzbrūk šitai pašai izstādei,» es saku, «un lai tā ir septiņreiz septiņkārt nolādēta šodien un mūžīgi mūžos. Āmen. Rītvakar es pats aiziešu to ap­skatīt un izpētīt tās postīgo valdzinājumu. Vai tad tiešām cilvēkam, kas radīts, lai mantotu visu pasauli, jāzaudē sava iemīļotā vispirms naža un dakšiņas un pēc tam kaut kāda desmitcentu cirka dēļ?»Nākamajā vakarā pirms došanās uz izstādes telti es ievācu ziņas un noskaidroju, ka Meime nav mājās. Šoreiz viņa ir cirkā bez Tomasa, jo Tomass gaida mani resto­rāna telts ārpusē paslēpies zālē un nāk ar savu priekš­likumu, pirms es paspēju ieēst vakariņas.«Ko jūs, Džef, man dosiet,» viņš saka, «ja es jums kaut ko pateikšu?»

«Tik, dēls, cik tas būs vērts,» es atbildu.

«Māsa ir ieķērusies vienā izdzimtenī,» Tomass saka, «vienā no tiem balagāna dīvaiņiem. Man viņš nepatīk. Viņai gan. Noklausījos viņu runās. Domāju, ka jūs tas varētu interesēt. Vadzi, Džef, vai jums par to divi dolāri nav žēl? Te mūsu pilsētiņā var dabūt pneimatisko šau­teni, kas...»

Parakņājies kabatās, es sāku birdināt Tomasa cepurē pusdolāra un ceturtdaļdolāra monētas. Šī vēsts iedarbojās kā pāļdzinis: tās trieciens uz laiciņu sabīdīja manus prātus kā teleskopu. Arēji izplūzdams sīknaudā un muļķīgos smaidos, bet iekšķīgi ciezdams garīgus traucējumus, es neldzīgi un laipnīgi sacīju:

«Paldies tev, Tomas, paldies... i... izdzimteni, tu sa­cīji, Tomas. Nu, Tomas, vai tu, lūdzu, nevarētu aprakstīt viņa kroplību mazliet tuvāk?»

«Šitas ir tas zellis,» Tomass saka, izvilkdams no kaba­tas dzeltenu reklāmas lapiņu un pabāzdams to man zem deguna. «Viņš ir pasaules čempions gavēšanā. Man šķiet, ka māsa tāpēc samīlējusies viņā. Viņš neko neēd. Viņš badosies četrdesmit deviņas dienas. Šodien ir sestā. Tas tur ir viņš.»

Paskatījos uz vārdu, ko Tomass man rādīja, — «Profe­sors Eduardo Collieri». «A!» es saku, apbrīnas pārņemts. «Nav slikti, Ed Koljer. Par šito numuru tev pienākas at­zinība, un to es tev neliedzu. Bet to meiteni gan es tev neatdošu, kamēr viņa vēl nav Izdzimteņa kundze.»

Grūdos balagāna virzienā. Tuvojos teltij no aizmugures, un, kad pienācu tai klāt, no audekla apakšas kā čūska izlocījās kāds cilvēks, uzrausās kājās un ieskrēja man krūtīs kā tragantzirņus saēdies zirgs. Sagrābu viņu aiz čupras un zvaigžņu gaismā kārtīgi nopētīju. Tas ir pro­fesors Eduardo Collieri parasta cilvēka ietērpā ar izmisīgu skatienu vienā acī un nepacietību otrā.

«Hallo, retumiņ,» es saku. «Izturi vien vēl kādu minūti, un ļauj man paraudzīties uz jūsu izdzimtenību. Nu, kā tev patīk būt par vilopu valopu, bimbamu no Borneo vai kā tevi tur tai balagānā apsaukā?»

«Džef Pīters,» Koljers saka vārgā balsī, «laid mani vaļā jeb es tev gāzīšu.»

«Kuš, kuš, Edij,» es saku, stingri turēdams viņu, «ļauj vecam draugam apskatīt tavas dīvainības izstādi. Tā ir izcila blēdība, ko tu esi pasācis, mans dēls. Bet nedraudi ar vardarbību un roku palaišanu, jo uz to tu nemaz neesi spējīgs. Nekā vairāk no tevis nav kā vien krietna porcija nekaunības un varen tukšs vēders.» Un tā jau tas arī bija. Tas cilvēks bija tik vājš kā veģetārietis kaķis.

«Es labprāt pārspriestu šo lietu ar tevi, Džef,» viņš saka, un viņa vārdos skan nožēla, «neierobežotu raundu skaitu, ja vien man būtu pusstunda laika treniņam un divas kvadrātpēdas liela bifšteka šķēle, ar ko trenēties. Lai nolādēts tas cilvēks, es saku, kas izgudrojis mākslu iztikt bez ēšanas. Lai viņa dvēsele mūžībā tiek pieķēdēta divu pēdu attālumā no elles, pilnas ar kvēlošu ātro siteni. Es izbeidzu mūsu sāncensību, Džef; es dezertēju pie ienaid­nieka. Tu atradīsi mis Dūgenu iekšpusē aplūkojam vienīgo dzīvo mūmiju un zinīgo cūku. Viņa, Džef, ir jauka mei­tene. Es būtu tev izgriezis pogas, ja vien būtu varējis mazliet ilgāk izturēt to neēšanas tikumu. Tev būs vien jāatzīst, ka tas gavēšanas paņēmiens kādu laiku bija īsts trumpis. Tā jau es to arī biju izprātojis. Bet paklau, Džef, mēdz sacīt, ka mīlestība ir tā, kas Zemei liek griezties ap savu asi. Es tev saku, ka šim apgalvojumam trūkst ap­stiprinājuma. To dara aicinājums pusdienās. Es to Meimi Dūgenu mīlu. Esmu nodzīvojis bez ēšanas sešas dienas, lai viņai izpatiktu. Es iebaudīju tikai vienu vienīgu ku­mosiņu. Tas notika, kad es to tetovēto vīru notriecu zemē ar kara vāli un atņēmu sviestmaizi, ko viņš stūma vai­gos. Principāls par sodu ieturēja visu manu algu, bet neba jau alga man bija padomā. Tur bija tā meitene. Par viņu es atdotu savu dzīvību, bet par sautētas vērša gaļas porciju es liktu uz spēles savu nemirstīgo dvēseli. Izsal­kums ir drausmīga lieta, Džef. Mīlestība, ģimene, reliģija, māksla, pienākums un patriotisms nav nekas vairāk kā tukša skaņa, kad cilvēks mirst badā!»

Tādā garā Eds Koljers patētiski runāja ar mani. Man kļuva skaidrs, ka sadursmē, kas bija izcēlusies sirds un vēdera starpā, virsroku bija guvis intendants. Nekad ne­izjūtu nepatiku pret Edu Koljeru. Pārcilāju atmiņā visas kādreiz dzirdētās pamācības pieklājīgas uzvedības jau­tājumos, cenzdamies sameklēt kaut ko mierinošu, bet nekā piemērota neatradu.

«Es būtu priecīgs,» sacīja Eds, «ja tu tagad ļautu man iet. Esmu smagi cietis, bet pārtikas krājumiem es likšu ciest vēl smagāk. Es izēdīšu pa tīro ikvienu pilsētiņas restorānu. Bradāšu līdz jostasvietai pa filejiem un peldēšu šķiņķos ar olām. Tā ir šausmīga lieta, Džef Pīters, vīrie­tim iekulties tādā ķezā — atteikties no savas meitenes kaut kā ēdama dēļ — tas ir ļaunāk nekā tam tur vīram Ēzavam, kas uzsita gaisā savas autortiesības par paipalu, bet bads jau gan ar ir drausmīga lieta. Un nu, Džef, atvaino mani, jo es tālumā saožu cepta šķiņķa izgaroju­mus un manas kājas brēkdamas prasās mukt uz to pusi.»

«Ieturies pa krietnam, Ed Koljer,» es viņam saku, «un neturi ļaunu prātu! Es jau pats ar esmu ticis ieplānots par retu izēdāju, un es jūtu tev līdzi tavā likstā.»

Pēkšņa vēja brāzma atnesa cepta šķiņķa smaržu, un gavēšanas čempions nosprauslojas un aizauļo tumsā pretī barībai.

Vēlētos, kaut tur būtu bijis kāds no tiem kulturālajiem ļautiņiem, kuri vienmēr sludina par mīlestību un roman­tiku mazinošiem apstākļiem. Lūk, te tāds Eds Koljers, smalks vīrs, pilns izdomas un flirta, atmet ar roku mei­tenei, kam pieder viņa sirds, un izlaužas blakusteritorijā, dzenoties pēc zemiskas ēdmaņas. Tā bija pļauka dzejnie­kiem un trieciens daiļliteratūras visienesīgākajam elemen­tam. Tukšs vēders ir drošs pretlīdzeklis pārpilnai sirdij.