O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Здесь есть возможность читать онлайн «O Henrijs - Gausīgie ierāvēji» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Юмористическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Gausīgie ierāvēji: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Gausīgie ierāvēji»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

O.Henrijs (1862—1910) — viens no izcilākajiem prozaiķiem ame­rikāņu literatūrā, īsā stāsta lielmeistars. Izlasē sakopoti līdz šim latviešu valodā neizdoti stāsti un gandrīz pilnībā iekļauts paša autora sastādītais krājums «Gausīgie ierāvēji», kas sasaucas ar šīs grāmatas nosaukumu. Stāstu varoņi pārstāv visdažādākos iedzīvotāju slāņus. O.Henrija stāstu spožā literārā tehnika apvienoiumā ar humora pārpilnību un iztēles bagātību, dzīves attēlojuma plašums un dziļums saistīs jaunos lasītājus.

Gausīgie ierāvēji — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Gausīgie ierāvēji», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

«Džef,» viņa maigi saka, «esmu bijusi muļķa meitene. Esmu raudzījušies uz lietām no nepareizās puses. Nekad agrāk es nebiju tā izgribējusies ēst. Vīrieši tādu izsal­kumu sajūt katru dienu, vai ne? Viņi ir lieli un stipri un padara visu smago darbu, un viņi neēd tikai tāpēc vien, lai iespītētu dumjām meitenēm, kas restorānos viņus ap­kalpo, vai ne, Džef? Jūs reiz teicāt... tas ir, jūs lūdzāt mani... jūs gribējāt, lai es... nu, Džef, ja jūs vēl vēla­ties, es labprāt un ar prieku gribētu, lai jūs vienmēr sēžat man pretim pie galda. Un tagad, lūdzu, dodiet man labi ātri kaut ko ēdamu.»

Tātad, kā jau sacīju, sievietēm nepieciešams šad un tad mainīt viedokli. Viņām apnīkst redzēt vienmēr vienu un to pašu — to pašu veco ēdamgaldu, veļas baļļu un šuj­mašīnu. Dodiet viņām izjust dažādību — mazliet ceļo­jumu un mazliet atpūtas, mazliet blēņu starp likstām, kas atgadās, vadot saimniecību, mazliet glāstu pēc bāriena, mazliet satraukuma un steigas, un katrs dalībnieks šajā spēlē būs ieguvējs.

Sfinksas ābols

Divdesmit jūdzes aiz Paradaisas un piecpadsmit pirms Sanraizsitijas Bildads Rozs, pasta ratu kučieris, apturēja savu pajūgu. Visu dienu bija plosījies negants putenis. Tagad līdzenā vietā sniega biezums sasniedza astoņas collas. Atlikušais ceļa posms jau dienasgaismā nebija ne­kāds drošais, jo vijās gar nelielas izrobotu kalnu grēdas izvirzītajām šķautnēm. Tagad, kad briesmu avotus no­maskē tiklab sniegs, kā tumsa, par tālāku braukšanu neesot ko domāt, sacīja Bildads Rozs. Tādēļ viņš apstādināja savus četrus dūšīgos zirgus un izklāstīja pieciem pasa­žieriem savus prāta apsvērumus.Tiesnesis Menefī, kam pārējie tikpat kā uz sudraba pa­plātes pienesa un nodeva vadību un tiesības būt pirma­jam visās lietās, tūlīt izlēca no diližansa. Viņa parauga iedvesmoti, citi ceļabiedri sekoja, gatavi izlūkot, nostros­tēt, pretoties, pakļauties, doties uz priekšu — atkarībā no tā, ko barvedim labpatiksies likt viņiem darīt. Tikai piek­tais pasažieris — jauna sieviete — palika ratos.

Bildads bija apstājies uz pirmās atradzes izciļņa. Melni svītrotas aizsargbarjeras no abām pusēm ieskāva ceļu. Piecdesmit jardus virs iekšējās barjeras kā tumšs traips baltajās kupenās rēgojās neliela māja. Uz to gāja — vai, pareizāk sakot, kāpa — tiesnesis Menefī ar savu kohortu, sniega un sasprindzinājuma dēļ zēniski klaigādami. Viņi sauca, viņi dauzījās pie loga un dur­vīm. Neviesmīlīgais klusums vērta viņus nepacietīgus; viņi triecās pret viegli pieveicamajiem šķēršiem un, at­lauzuši tos, iebruka ēkā.

Diližansā palikušie dzirdēja, kā viņi klupdami un klieg­dami taustījās pa ieņemto māju. Drīz vien iekšā uzplaik­snīja, ieblāzmojās un uzliesmoja gaiša, spoža un līksma gaisma. Tad ekspansīvie izlūki skriešus nāca atpakaļ cauri vēja dzenātajām sniega pārslām. Vēl dobjāk par tauri — pat vesela orķestra spēkā — skanēja tiesneša Menefī balss, vēstīdama par patvērumu un atspaidu, kas viņiem kļuvis pieejams viņu grūtajā stāvoklī. Mājas vie­nīgā istaba esot neapdzīvota, viņš sacīja, un tukša no mēbelēm, taču tajā atrodoties liels kamīns; un kādā pie­būvē aiz dzīvojamās ēkas viņi atklājuši prāvu saskaldī­tas malkas grēdu. Tādā veidā bija nodrošināta pajumte un siltums stindzinošajā naktī. Bildadam Rozam par apmierinājumu viņi atnesa ziņu — turpat pie mājas bija lietošanai vēl puslīdz derīgs stallis ar sienu augšiņā.

— Džentlmeņi, — Bildads Rozs, ievīstījies mēteļos un apmetņos, sauca no sava sēdekļa, — nojauciet man tai sētai divus posmus, lai es varu iebraukt! Tas tur ir vecā Redruta būcenis. Es jau domāju, kad mums jābūt pavi­sam klāt pie tā. Viņu augustā aizveda uz trako māju.

Visi četri pasažieri mundri metās pie sniegcepurainā žoga. Kučiera skubināti, zirgi uzvilka ratus kalnup līdz pašām tās celtnes durvīm, kuras īpašnieku no turienes bija izrāvusi ārprāta lēkme. Bildads Rozs un divi pasa­žieri sāka izjūgt. Tiesnesis Menefī atvēra diližansa dur­vis un noņēma cepuri.

— Uzskatu par savu pienākumu paziņot jums, mis Gārlenda, — viņš sacīja, — par piespiedu pārtraukumu mūsu ceļojumā. Kučieris apgalvo, ka braukšana pa kalnu ceļu naktī esot tik riskanta, ka par to nevarot būt ne runas. Tādēļ būs nepieciešams palikt šīs mājas paspārnē, līdz rītam. Esmu pārliecināts, ka jūs saprotat, ka pār­ejošas neērtības ir vienīgais, no kā te būtu jābaidās. Es personiski pārbaudīju šo māju un pārliecinājos, ka tajā ir viss nepieciešamais, lai nodrošinātos vismaz pret cietu laiku. Jūs tiksiet iekārtota tik ērti, cik vien iespējams. Atļaujiet man palīdzēt jums izkāpt.

Tiesnesim līdzās nostājās pasažieris, kura dzīves uzde­vums bija sameklēt pircējus vējdzirnavām «Mazais Go­liāts». Viņa vārds bija Danvudijs, taču tas nav tik sva­rīgi. Braucot tikai no Paradaisas līdz Sanraizsitijai, vaja­dzība pēc vārda nav liela vai pilnīgi nekāda. Taču tāds, kas tīko dalīties godā ar tiesnesi Medisonu L. Menefī, ir pelnījis uzvārdisku vadzi, uz kura Slava var uzkārt vai­nagu. Tā runāja gaisa dzirnavnieks skaļi un mundri:

— Liekas, jums būs jākāpj laukā no šķirsta, misis Makfārlend. Gluži tāda kā Pālmera viesnīca šis vigvams gan nav, bet ārā putina, un aizbraucot te neviens jūsu somā nemeklēs suvenīru karotes. Mums ir iekurts kamīns, un mēs parūpēsimies, lai jūs pie miera varētu doties ar sausām kājiņām, un nelaidīsim tuvumā peles — katrā ziņā viss būs, kā pienākas, viss, kā pienākas.

Viens no abiem pasažieriem, kuri cīnījās zirgu, iejūgu, sniega un Bildada Roza sarkastisko aizrādījumu murskulf, skaļi sauca no savu brīvprātīgo pienākumu virpuļa: — Pa­klau! Ievediet kāds no puišiem mis Solomonu istabā, labi? Tprū, ka tev saka, sasodītais lops!Vēlreiz laipni jāatgādina, ka ceļā no Paradaisas uz Sanraizsitiju uzrunāt pareizā uzvārdā mēdz ārkārtīgi reti. Kad tiesnesis Menefī — kam to pieļāva sirmie mati un plaši pazīstama cilvēka stāvoklis — bija ceļabiedrenei stādījies priekšā, viņa savukārt par atbildi klusītiņām tika izdvesusi vārdu, kuru vīriešu dzimumam pasažieru dzirde bija uztvē­rusi dažādi. Sāncensības garā, kas pamodās, netrūka laba tiesa greizsirdības, un ikviens ietiepīgi turējās pie sava pie­ņēmuma. Ja viņu ceļabiedre būtu iebildusi vai labojusi, viņa būtu šķitusi didaktiska vai pat tāda, kura nepiedie­nīgi dzenas pēc tuvākas pazīšanās. Tāpēc viņa klusēdama un ar vienādu bezrūpību ļāva sevi godāt gan par Gārlendu, gan Makfārlendu un Solomonu. No Paradaisas līdz Sanraizsitijai ir trīsdesmit piecas jūdzes. Pie Mūžīgā Zīda ceļasomas! Tik īsam braucienam compagnon de voijage ir pietiekami labs vārds.

Drīz mazā ceļinieku sabiedrība laimīgi bija sasēdušies jautrā lokā rūcošās uguns priekšā. Apmetņi, spilveni un diližansa izņemamās sastāvdaļas bija paņemtas līdzi un liktas lietā. Jaunā sieviete bija izraudzījusies vietu loka galā pie paša kamīna. Tur viņa greznojās uz tāda kā troņa, ko bija uztaisījuši viņas pavalstnieki. Viņa sēdēja uz spil­veniem un atbalstījās pret tukšu, ar apmetni pārklātu kasti un mucu, kas veidoja aizsegu pret caurvēja brāzmām. Viņa pastiepa glīti apautās kājas pretī dzīvinošajai svelmei. Viņa novilka cimdus, bet paturēja ap kaklu garo kažok­ādas boa. Šaudīgās liesmas daļēji apgaismoja sargājo­šajā boa pa pusei iegrimušo seju — jaunavīgu, caur un cauri sievišķīgu seju, skaidri veidotu un mierīgu sava ne­apšaubāmā skaistuma apziņā. Bruņnieciskums un vīriš» ķība te sacentās, lai viņai izpatiktu un sagādātu prieku. Rādījās, ka viņa pieņem šos uzmanības pierādījumus — nedz ķircinādamās kā tāda, ko aplido un lenc, nedz di­žodamās, kā daudzas no viņas dzimuma nepiedienīgi ievāc tām domātas cieņas apliecinājumus; tomēr arī ne truli, kā vērsis ņem pretī sienu, bet saskaņā ar pašas dabas ieceri — kā lilija uzsūc tās spirdzinājumam lemto rasas pilienu.Ārā vareni gaudoja vējš, caur spraugām sijājās iekšā smalks sniegs, aukstums apsēda sešu upuru muguras; taču tonakt dabas spēkiem netrūka aizstāvju. Tiesnesis Menefī bija uzņēmies vētras advokāta lomu. Laiks bija viņa klients, un viņš pūlējās ar vienpusīgiem argumentiem pār­liecināt savus biedrus šajā stindzinošajā piesēdētāju solā, ka viņi ir apmetušies rožu lapenē, kam apkārt žužina maigas vēsmiņas. Viņš laida darbā veselu joku, asprā­tību un anekdošu krājumu — divdomīgu, bet panākumiem vainagotu. Viņa jautrība neatvairāmi pielipa pārējiem. Ik­viens steidzās dot savu ieguldījumu vispārējā optimisma vairošanā. Pat jaunā sieviete bija noskaņota izteikties.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Gausīgie ierāvēji»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Gausīgie ierāvēji» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Gausīgie ierāvēji»

Обсуждение, отзывы о книге «Gausīgie ierāvēji» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x