O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Ei, kas tad nu? — asi iesaucās pasažieris, kas nebija nekas sevišķs. — Pirātu banda izkāpa Klinšu kalnos! Var­būt jūs mums pateiktu, kā viņu kuģis tur...

— Izkāpa no vilciena, — mierīgi un ne jau bez savas atjautības atbildēja stāstītājs. — Tie mēnešiem ilgi viņu noturēja gūstā kādā alā un tad aizveda simtiem jūdžu tālu uz Aļaskas mežiem. Tur viņā iemīlējās skaista indi­āņu meitene, bet viņš palika uzticīgs Alisei. Noklaiņojis vēl vienu gadu, viņš ar dimantiem devās...

— Ar kādiem dimantiem? — gandrīz skarbi noprasīja nenozīmīgais pasažieris.

— Ar tiem, kurus seglinieks viņam parādīja peruāņu templī, — otrs mazliet mīklaini atbildēja. — Kad viņš nokļuva mājās, Alises māte raudādama aizveda viņu pie zaļas kopiņas zem kāda vītola. «Viņas sirds neizturēja jūsu aiziešanu,» māte sacīja. «Un kas ir ar manu sān­censi — ar Cesteru Makintošu?» misters Redruts jautāja, bēdīgs noslīgdams ceļos pie Alises kapa. «Kad viņš uz­zināja,» māte atbildēja, «ka viņas sirds pieder jums, viņš panīka ar katru dienu vairāk un vairāk, līdz uzsāka mē­beļu veikalu Grandrepidsā. Nesen mēs uzzinājām, ka Indiānas štatā, Sautbendas tuvumā, uz kurieni viņš bija devies, lai mēģinātu aizmirst civilizēto pasauli, viņu no­kodis saniknots alnis.» To padzirdis, misters Redruts pa­meta cilvēku sabiedrību un, kā jau mēs zinām, kļuva par vientuļnieku.

— Var jau būt, — nobeidza jaunais cilvēks ar aģen­tūru, — ka manam stāstam trūkst literāras vērtības, bet ar to es gribēju parādīt, ka jaunā dāma palika uzticīga. Bagātība viņai salīdzinājumā ar patiesām jūtām neno­zīmēja neko. Es ticu daiļajam dzimumam un pārāk to apbrīnoju, lai varētu domāt citādi.

Runātājs apklusa un sāniski paskatījās uz kaktu, kur zvilnēja jaunā sieviete.Nākamo tiesnesis Menefī uzaicināja Bildadu Rozu dot savu ieguldījumu ar stāstu sacensībā par piespriežamo ābolu. Pasta ratu kučiera tēlojums bija īss.

— Es vis nav kāds no tiem biezokņa vilkiem, — viņš sacīja, — kas vienmēr par visām dzīves likstām vainu uzveļ sievišķiem. Mana liecība, kas attiecās uz izdomāto stāstu, ko jūs, tiesnesi, prasāt, būs sekoša: Redrutam ne­kaitēja nekas cits kā vien tīrais slinkums. Ja viņš būtu ņēmis un iekāvis to Persivālu de Leisiju, kas mēģināja viņam stāties ceļā, un turējis Alisi īsi piesietu iemauktos ar pieačiem, viss būtu bijis labi. Sieviete, kuru gribas pa­turēt, ir vērts, kad ap viņu nopūlas.

«Atlaid man ziņu, ja es tev atkal būs vaidzīgs,» saka Redruts, paceļ savu Stetsona platmali un aiziet. Viņš to būtu nosaucis par lepnumu, bet neprotoloģiskais vārds tam ir slinkums. Neviens sievišķis nemīl skriet pakaļ vīrietim.

«Lai viņš pats nāk atpakaļams,» meiča saka; un es esu drošs, kad viņa tam puisietim ar tām raktuvju akcijām parādīja dūres; un tad pavada laiku pie loga, uzmanī­dama, vai nenāk dēlietis ar tukšo maku un kutīgām unsām.

Rēķinu, kad Redruts nogaidās kādus deviņus gadus cerībā, kad viņa atsūtīs nēģeri ar zīmīti, lai viņš viņai piedod. Bet viņa nesūta. «Šitā spēlīte neiet cauri,» saka Redruts, «nu tad es ar neiešu.» LJn viņš ņem un paliek par vientuļnieku un uzaudzē bārzdu. Jā, slinkums un bārzda bija tie, kas noveda viņu tik tālu. Tie vienmēr tu­ras kopā. Vai jūs ir dzirdēsi, kad vīrs ar gariem matiem un bārzdu ticis pie mantas? Nemūžam. Paskat to Marlboro ercogu un šito pašu Standard Oil žipčiku. Vai tad tiem ir?

Nu bet šitā Alise neaizgāja pie cita — par to es varu likt zirgu ķīlā. Ja Redruts būtu apprecējis kādu citu, viņa darītu to pašu. Bet viņš nerādās ne acēs. Viņai ir sitās te mantiņas, ko sauc par dārgām pieminām, un lai tā būtu tikais kāda matu šķipsna un korsetes stīpa, ko viņš salauza, saglabātas kā nezin kas. Dažiem sievišķiem tādas lietiņas ir tikpat kā vīrs. Es sacītu, kad viņa dzīvoja uz savu roku. Es nevienu sievišķi nevainoju par to, kad ve­cais Redruts uzgriezis muguru frizētavām un tīriem krek­liem.

Tālāk kārta pienāca pasažierim, kurš nebija nekas se­višķs. Vārdā nenosaukts, viņš nobrauc visu ceļu no Paradaisas līdz Sanraizsitijai.

Bet viņu pašu jūs dabūsiet redzēt, ja vien kamīna uguns nebūs par tumšu, kad viņš atsauksies uz tiesneša aicinājumu.

Kalsns, rūsgani brūnā apģērbā, sēž kā varde, rokām apņēmis kājas, zodu atbalstījis uz ceļiem. Gludi pakulu mati, garš deguns, mute kā satīrām uzrautiem, tabakas notraipītiem kaktiņiem. Acs kā zivij, sarkana kravate ar pakavveida adatu. Viņš iesāka ar griezīgu smiekliņu, kas pamazām vērtās vārdos.

— Tiktāl taisnība nav nevienam. Ko, romāns bez apel­sīnu ziediem! Lieku visu savu naudu uz jaunekli ar tau­riņu kaklā un drošiem čekiem bikšu kabatās.

Sākt ar šķiršanos pie vārtiem? Lai notiek! «Tu nekad mani neesi mīlējusi,» Redruts satraukts sacīja, «citādi tu nebūtu runājusi ar vīrieti, kas var tev nopirkt saldējumu.» — «Es viņu ienīstu,» viņa saka. «Man riebjas viņa atsperrati. Es nicinu viņa smalkās krējuma konfektes, ko viņš man sūta zeltītās kārbās, pārklātas īstām mežģīnēm. Jūtu, ka varētu ietriekt viņam sirdī dunci, kad viņš man dā­vina masīvu medaljonu ar tirkīziem un pērlēm visapkārt gar malu. Lai velns parauj to visu! Es mīlu tikai tevi.» — «Ej vien atpakaļ uz savu omulīgo kaktiņu!» Redruts saka. «Neesmu jau vairs nekāds vakarējais. Mīli mani platoniski, ja tev tā tīk. Neatzīstu nekādas kopsievas. Ej vien un turpini ienīst savu draugu. Man pietiks ar Nikersona skuķi no B avēnijas, košļeni un vizināšanos tram­vajā.»

Todien uz vakarpusi atnāk Džons V. Krēzs. «Ko! Asa­ras?» viņš saka, sakārtodams savu kaklasaites adatu ar pērli. «Jūs esat aizdzinis manu mīļoto,» šņukstēdama saka Alisīte, «es neieredzu jūs ne acu galā.» — «Tad kļūstiet mana sieva,» saka Džons V., aizdedzinādams dārgu ci­gāru. «Ko!» viņa sašutusi iesaucas. «Precēties ar jums! Nemūžam,» viņa saka, «pirms es nebūšu nomierinājusies un nopirkusi visu nepieciešamo un jūs nebūsiet parūpē­jies par laulību atļauju. Tepat kaimiņos ir telefons, ja jūs vēlaties piezvanīt apgabala mācītājam.»

Stāstītājs pieklusa, lai ļautu vaļu savam ciniskajam smiekliņam.

— Vai viņi apprecējās? — viņš turpināja. — Vai pīļtē­viņš aprija maijvaboli? Un nu es pārēju pie notikuma ar veco Redrutu. Arī tur jums saskaņā ar manu teoriju ne­vienam nav taisnība. Kas tad padarīja viņu par vientuļ­nieku? Viens saka — slinkums, otrs saka — nožēla, trešs saka — žūpība. Es saku, tas ir sieviešu nopelns. Cik ve­cajam tagad ir gadu? — runātājs jautāja, griezdamies pie Bildada Roza.

— Pēc manām domām, tā ap sešdesmit pieci.

— Nu labi. Te viņš piekopa to savu vientuļnieka amatu divdesmit gadu. Viņam, teiksim, bija divdesmit pieci, kad viņš pie vārtiem pacēla cepuri. Paliek vēl divdesmit gadi, par ko viņam jādod norēķins vai jāiet aiz restēm. Kur viņš pavadīja to desmitnieku un divus pieciniekus? Es jums pateikšu savas domas. Iespundēts par daudzsievību. Sacīsim, Sentdžozefā viņam bija tā tuklā gaišmate un Skiletridžā tā tabakbrūnā, un tur projām, Kolejā, — tā zeltzobe. Redruts sapinas un iekrīt, un viņu ietupina. Savu atsēdējis, viņš iznāk ārā un saka: «Man vienalga, kādā amatā, ja tikai bez lamatām. Vientuļnieku arodā konku­rence nav liela, un stenogrāfistes pie viņiem nenāk meklēt darbu. Lieliskā vientuļnieka dzīve priekš manis ir kā radīta. Manā ķemmē vairs nebūs garu matu un pa cigārnīcu vairs nemētāsies marinētas dilles» Jūs man te stāstāt, ka veco Redrutu iebāza plānprātiņu pansijā tāpēc, ka viņš sacījās esam ķēniņš Zālamans? Blēņas! Viņš bija Zālamans. No manas puses tas ir viss. Domāju, ka ne­kādu ābolu par to es nedabūšu. Markas atpakaļsūtīšanai pieliktas klāt. Neko lielu vis neizklausās pēc tāda, par ko dod godalgas.