O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Ņemdami vērā tiesneša Menefī iebildumus pret piezīmju izteikšanu par stāstiem, visi klusēja, kad pasažieris, kurš nebija nekas sevišķs, bija pabeidzis. Un tad atjautīgais sacensības ierosinātājs, beidzamais tās dalībnieks, nokremšļojās, lai uzsāktu cīņu par godalgu. Kaut arī ties­nesis Menefī sēdēja neērtā pozā uz grīdas, mēģinājums atrast kaut ko tādu, kas mazinātu viņa cieņu, būtu veltīgs. Tagad izplēnošās uguns atblāzma liegi rotājās viņa sejā, izkaltā tikpat skaidri kā Romas imperatoram uz kādas vecas monētas, un cienījami sirmo matu biezajos viļņos.

— Sievietes sirds! — viņš iesāka vienmērīgā, bet sa­traucošā balsī. — Kas gan var cerēt to izdibināt? Vīriešu ceļi un vēlmes ir daudzējādas. Es domāju, ka visu sieviešu sirdis pukst vienotā ritmā un pēc tās pašas vecās mīlas melodijas. Mīlestība sievietei nozīmē upuri. Ja vien viņa ir šī vārda cienīga, viņai ne zelts, ne augsts sabiedrisks stāvoklis neatsvērs īstas jūtas.

— Zvērināto kun... ē... es gribēju sacīt, mani draugi, tiek izskatīta lieta pret Redrutu, no vienas puses, un mī­lestību un pieķērību, no otras. Taču kas ir tiesājamais? Ne jau Redruts, jo viņš jau ir saņēmis sodu. Arī ne tās ne­rimstošās kaislības, kas piepilda mūsu dzīvi ar debešķīgu prieku. Bet kas tad? Ikviens no mums šeit šovakar stāv tiesas priekšā, lai atbildētu, kas mīt viņa krūtīs: bruņnieciskums vai tumsonība. Viens no sievišķības viskrāšņāka­jiem ziediem sēž šeit, lai spriestu pār mums tiesu. Rokā tas tur godalgu, būtībā nenozīmīgu, bet mūsu cildenāko pūliņu vērtu, lai izcīnītu to kā tik cienījamas daiļā dzimuma saprāta un gaumes pārstāves atzinības balvu.

Uzsākot iedomāto stāstu par Redrutu un daiļo būtni, kurai viņš bija atdevis savu sirdi, man jau pašā sākumā jāizsaka iebildumi pret necienīgo insinuāciju, it kā kādas sievietes savtīgums vai neuzticība, vai arī greznības mī­lestība spiedušas viņu aiziet no pasaulīgās dzīves. Nav gan gadījies sastapt sievieti, kas būtu tāda aprēķinātāja vai tik patīga. Vaina mums ir jāmeklē citur — starp vī­rieša zemākajiem instinktiem un rīcības motīviem.Mīlētāji droši vien sastrīdējās, stāvēdami pie vārtiem tajā neaizmirstamajā dienā. Greizsirdības mocīts, jaunais Redruts pazuda no dzimtās puses. Bet vai viņam bija dibināts iemesls to darīt? Nav pierādījumu ne par, ne pret. Taču ir kaut kas augstāks par pierādījumiem: tā ir cildenā, nemainīgā ticība sievietes krietnumam, viņas no­turībai pret kārdinājumiem, viņas uzticamībai, pat par spīti piesolītai bagātībai.

Es iztēlojos pārsteidzīgo mīlētāju, pašpārmetumu mo­cītu, klīstam pa pasauli. Iztēlojos viņa pakāpenisko pa­grimšanu un, beidzot, viņa galīgo izmisumu, kad viņš atskārst, ka ir pazaudējis pašu vērtīgāko velti, kādu vien dzīve spēj sniegt. Tad kļūst saprotama viņa aiziešana no šīs bēdu ielejas un tai sekojošie gara spēju traucējumi.Bet ko es redzu no otras puses? Vientuļu, gadu ritumā novīstošu sievieti, joprojām uzticīgu, joprojām gaidām, joprojām ceram ieraudzīt kādu, kas nekad nenāks, un sa­klausīt soļus, kuri nekad vairs neatskanēs. Viņa tagad ir veca. Viņas mati ir balti un gludi pieglausti. Katru dienu viņa sēž pie durvīm un ar ilgām nolūkojas uz putekļaino ceļu. Garā viņa gaida tur, pie vārtiem, tieši tāpat, kā mīļotais viņu bija atstājis — mūžam viņa, bet ne šajā saulē. Jā, mana ticība sievietei uzbur manā gara acu priekšā šo ainu. Uz visiem laikiem šķirti uz zemes — to­mēr gaida! Viņa — priekšnojautās par tikšanos svētlai­mīgo salās, viņš — bezcerību dumbrājā.

— Es domāju, ka viņš ir vājprātīgo patversmē, — sa­cīja pasažieris, kurš nebija nekas sevišķs.

Tiesnesis Menefī mazliet nepacietīgi sakustējās. Vīri sēdēja nokārtām galvām, groteskās pozās. Vēja stiprums bija samazinājies, tagad tas pūta brāzmaini, sparīgiem grūdieniem. Malka degdama bija pārvērtusies sarkanu ogļu blāķī, kas telpā izstaroja vienīgi blāvu gaismiņu. Jaunā sieviete savā omulīgajā nostūrī izskatījās pēc bez­veidīgas tumšas masas ar viļņainu, spožu matu ērkuli galā, kur izdalījās tikai neliels sniegbaltas pieres lauku­miņš virs piekļāvīgā boa.

Tiesnesis Menefī stīvi uzslējās kājās.

— Un nu, mis Gārlenda, — viņš paziņoja, — mēs esam beiguši. Tagad jūsu uzdevums ir piešķirt balvu tam, kura argumenti — jo sevišķi, es teiktu, attiecībā uz īstas sie­višķības vērtējumu — ir vistuvāki jūsu pašas koncepcijai.

Jaunā sieviete nekā neatbildēja. Tiesnesis Menefī ba­žīgi noliecās pie viņas. Pasažieris, kurš nebija nekas se­višķs, iesmējās zemā, bet griezīgā balsī. Sieviete saldi gulēja. Tiesnesis mēģināja saņemt viņas roku, lai pamo­dinātu viņu. To darīdams, viņš pieskārās kaut kam ma­zam, aukstam, apaļam un nelīdzenam viņas klēpī.— Viņa ābolu ir apēdusi, — tiesnesis Menefī paziņoja bijīgā balsī, turēdams rokā paceltu serdi, lai visi to re­dzētu.

Tajos laikos lopkopji bija tā kunga svaidītie. Viņi bija ganību grandi, liellopu lordi, prēriju pavēlnieki, govslopu gaļas grāfi. Viņi varētu braukt zelta karietēs, ja vien vi­ņiem būtu tādas tieksmes. Lopkopis bija iestrēdzis dolāru plūdos. Viņam likās, ka viņš ir naudīgāks, nekā tas būtu pieklājīgi. Bet, kad viņš bija nopircis kabatas pulksteni, izrotātu ar tik lieliem dārgakmeņiem, ka tie viņam spieda ribas, kaliforniešu seglus ar sudraba naglām un pasegu no Angoras kazas ādas un pie bufetes izmaksājis viskiju visiem, kas vien to vēlējās, — par ko gan vēl viņš būtu varējis izdot naudu?

Ne tik ierobežoti liekās bagātības samazināšanas paņē­mieni bija tiem laso lielkungiem, kuriem pie sāniem bija sieva. Maka atvieglināšanas talants bez izdevības izpaus­ties var snaust no ribas radītā dzimuma krūtīs gadiem ilgi, taču apdzist, ak, brāļi, tas neapdziest nekad.

Lūk, tāpēc Garais Bills Longlijs — sievas urdīts vīrs — pameta čaparala brikšņiem apaugušo apvidu pie Bārsērklas ietekas Frio, lai izbaudītu priekus, ko veiksminiekam sniedz pilsēta. Savs pusmiljons dolāru viņam jau bija, turklāt ienākumi vēl pastāvīgi pieauga.

Garais Bills bija izgājis kovboja dzīves skolu ganību apmetnēs un lopu dzinēju ceļos. Ar veiksmi un taupību, vēsu prātu un spēju jau no tālienes saskatīt noklīdušu svešu lopu bez degzīmes viņš no govju gana bija izsities par ganāmpulka īpašnieku. Tad lopu cenas sāka strauji celties un Laime, uzmanīgi laipodama starp dzeloņai­najiem kaktusiem, atnāca un izbēra savu pārpilnības ragu viņa rančo durvju priekšā.

Mazajā pierobežas pilsētiņā Caparosā Longlijs uzcēla greznu mājokli. Te viņš kļuva par gūstekni, kas spiests vispārības labā nest slogu. Viņam bija lemta sodība tapt par vienu no pilsētiņas sabiedrības pīlāriem. Kādu laiku viņš vel spārdījās pretī kā pirmoreiz aplokā iedzīts mus­tangs, bet tad pātagu un piešus pakāra vadzī. Laiku jau kaut ka vajadzēja aizpildīt. Viņš nodibināja Caparosas pirmo nacionalbanku un tika ievēlēts par tās prezidentu.

Viendien kāds gremošanas traucējumu vārdzināts vīrs, kurš nēsāja teleskopiskas acenes, iestūma starp Pirmās nacionālbankas pārvaldnieka lodziņa režģiem ofi­ciāla izskata karti. Piecas minūtes vēlāk visi bankas dar­binieki skraidīja kā apsviluši, lai izpildītu katru atbrau­kuša nacionalbanku revidenta vēlēšanos.

Šis revidents, misters Dž. Edgars Tods, izrādījās sī­kumaini pamatīgs.