O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Pēc manām domām, te ir taisni burvīgi, — viņa lēni sacīja dzidrā balsī.

Laiku pa laikam kāds no pasažieriem piecēlās un ko­miski pētīja istabu. Maz tajā varēja atrast pieturas pun­ktus par vecā Redruta dzīvi.

Bildads Rozs tika neatlaidīgi uzaicināts pastāstīt par bijušo vientuļnieku. Tagad, kad pasta ratu kučiera zirgi bija iekārtoti puslīdz apmierinoši un, kā likās, pasažieri tāpat, viņš atguva mieru un savaldību.

— Vecais nelaimes putns, — Bildads diezgan mazcienīgi iesāka, — šiten to māju apsēda kādus divdesmit ga­dus. Viņš nekad nevienam neļāva nākt viņam ne tivumā. Kad brauca garēm kāds pajūgs, viņš vienmēr ierāva galvu iekšā un aizcirta dūres. Bēniņos viņam pamatīgi griezās. Viņš mēdza pirkt produktus un tabaku pie Sema Tillija Mazajā Dubļu ielā. Izgājušā augustā viņš tur aizgāja, apvilcies sarkanu vatētu segu, un stāstīja Semam, kad viņš ir ķēniņš Zālamans un Sabas ķēniņiene braucot pie viņa ciemos. Viņš tika paņēmis īīdzā visu savu naudu — mazu maisiņu, pillu ar sidrabu, — un iemetis Sema akā. «Viņa nebrauks,» vecais Redruts saka Semam, «ja viņa zinās, kad man ir nauda.»

Tiklīdz ļaudis padzirda, kad viņam ir tādi ieskati par sievietēm un naudu, viņi tūdaļ zināja, kad viņš ir jucis; tāpēc viņi aizveda viņu un iespundēja trako mājā.

— Vai viņam mūžā ir bijis kāds romāns, kas viņu no­veda pie vientuļnieka dzīves? — jautāja kāds no pasa­žieriem, jauns cilvēks, kam piederēja aģentūra.

— Nē, — Bildads sacīja, — nekas tāds nekad nav dzir­dēts. Tikai parastas nepatikšanas. Runā, kad jaunībā vi­ņam bijušas kaut kādas nedienas — mīlestības lietās ar vienu jaunkundzi, labi pirms viņš apņēmis sarkanās va­tētās segas un nolikvidējis savus naudas norēķinus. Bet par nekādu romānu es neesu dzirdējis.

— Ā! — iespaidīgi iesaucās tiesnesis Menefī. — Lieta par neatbildētām jūtām, tur šaubu nav.

— Nē, ser, — Bildads atteica, — nepavisam nē. Viņa neapprecējās ar viņu. Mārmedjūks Maligens tur, Para daisā, reiz redzējies ar vienu vīru, kas nāk no vecā Redruta jaunības pilsētiņas. Viņš sacījis, kad Redruts bijis krietns jauns cilvēks, bet, ja viņam uzsita pa kabatu, tur žvadzēšas vienīgi aproču pogas un atslēgu saišķis. Viņš bijis saderināts ar to jaunkundzi — viņu sauca mis Alisi vai kaut kā uz to pusi; man piemirsies. Tas vīrs sacīja, kad viņa bijuse no tām meičām, uz kurām rnēs ar labpatiku noraugāmies, kad viņas tramvajā mums gar pašām krūtēm sniedz konduktoram naudu par bijeti. Nu, un tad pilsētiņā uzrodas kāds jauns puisietis, bagāts un bezrūpīgs, kam visa kā papillam: zirgi un rati, raktuvju akcijas un brīvs laiks. Lai gan viņa bija jau aizņemta, izrādījās, kad mis Alise un jaunatnācējs ieķērās viens otrā līdz ausēm. Viņi satikās pēc norunas un nejauši, iedami uz pastu, un darīja tādas lietas, kuru dēļ meičas nosūta atpakaļams saderināšanās gredzenus un citas dāvanas — «plaisa lautā, kas apklusināja mūziķi», kā to ir nosaucis dzejotājs.

Vienu dienu ļaudis redzēsi Redrutu ar mis Alisi runājamies, stāvot pie vārtiem. Tad viņš paceļ cepuri un iet prom, un tā, cik tam vīram zināms, bija pēdīgā reize, kad kāds Redrutu redzējis tamā pilsētiņā.

— Un kas noticis ar to jaunkundzi? — jautāja jaunais cilvēks, kam bija aģentūra.

— Nav dzirdēts, — atbildēja Bildads. — Šamā vietā mana zināšanas ādere izsīkst un paliek pavisam šļaugana par to, kad es esu izpumpējis to sausu.

— Ļoti bēdīgs... — tiesnesis Menefī iesāka, bet viņu pārtrauca lielāka autoritāte un neļāva izrunāt līdz galam.

— Cik burvīgs stāsts! — balsī, kas skanēja kā flauta, sacīja jaunā sieviete.

Sekoja neilgs klusums, kad bija dzirdami vienīgi vēja auri un degošās malkas sprakstoņa.

Vīrieši bija sasēdušies uz grīdas, iepriekš padarījuši tās neviesmīlīgo virsmu mazliet mājīgāku ar uzpletņiem un uz ātru roku sadabūtiem dēļu galiem. Vīrs, kurš meklēja pircējus vējdzirnavām «Mazais Goliāts», piecēlās un sāka staigāt apkārt, lai atslābinātu savus krampja savilktos muskuļus.

Pēkšņi viņam izlauzās triumfējošs sauciens. Viņš stei­dzās atpakaļ no krēslaina istabas kakta, turēdams kaut ko augstu paceltu savā rokā. Tas izrādījās ābols — prāvs, sarkanraibs, ciets pepiņš, uz kuru bija tīkami paskatīties. Viņš to bija atradis tajā stūrī papīra kulītē uz augsta plaukta. Tas nevarēja būt saglabājies kā piemiņa no mīlas salauztā Redruta, jo augļa lieliski svaigais izskats nepie­ļāva domu, ka tas kopš augusta nebojāts nogulējis uz appelējušā plaukta. Tur to, bez šaubām, atstājuši neseni nakšņotāji, ieturēdami azaidu pamestajā mājā.

Danvudijs — viņa varoņdarbs no jauna prasa godāt viņu apvārdojumā — uzpūtīgi bāza savu ābolu likteņa biedru sejās. — Lūk, ko es atradu, misis Makfārlenda! — viņš lielīgi sauca. Viņš turēja ābolu augstu gaisā, un tā sar­kanums uguns gaismā kvēloja vēl spilgtāk. Jaunā sieviete smaidīja rāmi — vienmēr rāmi.

— Cik burvīgs ābols! — viņa sadzirdami nočukstēja, īsu brītiņu tiesnesis Menefī jutās satriekts, pazemots un izstumts. Viņu uztrauca pirmās vietas zaudējums. Kā­pēc liktenis šī sensacionālā ābola uziešanai izraudzījis ne­vis viņu, bet šo traucējošo, uzmācīgo un neaptēsto vēj­dzirnavu vīru? Viņš no šī atraduma būtu varējis iztaisīt veselu priekšnesumu, izrādi, vielu kādai improvizētai at­jautīgai pārrunai vai skečam — un paliktu uzmanības centrā. Tagad jaunā sieviete uzlūkoja šo smieklīgo Danbodiju vai Vudbandiju ar jūsmīgu smaidu, it kā šis puisis paveicis nezin kādu varoņdarbu! Un vējdzirnavu vīrs plā­tījās un grozījās kā viņa paša preču paraugs, piepūties kā pūslis vējā, kas vienmēr pūš no koristiem uz skatuves zvaigzni.

Kamēr visi savu nepastāvīgo uzmanību bija pievērsuši pacilātajam Danvudijam ar viņa Aladina ābolu, attapīgais jurists kala plānu, kā atgūt zaudētos laurus.

Ar pašu galantāko smaidu raupjajā, bet klasiski veido­tajā sejā tiesnesis Menefī pagājās uz priekšu un, it kā vēlēdamies apskatīt ābolu tuvāk, izņēma to Danvudijam no rokas. Tiesneša rokā tas kļuva par galveno lietisko pierādījumu.

— Skaists ābols, — viņš atzinīgi sacīja. — Patiešām, dārgo mister Danvējiņ, kā furažieris jūs esat aizēnojis mūs visus. Bet man ir ideja. Šim ābolam ir jākļūst par emblēmu, nozīmi, simbolu, par balvu, ko skaistules sirds un prāts dāvā tam, kurš to pelnījis visvairāk.

Visi klausītāji, tikai vienam atturoties, aplaudēja. — Tam nu gan ir iekšā, vai ne? — pasažieris, kas nebija nekas sevišķs, bilda jaunajam cilvēkam, kuram piederēja aģen­tūra.

Vienīgais neatsaucīgais bija vējdzirnavu vīrs. Viņš sa­prata, ka ticis degradēts par vienkāršu ierindnieku. Nemūžam viņam neienāktu prātā doma pasludināt savu ābolu par emblēmu. Viņš bija iecerējis, pēc tam kad auglis būtu ticis sadalīts un apēsts, sarīkot izklaidēšanos, pielipinot tā sēklas pie pieres un nosaucot tās savu pa­zīstamo jaunkundžu vārdos. Vienu viņš bija gatavojis no­saukt par misis Makfārlendu. Sēkliņa, kas nokristu pirmā, būtu... bet tagad jau bija par vēlu.

— Ābols, — turpināja tiesnesis Menefī, uzrunādams savus zvērinātos, — tagadējos laikos ieņem — kaut arī nepelnīti — visai pieticīgu vietu mūsu vērtību skalā. Tik tiešām — tas pastāvīgi tiek tā saistīts ar kulināriju un tirdzniecību, ka diezin vai būtu ierindojams starp smal­kajiem augļiem. Taču senajos laikos tas nebūt nebija tā. Bībeles, vēstures un mitoloģijas avotos papilnam ir pie­rādījumu tam, ka ābols bijis dižciltīgākais starp augļiem. Kaut ko sevišķi vērtīgu mēs vēl joprojām salīdzinām ar ābolu. Runājot par pašu dārgāko, kas vien cilvēkam var būt, — veselību, mēdz sacīt «vesels kā ābols», un pašu nepieciešamāko no visiem maņu orgāniem mēs dēvējam par acs ābolu. Un kurš nav dzirdējis par un ilgojies pēc Hesperīdu āboliem? Nekas cits, kas aug kokā vai krūmā, tik plaši nav izmantots tēlainā valodā. Man nemaz nav nepieciešams pievērst jūsu uzmanību pašam drausmīgā­kajam un iespaidīgākajam ābola senā nozīmīguma pie­mēram, kad, šo augli baudīdami, mūsu pirmvecāki krita grēkā un samaksāja par to ar savu krietnumu un nesamaitātību.