O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Kad kļuva vēls, es Meimei uz grīdas uzklāju lepnu guļasvietu no siena, ratu un gultas segām un pierunāju viņu doties pie miera. Pats, apsēdies otrā istabā, kūpināju tabaku, klausījos lietus gāzmās un apcerēju to daudzo balto un nebalto dienu miju, ko cilvēks piedzīvo apmēram septiņdesmit pēdējos gados pirms savām bērēm.

Rīta pusē es laikam biju mazliet iesnaudies, jo acis man bija ciet, un, kad es tās atkal atvēru, diena jau bija uz­aususi un manā priekšā stāvēja Meime ar glīti un rūpīgi sakārtotiem matiem un esamības priekā mirdzošām acīm.

«Nu teic viens cilvēks, Džef,» viņa iesaucas, «kā es esmu izsalkusi! Es varētu apēst...»

Pacēlu acis un uztvēru viņas skatienu. Viņas smaids apdzisa, un viņa uzmeta man aukstu, aizdomu pilnu mir­kli. Tad es laidu smiekliem vaļu un nolikos uz grīdas, lai vieglāk būtu smiet. Man tas šķita jocīgi. No dabas un pēc rakstura esmu liels smējējs, bet šoreiz es pāršāvu pār strīpu. Kad es atjēdzos, Meime sēdēja, uzgriezusi man muguru, tīri vai aplipuši ar cienīgumu.

«Nedusmojieties, Meim,» es saku, «jo es nevarēju no­turēties. Vainīgs ir jūsu jocīgais matu sakārtojums. Ja tik jūs to varētu redzēt!»

«Nevajag melst niekus, ser,» Meime vēsi un prātīgi sa­cīja. «Maniem matiem nav nekādas vainas. Zinu jau, par ko jūs smejaties. Džef, nu paskatieties laukā,» viņa pieliek punktu, vērdamās caur spraugu baļķu starpā. Atvēru mazo lūciņu un paraudzījos ārā. Visa upes gultne bija pār­plūdusi, un uzkalns, uz kura stāvēja māja, bija sala simt metru platas, brāzmojošas dzeltenu ūdeņu strāvas vidu. Un joprojām stipri lija. Vienīgais, ko mēs varējām darīt, bija palikt te, kamēr atlidos balodis ar olīvas zaru.

Jāatzīst, ka todien nevedās ne sarunas, ne izklaidēšanās. Nopratu, ka Meimi savā iespaidā atkal turēja pārāk ieil­dzis vienpusīgs skats uz lietām, bet es tur nekā nespēju grozīt. Mani pašu bija sagrābusi alka ēst. Man uznāca halucinācijas par ātro siteni un vīzijas par šķiņķi, un es visu laiku nemitējos sev sacīt: «Ko tu gribi ēst, Džef? Ko tu, vecais, tagad pasūtīsi, kad atnāks viesmīlis?» Es no ēdienkartes izraugos sev visādus gardumus un iztēlojos, ka man tos pasniedz. Man šķiet, ka tā izturas visi ļoti izsalkuši cilvēki. Viņi nav spējīgi pievērst savas domas nekam citam kā vien kaut kam ēdamam. Tas pierāda, ka galu galā pats svarīgākais ir nevis nemirstība un miers starp tautām, bet gan mazais galdiņš ar līkkājainu garš­vielu trauciņu statni, Vusteras mērces imitāciju un sal­veti, kas nosedz kafijas traipus.

Tā nu es tur sēdēju, visu laiku gudrodams, gluži iekar­sis, apspriezdamies pats ar sevi, kādu bifšteku labāk gribētu — ar sēnēm vai kreolu gaumē. Meime bija no­metusies uz otra sēdekļa, domīga, galvu atbalstījusi rokās. «Kartupeļus lai nes krāsnī ceptus,» es prātā izsaku savu vēlēšanos, «un kapāto gaļu iepriekš lai apbrūnina pannā ar deviņām olām turpat malā.» Rūpīgi iztaustīju savas kabatas, lai pārliecinātos, vai nevaru atrast kādu zemes­riekstu vai pāris grauzdētu kukurūzas graudu.Vēlreiz pienāca vakars, lietum joprojām līstot un ūdens līmenim upē joprojām ceļoties. Paskatījos uz Meimi un pamanīju viņas sejā to izmisīgo izteiksmi, kāda allaž mēdz būt meitenēm, kad viņas iet garām saldējuma kios­kam. Sapratu, ka nabadzīte bija izsalkusi — varbūt pirmo reizi mūžā. Viņas acīs izpaudās tādas bažas, kādas sie­viete sajūt vienīgi tad, ja ir palikusi neēdusi vai mana, ka mugurpusē viņai ir atnākuši vaļā svārki.

Pulkstenis bija tā ap vienpadsmitiem otrajā vakarā, kad mēs nomākti sēdējām savā sēklī izsviestā kuģa kajītē. Bez mitas metu laukā no galvas domas par ēšanu, bet vienmēr no jauna tās iebruka atpakaļ, pirms paguvu tām aizcirst ceļu. Prātā pārcilāju visus tos labumus, par kā­diem vien man bija gadījies dzirdēt. Garā atgriezos ma­zotnē un ar sevišķu cieņu un patiku atcerējos sorgo sīrupā veldzētu karstu biskvītu un speķa mērci. Tad es pārstai­gāju turpmākos gadus, atmiņā pakavēdamies pie zaļiem āboliem ar sāli, pankūkām ar kļavu sīrupu, kukurūzas biez­putras, veco virdžīniešu gaumē cepta cāļa, saldo kartu­peļu sacepuma ar cūkas ribiņām, sutinātām kukurūzas vālītēm un nobeidzu ar Džordžijas Brunsvikas sautējumu, kas ir garšīgu ēdamlietu pati augstākā pakāpe, jo sastāv no tām visām.

Mēdz teikt, ka slīcējs redzot aizslīdam acu priekšā visas savas dzīves panorāmu. Nu, bet, kad cilvēks mirst badā, viņam rēgojas ikviena kādreiz apēsta maltīte un viņš izgudro jaunus ēdienus, kas padarītu bagātu jebkuru šef­pavāru. Ja kāds savāktu badā nomirušo pēdējos vārdus un gribētu tajos atklāt kādas jūtas, viņam vajadzētu tos izsijāt caur varen smalku sietu; toties, apkopojot tos, iznāktu pavārgrāmata, ko izpirktu miljoniem eksem­plāros.

Laikam jau es savu apziņu biju krietni vien nomocījis ar kulinārām apcerēm, jo, bez kāda nolūka to darīt, es skaļi saku iedomātajam viesmīlim: «Šķēli nogrieziet biezu un atstājiet pusjēlu, klāt taukos ceptus kartupeļu stienīšus un kulteni no sešām olām ar grauzdiņiem.»

Meime zibens ātrumā pagrieza galvu. Acis viņai dzirk­stīja un sejā pēkšņi atplauka smaids.

«Man mēreni apceptu,» viņa grab tālāk, «ar dārzeņu skaidiņām un trim cietām olām. Vienu izteciniet sabrūni­nātos miltos, tos ņemiet dubultdevu. O, Džef, vai tas ne­būtu lieliski! Un tad es gribētu pusporciju cepeša, nelielu cāli ar rīsiem, olu krēmu ar saldējumu un...»

«Lēnām pār tiltu,» es pārtraucu, «kur tad paliek cāļa aknu pastēte un taukos apceptas nieres ar grauzdiņiem, un jēra cepetis, un...»

«O!» pavisam satraukta iekrīt valodā Meime. «Ar pi­parmētru mērci un tītaru salāti, un pildītas olīvas, un aveņu kūkas, un...»

«Nevelciet taču garumā,» es saku. «Pasteidzieties ar cepto ķirbi un karsto kukurūzas plāceni ar svaigu pienu un neaizmirstiet miklā cepto ābolu asā mērcē un kazeņu pīrāgu...»

Jā, veselas desmit minūtes mēs turpinājām tamlīdzīgas restorāna atjautības. Mēs izstaigājām krustām šķērsām pa pārtikas temata galvenajām maģistrālēm un pievedceļiem, un galveno lomu spēlē Meime, jo viņai ir zināšanas ēdamā atzarojumos, un maltītes, ko viņa nosauc, pastiprina ma­nas ilgas. Te, liekas, ir aizsākums jūtām, kas Meimi atkal samierinās ar barību. Šķiet, ka jau tagad viņa raugās uz derdzīgo ēšanas ieradumu ar mazāku nicinājumu nekā agrāk.

Nākamajā dienā mēs atklājam, ka plūdi ir noplakusi. Iejūdzu bērus, un mēs, šķaidīdami ar riteņiem dubļu šļa­katas, devāmies projām, sākumā mazliet piesardzīgi, līdz no jauna atradām ceļu. Bijām aizmaldījusies no tā tikai dažas jūdzes un divu stundu laikā nokļuvām Oklahomasitijā. Pirmais, ko tur ieraudzījām, bija prāva restorāna izkārtne, un mēs ar steigu spērāmies iekšā. Te nu mēs ar Meimi sēž pie galda, un starp mums ir naži, dakši­ņas un šķīvji, taču viņa neizturas nievīgi, bet smaida iz­badējusies un mīlīgi.Restorāns bija jauns un labi apgādāts. Es nolasīju no ēdienu kartes tādu citātu sarakstu, kas lika viesmīlim pa­skatīties pa logu ārā uz mūsu kulbu, lai redzētu, cik cil­vēku vēl no tās varētu izkāpt.

Tā nu mēs tur sēdējām, un mums pienesa pasūtīto. Tas bija mielasts veselam ducim, bet mēs jau arī jutāmies kā ducis. Noraudzījos pāri galdam uz Meimi un, kavēdamies atmiņās, smaidīju. Meime skatījās uz galdu kā jauns puisis uz savu pirmo kabatas pulksteni. Tad viņa paska­tījās uz mani, ielūkodamās man tieši sejā, un viņas acīs parādījās divas lielas asaras. Viesmīlis bija aizgājis pa­kaļ papildu porcijām.