O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

«Manējos jau arī tās maķenīt ērcina,» es saku. «Jauks skuķēns, vai ne?

«Tad re, kā,» Koljers smiedamies saka. «Nu, ja jau jūs par to ierunājāties, man šķiet, ka manu redzes nervu viņa neuzbudina.»

«Bet manējo viņa ielīksmo,» es saku, «un esmu metis uz viņu aci. Ar šo daru jums to zināmu.»

«Būšu tikpat atklāts kā jūs,» Koljers atbild, «un, ja vien aptiekās nepietrūks pepsīna, es jums sagādāšu tādu iespēju parādīt, ko jūsu iekšas ņem pretī, ka beigās tās vairs nevarēs neko sagremot.»

Un tā mēs ar Koljeru uzsākam sacensību; pārtikas no­daļa sagādā svaigus krājumus; Meime mūs apkalpo jautra, laipna un patīkama, un izskatās, ka mūsu izredzes ir vienādas, bet Kupidons un pavāre Dūgena restorānā strādā virsstundas.

Kādā dienā septembri es piedabūju Meimi iznākt pa­staigāties pēc vakariņām, kad viss bija nokopts. Mēs pa­gājāmies kādu gabalu un tad apsēdāmies uz baļķu kau­dzes pie pilsētiņas robežas. Tā bija reta izdevība, tāpēc es pasacīju, kas man bija uz sirds: paskaidroju, ka pietiekami liels žūksnis, lai nodrošinātu laimi diviem, man atlec no iekuriem un Brazīlijas dimantiem un ka šie abi kopā ne­spēj līdzināties kādas būtnes acu mirdzumam, un ka uz­vārds Dūgens būtu jāaizstāj ar Pīterss vai jāpaskaidro, kāpēc ne.

Meime tūlīt nekā neteica. Viņa tikai tā savādi noskuri­nājās, un es sāku smelties jaunas atziņas.

«Džef,» viņa saka. «Man žēl, ka jūs runājāt par to. Jūs man patīkat tāpat kā jebkurš cits, bet visā pasaulē nav un nekad nebūs vīrietis, kuru es gribētu precēt. Vai jūs maz zināt, kas vīrietis ir manās acīs? Viņš ir kaps. Viņš ir sarkofāgs, kurā apbedīt Bifštekucūkaskarbonādesaknasarspeķišķiņķiarolām. Tikai tas viņš ir, nekas vairāk. Divus gadus esmu vērojusi vīriešus ēdam, ēdam un ēdam, līdz es viņos vairs nespēju saskatīt neko citu kā vienīgi div­kājainus gremotājus. Viņi nav galīgi nekas vairāk kā tikai kaut kādi radījumi, kas darbojas pie galda ar nazi, dak­šiņām un šķīvi. Tādi viņi man ir nostiprinājušies prātā un atmiņā. Esmu mēģinājusi to pārvarēt, bet nespēju. Esmu dzirdējusi meitenes ar sajūsmu runājam par saviem iemīļotajiem, bet nekad neesmu varējusi viņas saprast.

Vīrietis, gaļas mašīna un pieliekamais izraisa manī pilnīgi vienādas izjūtas. Reiz es aizgāju uz teātri, lai redzētu kādu aktieri, kura dēļ meitenes zaudēja vai prātu. Mani viņš ieinteresēja tieši tik daudz, lai es sāktu gud­rot, vai viņam garšo labāk pusjēls, mēreni apcepts vai kārtīgi izcepts bifšteks un vai viņš priekšroku dod mīk­stām vai cieti novārītām olām. Un tas bija viss. Nē, Džef, es neprecēšos, lai noskatītos, kā vīrs sēž pie brokastu galda un ēd, pārnāk pusdienās un ēd un no jauna uzrodas vakariņās, lai ēstu, ēstu, ēstu.»

«Bet, Meim,» es saku, «gan tas pāries. Jums tas viss ir apriebies. Jūs, protams, kādreiz apprecēsieties. Vien­mēr jau vīrieši neēd.»

«Spriežot pēc maniem novērojumiem, vienmēr. Nē, es jums pateikšu, ko esmu nodomājusi darīt.» Meime pēkšņi atdzīvojas un acis viņai iezaigojas. «Terehotā dzīvo kāda meitene, mana draudzene, vārdā Sūzija Fostere. Viņa strādā turienes dzelzceļa stacijas ēdnīcā par viesmīli. Es tajā pilsētā divus gadus nostrādāju kādā restorānā. Sūzijai klājas vēl ļaunāk nekā man, jo vīrieši, kuri ietur azaidu dzelzceļa stacijā, nevis ēd, bet rij. Viņi reizē cenšas rīt un flirtēt. Br-r-r-r! Mēs ar Sūziju esam visu izdomājušas. Mēs krājam naudu, un, kad būsim ietaupījušas diezgan, mēs nopirksim mazu mājiņu ar pieciem akriem zemes, ko esam jau noskatījušas, dzīvosim kopā un audzēsim vijo­lītes austrumu tirgum. Vīrietis ar savu ēdelību labāk lai nenāk tam rančo tuvāk par jūdzi.»

«Vai tad meitenes nekad...» es iesāku, bet Meime mani strupi pārtrauc.

«Nē, nekad. Viņas dažreiz tikai kādu drusciņu paknibi­nās — un viss.» «Es domāju kondit...» «Dieva dēļ, mainiet tematu!» Meime saka. Kā jau teicu iepriekš, šis piedzīvojums man atdarīja acis, ka sievietes satversme tiecas uz maldīgiem priekš­statiem un ilūzijām. Tā, piemēram, tādu, kāda ir Anglija, to pataisīja liellopu gaļa; Vāciju pacēla cīsiņi; tēvocis Sems par savu diženumu var pateikties ceptiem cāļiem un pīrāgiem, tikai jaunkundzītes no Vienatanteteica sko­las — tās jau nu gan nekad neticēs. Šekspīrs, viņas ap­galvo, un Rubinšteins, un Teodora Rūzvelta jātnieki ir tie, kuriem par to pienākas gods.

Tas bija stāvoklis, kas nevarēja nesatraukt. Neizturami būtu atteikties no Meimes; tomēr bija sāpīgi pat domāt, ka jāatmet ēšana. Pārāk agri es biju piesavinājies šo pa­radumu. Veselus divdesmit septiņus gadus biju akli brā­zies pretī savam liktenim, ļaudamies drausmīgā bries­moņa — uztura mānīgajiem vilinājumiem. Tagad bija par vēlu. Es biju divkājains gremotājs uz visiem laikiem. Varēju saderēt uz omāru salātiem pret taukos vārītiem pīrādziņiem, ka tas izpostīs manu dzīvi. Joprojām apmeklēju Dūgenu telti cerībā, ka Meime kļūs piekāpīgāka. Es pietiekami ticēju īstai mīlestībai, lai ne­šaubītos, ka tā, ja jau daudzkārt saglabājusies, par spīti trūcīgam uzturam, ar laiku spētu paciest arī bagātīgu. Nepārstāju kalpot arī savam postīgajam netikumam, lai gan jutu, ka ikreiz, kad Meimes klātbūtnē bāzu mutē kartupeli, es varbūt aproku savas vispārdrošākās cerības.

Domājams, ka arī Koljers bija runājis ar Meimi un saņēmis tādu pašu atbildi, jo kādudien viņš pasūta tasi kafijas un galēti un sēž, skrubinādams tās vienu stūrīti kā meitene viesistabā, iepriekš virtuvē piedzinusies ar cepeti un skābiem kāpostiem. Es uzreiz apķēros un darīju tāpat, un mēs laikam jau bijām pārliecināti, ka esam izdomājuši varenu viltību. Nākamajā dienā mēs to iz­mēģinājām no jauna, un tad teltī iznāk vecais Dūgens ar mūsu pieprasīto zvirbuļu barību rokās.

«Rādās, kad džentlmeņi pazaudējuši ēstgribu, ko?» viņš apvaicājas tēvišķīgi, taču ar krietnu dzēlīguma piedevu. «Redzu, kad darbiņš te pie jūsim ir tik viegls, kad es to varu padarīt ar visu savu reimatismu, tāpēc sadomāju maķenīt pastrādāt Meimes vietā.»

Un tā mēs ar Koljeru bijām spiesti atgriezties pie sātī­gajiem ēdieniem. Ap šo laiku es ievēroju, ka man uz­nākusi nepieredzēti nāvīga ēstgriba. Tapu tik ēdelīgs, ka Meimei droši vien kļuva pretīga jau mana parādīšanās vien. Vēlāk es atklāju, ka biju kritis par upuri pirmajai netīrajai un bezdievīgajai nekrietnībai, ko ar mani tika izstrādājis Eds Koljers. Mēģinādami apslāpēt kāri pēc ēdiena, mēs kopīgi bijām pasākuši sistemātiski iedzert. Un tas tēviņš bija piekukuļojis ap desmit pilsētiņas bufet­niekus, lai viņi ikvienai manai dzēriena glāzei piejauc pamatīgu šļāci Apoltrī firmas ēstgribu veicinošās rūgtzāles «Anakonda». Bet visgrūtāk aizmirst bija pēdējo viņa nostrādāto cūcību.

Kādudien Koljers teltī vairs neparādījās. Kāds cilvēks man pastāstīja, ka viņš esot no rīta atstājis pilsētu. Mans vienīgais sāncensis nu bija ēdienkarte. Dažas dienas pirms savas nozušanas Koljers tika man uzdāvinājis spaiņa tilpuma krūku ar pirmšķirīgu viskiju, ko viņam esot at­sūtījis brālēns no Kentuki. Tagad man ir pamats domāt, ka tā saturēja gandrīz tīras Apoltrī ēstgribu veicinošās rūgtzāles «Anakonda». Es joprojām apriju tonnām pārti­kas. Vairāk nekā jebkad agrāk es Meimes acīs biju un paliku vienīgi divkājains gremotājs.

Apmēram nedēļu pēc tam, kad Koljers iekrita kā akā, pilsētiņā ieradās kaut kas līdzīgs ceļojošam cirkam un uzcēla telti dzelzceļa tuvumā. Manuprāt, tas bija sava veida pseidomuzejs vai panoptiks. Kādu vakaru es aiz­gāju apciemot Meimi, un Dūgenu mamma sacīja, ka meita ar Tomasu, savu jaunāko brāli, aizgājusi uz šo iestādījumu. Tonedēļ tas pats atkārtojās vēl trīs reizes. Sestdienas vakarā es viņu notrāpīju atpakaļceļā un piedabūju pasēdēt kādu brītiņu uz kāpnītēm un parunāties. Ievēroju, ka viņa bija pārvērtusies. Acis viņai bija maigā­kas un spožākas. Viņa vairs neizskatījās pēc tās Meimes Dūgenas, kura gribēja bēgt no vīrieša rijības, bet at­gādināja vairāk to Meimi, kādu bija iecerējis radītājs: pieejama un piemērota, lai gozētos brazīliešu un Patentiekuru gaismā.«Šķiet, ka jūs pamatīgi savaldzinājusi,» es saku, ««Vien­reizīgā pasaules dzīvo dīvaiņu un retumu izstāde».»