O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Kādu dienu Reidlers viņam sacīja: — Palūko, dēls, vairāk uzturēties svaigā gaisā. Tu katru dienu vari dabūt līnijdrošku ar braucēju, ja gribi pavizināties. Pamēģini vienu vai pāris nedēļas padzīvot kādā no ganību apmet­nēm. Es iekārtošu tevi uz to labāko. Zeme un gaiss tās tuvumā — tie tevi izārstēs. Zināju vienu cilvēku no Fila­delfijas, slimāku par tevi, kurš pie Gvādalupes apmaldījās un divas nedēļas nakšņoja uz kailas zāles aitu ganu apmetnēs. Nu, un ar to pašu, ser, viņš sāka atlabt un izveseļojās pavisam. Cieši pie zemes — tur, lūk, paliek gaisa dziedēklis. Nu lūko maķenīt pajādelēt. Mums ir rāms zirdziņš...

— Ko es jumsim ir nodarījis? — iebrēcās Makgaiers. — Vai es jumsim kādreiz piešuvu bārdu? Vai es jūs lūdzu atvest mani šitan? Dzeniet vien, ja gribait, mani uz savām ganu nometnēm vai trieciet man ribās nazi un aiztaupiet pūles! Jāt! Es kāju nevaru pacelt. Es nejaudātu izvai­rīties no piecgadīga knēveļa sitiena. To tas jūsu sasodī­tais rančo ar mani ir izdarījis. Šiten nekas nav, ko ēst, nekas, ko redzēt, un cits neviens, ar ko parunāt, kā tikai laba tiesa lauku, kas neatšķir boksa maisu no omāru salā­tiem.

— Te, protams, ir vientuļa vieta, — Reidlers mulsi tais­nojās. — Nekā jau nu mums gan netrūkst, bet viss ir diezgan prasts. Puiši aizjās pakaļ un atgādās tev visu, kas vien tev, pēc tavām domām, trūkst.

Ceds Mērčisons, kovbojs no Loksēkļa grupas, bija pir­mais, kas izteica domu, ka Makgaiers ir simulants. Ceds slimajam tika atvedis, piesietu pie seglu raga, grozu ar vīnogām no trīsdesmit jūdžu liela attāluma, metot turklāt vēl četras jūdzes lielu līkumu. Viņš labu brīdi uzkavējās dūmiem piekvēpinātajā istabā un, izkļuvis no tās, uz vietas uzticēja Reidleram savas aizdomas.

— Viņa roka, — Ceds sacīja, — ir cietāka par dimantu. Viņš mani iepazīstināja ar sitienu, ko pats sauca par solu ar pleksti, un man ap dūšu bija tā, it kā divreiz būtu iespēris mustangs. Viņš jūs, Kērt, nekrietni vazā aiz deguna. Viņš nav slimāks par mani. Man šausmīgi nepa­tīkami to sacīt, bet tas punduris jūs apstrādā par vēderu un pajumti.

Reidlera prāts, kam svešs bija viltus, nepieļāva iespēju, ka Cedam varētu būt taisnība, un, kad vēlāk viņam radās izdevība likt, lai pārbauda Makgaiera veselības stāvokli, viņa rīcības pamatā nebija šaubas.

Reiz ap dienas vidu divi vīri, piebraukuši pie rančo, iz­kāpa, piesēja zirgus un nāca pusdienās: saskaņā ar no­vada paražām ēdienreizēs ikkatrs bija gaidīts viesis jeb­kurās mājās. Viens no tiem bija ievērojams Sanantonio ārsts, kura dārgo palīdzību bija izmantojis kāds bagāts lopkopis, ko bija noguldījusi nejauša lode. Tagad mediķis tika vests uz staciju, lai ar vilcienu atgrieztos pilsētā. Pēc pusdienām Reidlers paveda to sānis un, spiezdams tam rokā divdesmit dolāru banknoti, sacīja:

— Dakter, tajā istabā ir jauns puisis ar, kā man liekas, stipri ielaistu diloni. Vēlētos, lai jūs viņu izmeklētu un noteiktu, cik ļauni ar viņu īsti ir un vai mēs varam viņa labā kaut ko darīt.

— Cik, mister Reidler, maksā tās pusdienas, ko es nu­pat apēdu? — ārsts strupi noprasīja, skatīdamies pāri acenēm. Reidlers iebāza naudu atpakaļ kabatā. Dzied­nieks nekavējoties iegāja Makgaiera istabā, bet lopkopis apsēdās palievenī uz seglu kaudzes, gatavs nelabvēlīga atzinuma gadījumā apbērt sevi ar pašpārmetumiem.

Pēc desmit minūtēm ārsts spridzīgi nāca laukā. — Jūsu cilvēks, — viņš tūlīt sacīja, — ir vesels kā jauns dolārs. Viņa plaušas ir labākas par manējām. Elpa, temperatūra un pulss normas robežās. Krūšu kurvja ekskursija — četras collas. Nekur nekādu vājuma pazīmju. Protams, bakterioloģisko izmeklēšanu es neizdarīju, taču baciļu nav. Par šo diagnozi es uzņemos pilnu atbildību. Pat ci­garetes un pretīgi piesmakuši istaba nav spējušas viņam neko kaitēt. Klepo, vai ne? Nu, pasakiet viņam, ka tas nav nepieciešami. Jūs jautājāt, vai mēs viņa labā kaut ko nevarētu darīt. Nu, es jums dodu padomu likt viņam rakt bedres stabiem vai iejāt mustangus. Tur, lūk, jau mūsu pajūgs arī ir padots. Uz redzēšanos, ser! — Un projām ārsts bija kā veselīga, brāzmaina vēja pūsma.

Pasniedzies pāri margām, Reidlers noplūca meskita krūma lapu un sāka to domīgi košļāt.

Lopu iezīmēšanas laiks bija jau klāt, un nākamajā rītā Ross Hargiss, iezīmētāju brigadieris, pulcināja rančo pār baudei savus padotos — kādus divdesmit piecus vīrus, gatavus doties ceļā uz Sankarlosas ganībām, kur bija jāuzsāk šis darbs. Līdz pulksten sešiem visi zirgi bija apsegloti, pārtikas kulba gatavībā un kovboji jau lēca seglos, kad Reidlers viņiem lika pagaidīt. Kāds zēns pie­veda pie vārtiem vēl vienu jāšanai sapostu zirdziņu. Reidlers aizgāja uz Makgaiera istabu un atgrūda durvis plaši vaļā. Makgaiers, vēl neapģērbies, gulēja gultā un smēķēja.

— Celies augšā! — lopkopis sacīja, un viņa balss ska­nēja skaidri un metāliski kā taure.

— Kas tad nu? — Makgaiers, mazliet satrūcies, jau­tāja.

— Celies augšā un ģērbies! Es varu paciest klaburčūsku, bet neieredzu meli. Vai tas man tev būs jāsaka vēlreiz? — Viņš sagrāba Makgaieru aiz skausta un no­stādīja uz grīdas.

— Paklau, čomiņ! — Makgaiers saniknots kliedza. — Vai jumsim visi ir mājās! Es ir slims, saprotat? Es at­stiepšu kājas, ja man būs jāšiverējas. Ko es jumsim ir no­darījis? — viņš uzsāka savas parastās gaudas. — Es jumsim nekad nav lūdzis...

— Velc drēbes mugurā! — Reidlers sauca paceltā balsī.

Lādēdamies, stomīdamies, drebēdams, nenovērsdams izbrīnītās, spīdīgās acis no uzbudinātā lopkopja tagad draudīgā stāva, Makgaiers kaut kā iekūņojās savās drē­bēs. Tad Reidlers, paņēmis viņu aiz apkakles, stūma ārā un pāri pagalmam pie liekā, vārtu tuvumā piesietā zir­dziņa. Kovboji dirnēja seglos vaļā mutēm.

— Ņem šo cilvēku, — Reidlers sacīja Rosām Hārgisam, — un dod viņam darbu. Liec, lai viņš strādā, kā pienākas, ēd, kas pienākas, un guļ, kur pienākas. Jūs, puiši, zinait, ka darīju viņa labā, ko varēju, un uzņēmu viņu kā mīļu ciemiņu. Vakar viņu izmeklēja Sanantonio labākais ārsts un teica, ka viņam plaušas ir kā ēzelim un miesas būve kā vērsim. Tu, Ros, zini, ko iesākt ar viņu.

Ross Hārgiss tikai biedīgi pasmaidīja.

— O, — Makgaiers teica, vērīgi nolūkodamies uz Reidleru ar dīvainu sejas izteiksmi, — dakteris sacīja, kad es ir vesels, vai ne? Sacīja, kad es izliekos, vai ne? Jūs viņu man uzrīdījāt. Jūs domājāt, kad es nav slims. Jūs sacījāt, kad es ir melis. Paklau, čomiņ, es zinu, kad es sarunāju rupjības, bet lielākumu no tām es nedomāju nopietni. Ja jūs būtu juties tā kā es... O, es aizmirsu, es tak nav slims, dakteris saka. Nu, čomiņ, tagad es priekš jumsim pastrādāšu. Tad, re, kā jūs prot norēķināties.

Viegli kā putns viņš ielēca seglos, paņēma aiz raga aiz­bāzto pātagu un uzcirta ar to savam zirdziņam. Žokejs «Circenis», kurš reiz Hotornas hipodromā, apsteidzot ar Lāga Zēnu sāncensi par purna tiesu, ieguva ne vien uz­varu, bet arī desmit pret vienu laimestu totalizatorā, atkal turēja kājas kāpšļos. Makgaiers jāja kavalkādes priekšgalā, kad tā aizjoņoja no rančo, lai dotos uz Sankarlosu, un kovboji izkliedza atzinīgus saucienus, samazinādami atstarpi līdz viņa sa­celtajam putekļu mākonim.

Bet jau pēc nepilnas jūdzes viņš bija pārvietojies aiz­mugurē un bija pats pēdējais, kad viņi iejāja augstajā čaparala audzē lejpus zirgu aploka. Aiz kāda krūmu pu­dura viņš pievilka pavadu un pielika pie mutes kabatas lakatiņu. Viņš to atkal noņēma, piemirkušu ar spilgti sarkanām arteriālām asinīm, un piesardzīgi iesvieda opunciju cerā. Tad viņš no jauna uzšāva ar pātagu savam pārsteigtajam zirdziņam, izdvesdams: «Nū-u-u!» — un auļoja pakaļ grupai.