O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

«Esmu dzirdējis, ka jūs šovakar precaties,» es teicu, «Pareizi,» viņa saka. «Vai jums pret to ir kaut kādi iebildumi?»

«Paklau, skuķēn...» es iesāku.

«Mani sauc mis Reboza Reda,» viņa saka aizvainotā balsē.

«Zinu,» es saku, «Redziet, Reboza, esmu pietiekami vecs, lai varētu būt aizņēmies naudu no jūsu tēva. Un tas ve­cais, izģērbtais, sapostais, izķēmotais, ar jūras slimību sirgstošais trupēksnis, kurš te kārīgi dižojas apkārt kā ne­labojams tītartēviņš ar lakkurpēm kājās, ir mans labā­kais draugs. Kāpēc jūs ņēmāt un iepināt viņu šai laulību lietā?»

«Jā, bet ko lai dara, ja neviena cita nav?» mis Reboza atbildēja.

«Ko tu neteiksi!» es saku, ar pretīgi apbrīnojošu ska­tienu apveltīdams viņas augumu un vaibstu veidojumu, «ar savu skaistumu jūs varētu noķert jebkuru vīrieti. Pa­klau, Reboza. Vecais Maks nav tas cilvēks, kas jums ir vajadzīgs. Viņam bija jau divdesmit divi gadi, kad jūs vēl tikai ieveda jaundzimušo sarakstos. Šis viņa pēkšņais uzplaukums nebūs ilgstošs. Viņš viss ir pievilcies ar ve­cumu, krietnumu un sairumu. Vecajam Makam ir uznā­kusi atvasaras lēkme. Viņš palaida garām savu reizi, kad bija jauns; un tagad viņš no dabas piedzen procentus par parādzīmi, ko pieņēmis no Kupidona skaidras naudas vietā. Reboza, vai jūs paliekat pie tā, ka šīm kāzām ir jāno­tiek?»

«Nu, protams,» viņa saka, skurinādama atraitnītes uz savas cepures, «un es domāju, ka vēl kāds cits arī.» «Kad tās noliktas?» es jautāju. «Sešos,» viņa atbild.

Tūlīt uz vietas izlēmu, ko darīt. Veco Maku vajadzētu glābt, ja vien tas iespējams. Pieļaut, lai tādu labu, no­briedušu, laulībām nepiemērotu cilvēku iznieko meitēns, kas vēl nav beidzis grauzt grifeles un kleitas pogāt mu­gurpusē, bija vairāk, nekā es spēju mierīgi noskatīties.

«Reboza,» es dedzīgi saku, likdams lietā visu savu zi­nāšanu klāstu par sieviešu prāta intuīcijām, «vai te, Pinjā, nav kāds jauns cilvēks, patīkams jauns cilvēks, par kuru jūs esat labās domās?»

«Kā ne,» Reboza saka, plivinādama savas atraitnītes, «protams, ir! Apžēliņ, ko gan jūs galu galā iedomājaties!»

«Un kāda ir viņa nostāja šai lietā?» es jautāju. «Vai jūs viņam patīkat?»

«Trakoti,» Reboza saka. «Mammai jāaplaista priekšdurvju pakāpieni, lai viņš uz tiem visu laiku nesēdētu. Bet es domāju, ka ar šovakaru tam visam pienāks gals,» viņa nobeidz ar nopūtu.

«Reboza,» es saku, «jūs tak īstenībā neizjūtat pret veco Maku nekā no tās jūsmas, ko sauc par mīlestību, vai ne?»

«Ak kungs! Nē taču!» atbild meiča, purinādama galvu. «Man viņš liekas tik sauss kā lavas gultne. Kas jums nāk prātā!»

«Kas ir tas jaunais cilvēks, kurš jums patīk, Reboza?» es apvaicājos.

«Tas ir Edijs Beilzs,» viņa saka. «Viņš strādā par pār­devēju Krosbija pārtikas preču tirgotavā. Bet viņš nopelna tikai trīsdesmit piecus dolārus mēnesī. Ella Nouksa kād­reiz uz viņu bija kā uzburta.»

«Vecais Maks man stāsta,» es saku, «ka šovakar sešos jums būs kāzas.»

«Tā ir,» viņa saka. «Tās notiks mūsu mājās.»

«Reboza,» es saku, «uzklausiet mani. Ja Edijam Beilzam būtu tūkstoš dolāru — par tūkstoš dolāriem, saprotiet, viņš var sev pats nopirkt veikalu — , ja jums ar Ediju būtu tik daudz, uz kā dibināt laulību, vai jūs būtu ar mieru ap­precēties ar viņu šodien piecos?»

Meiča brītiņu skatās uz mani, un es varu redzēt to ne­dzirdamo apceri, kas notiek viņas iekšienē, kā jau tas sievietēm parasts.

«Tūkstoš dolāru?» viņa pārjautā. «Protams, būtu.»

«Iesim,» es saku. «Aizkāpsim pie Edija.»

Aizgājām uz Krosbija veikalu un izsaucām Ediju laukā. Viņš izskatījās cienījams un vasarraibumains; un viņam skrēja auksts un karsts pa kauliem, kad es nācu klajā ar savu priekšlikumu.

«Pulksten piecos?» viņš pārprasa. «Par tūkstoš dolā­riem? Lūdzu, nemodiniet mani! Jūs tak laikam būsiet ba­gātais tēvocis, kas likvidējis savu garšvielu uzņēmumu Indijā! Atpirkšu vecā Krosbija bodi un būšu pats savs saimnieks.» Iegājām iekšā, pasaucām veco Krosbiju sānis un pa­skaidrojām sava nāciena iemeslu. Izrakstīju čeku par tūk­stoš dolāriem un pasniedzu to viņam. Ja Edijs un Reboza piecos apprecēsies, Krosbijam nauda jāizsniedz viņiem.

Un tad es tiem devu savu svētību un gāju paklaiņot kādu jonīti pa mežu. Apsēdos uz baļķa un pārdomāju par, dzīvi, vecumu, zodiaku, par sieviešu gājieniem un visu to jūkli, kas pieder pie dzīves. Apsveicu sevi, ka esmu varbūt izglābis savu veco draugu no atvasaras lēkmes. Zināju, ka viņš, atlabis no tās un atbrīvojies no savas apmātības un lakādas kurpēm, jutīsies man pateicīgs. «Nepieļaut, ka veco Maku iepiņķē tādos recidīvos,» es domāju, «ir vairāk vērts nekā tūkstoš dolāru.» Un pārāk par visu mani ieprie­cināja tas, ka esmu izpētījis sievietes un mani nespēj mal­dināt viņu evolūcijas un untumu izpausmes.

Kad atgriezos mājās, varēja būt tā ap pussešiem. Iegāju iekšā, un tur, atzvēlies šūpuļkrēslā, sēdēja vecais Maks, ģērbies vecajās drēbēs, atslējis zilajās zeķēs ieautās kājas uz palodzes un atbalstījis «Civilizācijas vēsturi» uz ceļiem.

«Nemaz neizskatās pēc gatavošanās kāzām sešos,» es saku, izliekoties, ka nekā nezinu.

«O,» Maks saka, sniegdamies pēc tabakas, «tās pārcēla uz pieciem. Man atsūtīja zīmīti ar paziņojumu, ka mainīts laiks. Tagad jau viss ir cauri. Kas tad tevi, Endij, tik ilgi aizkavēja?»

«Tu tātad dzirdēji par laulībām?» es jautāju.

«Es pats laulāju,» viņš saka. «Es tak tev teicu, ka esu miertiesnesis. Garīdznieks aizbraucis uz austrumu pie­krasti ciemos pie savējiem, un es ir vienīgais pilsētā, kas to var izdarīt. Es jau pirms mēneša apsolīju Edijam un Rebozai, ka viņus salaulāšu. Viņš ir šiverīgs puisis, un dienās viņam būs pašam savs veikals.»

«Būs,» es saku.

«Kāzās bija daudz sieviešu,» Maks aizpīpēdams saka. «Bet man nešķiet, ka es būtu guvis par tām skaidrāku priekšstatu. Es vēlētos, kaut būtu tā informēts par viņu dotību izveidi, kā tu teicies esam.»

«Tas bija pirms diviem mēnešiem,» es saku, sniegdamies pēc bandžo.

Ja jūs esat zinīgs boksa hronikā, jūs viegli atsauksiet atmiņā notikumu deviņdesmito gadu sākumā, kad kādas robežupes viņā pusē uz minūti un dažām sekundēm ringā sastapās čempions ar šā nosaukuma tīkotāju. Dibinātas cerības izjust patiesu sporta baudu ir reti tikušas sagrau­tas tik īsā sadursmē. Reportieri darīja, ko spēja, taču, no­kāšot ūdentiņu, pašas cīņas apraksts iznāca sērīgi skops.

Čempions tikai notrieca savu upuri uz dēļiem, tad, pie­zīmēdams: «Zinu, ko izdarīju ar to mironi,» — uzgrieza viņam muguru un pastiepa kuģa mastam līdzīgu roku, lai novelk cimdu.

Ar iepriekšminēto izskaidrojams tas, ka agri nākamajā rītā pēc sacīkstes Pulmana vagoni izbirdināja Sanantonio stacijā veselu vilciena kravu ārkārtīgi saniknotu džentl­meņu kliedzošu krāsu juceklī, ko veidoja viņu modernie apģērbi un kaklasaites. Daļēji ar to izskaidrojams arī kļū­mīgais stāvoklis, kādā nokļuva «Circenis» Makgaiers, kad viņš izkūleņoja no vagona un atsēdās uz stacijas perona, Sanantonio iedzīvotāju ausīm tik pierastā dobjā, vārdzi­nošā klepus mocīts. Šai laikā rītausmas krēslainajā gaismā viņam garām gāja Kērtiss Reidlers, Ņūesesas apgabala lopkopis, sešas pēdas, divas collas garš — lai viņam ilgs mūžs un laba veselība.