O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Izdzirdis saucienu, Vebs seglos pagriezās atpakaļ.

— Tavā vietā, — atskanēja Boldija griezīgā un pavedi­nošā balss, — es būtu karalis.

Nākamajā rītā pulksten astoņos Bads Tērners izvēlās no segliem Nopalito rančo ēkas priekšā un, piešiem šķin­dot, lamzāja uz palieveņa pusi. Bads bija atbildīgs par gaļas lopu bara aizsūtīšanu uz Sanantonio, un viņam visā drīzumā bija jādodas ceļā. Misis Jīgere palievenī aplais­tīja hiacintes, kas auga sarkanā māla podā.

«Karalis» Makelisters savai meitai bija atstājis manto­jumā daudzas no sava rakstura stiprajām pusēm: apņē­mību, bezbēdīgo drosmi, nepakļāvīgo pašpaļāvību, lepnumu par savu neierobežoto varu pār nagaiņiem un ragaiņiem. Allegro bija bijis Makelistera temps un fortissimo — viņa tonis. Santā tie bija saglabājušies transponēti sievišķīgā tonalitātē. Pēc sava ārējā veidola viņa atgādināja māti, kura bija tikusi aizsaukta uz daudz plašākām, mūžam zaļām ganībām, jau ilgi pirms skaitliski augošie ganām­pulki bija pacēluši ģimeni karaļnama stāvoklī. No mātes viņa bija pārmantojusi slaido, spēcīgo augumu un no­pietno, maigo pievilcību, kas mīkstināja Makelistera val­donīgo acu bargo izteiksmi un karaliski neatkarīgo iz­skatu.Stāvēdams palieveņa vienā galā, Vebs izrīkoja divus vai trīs sev padotus darbu vadītājus, katru no citas no­metnes vai grupas, kuri bija atjājuši pēc norādījumiem.

—... brīt, — Bads īsi sacīja. — Kam lai es tos lopus pilsētā nododu — tam pašam Bārberam kā parasti?

Taisnību sakot, atbildēt uz šo jautājumu piekritīga būtu vienīgi karaliene. Visu darījumu — pirkšanas, pārdošanas un banku lietu vadības groži līdz šim bija tikuši turēti viņas spējīgajās rokās. Pati lopkopība pilnībā bija tikusi uzticēta viņas vīram. «Karaļa» Makelistera valdības die­nās Santa bija bijusi viņa sekretāre un palīdze; un viņa savu darbu bija turpinājusi gudri un ienesīgi. Bet, pirms viņa paspēja atbildēt, rāmā apņēmībā ierunājās konsortprincis:

— To baru dzeniet uz Cimmermaņa un Nesbita aplo­kiem. Es par to pirms kāda laika vienojos ar Cimmermani.

Bads pagriezās uz savu zābaku augstajiem papēžiem promiešanai.

— Pagaidiet! — Santa strauji iesaucās. Viņa nolūko­jās uz savu vīru ar pārsteiguma izteiksmi vērīgajās, pe­lēkajās acīs.

— Kā, Veb, ko tu ar to gribi teikt? — viņa jautāja, un pierē virs deguna viņai parādījās stāva krociņa. — Es nekad netirgojos ar Cimmermani un Nesbitu. Bārbers piecu gadu laikā ir nopircis ikvienu kustoni, ko esam lai­duši tirgū no šī rančo. Arī turpmāk netaisos šos darīju­mus kārtot ar kādu citu. — Viņa pievērsās Badam Tērneram. — Nogādājiet tos lopus Bārberam! — viņa nelokāmi nobeidza.

Bads neieinteresēti blenza uz palievenī pakārto ūdens krūzi, pārnesa ķermeņa svaru uz otru kāju un košļāja meskitzāles stiebru.

— Gribu, lai šo lopu baru pārdod Cimmermanim un Nesbitam, — Vebs sacīja ar saltu spīdumu zilajās acīs.

— Muļķības, — Santa nepacietīgi teica. — Jums, Bad, labāk tūlīt vajadzētu doties ceļā, lai dienvidu varētu pārlaist pie Mazgobu dīķa. Pasakiet Bārberam, ka apmē­ram pēc mēneša mums būs kaušanai atlasīta vēl viena partija.

Bads atļāvās zagšus uzmest Vebam svārstīgu skatienu un sastapās ar viņējo. Vebs viņa acīs ieraudzīja atvai­nošanos un noturēja to par līdzjūtību.

— Aizdzeniet to baru, — viņš nepiekāpīgi sacīja. — pie...

— Bārbera, — Santa strupi nobeidza. — Uzskatīsim šo jautājumu par izlemtu. Vai jūs, Bad, vēl kaut ko gaidāt?

— Nē, madam, — Bads atbildēja. Bet viņš, pirms devās projām, uzkavējās vēl taisni tik ilgi, ka govs būtu paguvusi trīs reizes pavicināt ar asti, jo vīrietis ir vīrieša sabiedrotais, un pat filistiešiem būtu vajadzējis nosarkt par to, kā viņi pieveica Samsonu.

— Klausiet taču savu saimnieci! — Vebs dzēlīgi iesau­cās. Viņš paklanīdamies noņēma cepuri ar tādu žestu, ka tā skāra grīdu pie sievas kājām.

— Veb, — Santa pārmetoši teica, — tu šodien iztu­ries varen neldzīgi.

— Kā jau galma nerrs, jūsu majestāte, — Vebs sa­cīja savā gausajā valodā, kurā ieskanējās svešādi toņi. — Ko gan citu tu no tāda vari gaidīt? Lūk, ko es tev teikšu. Pirms es apprecējos ar govju karalieni, es biju vīrietis. Bet kas es esmu tagad? Nometņu izsmiekls. Gribu atkal būt vīrietis.

Santa uzmanīgi paskatījās uz viņu.

— Nerunā aplamības, Veb, — viņa rāmi sacīja. — Tu nekādā ziņā neesi ticis noniecināts. Vai es kādreiz iejau­cos tavā lopkopju vadītāja darbā? Rančo veikalnieciskos darījumus es pārzinu daudz labāk par tevi. Tos es taču mācījos no tēta. Esi nu prātīgs.

— Karaļu un karalieņu valstis, — Vebs sacīja, — man nav pa zobam, ja arī man tajās nav atbilstošs stāvok­lis, Es dzenāju govis, un tu valkā kroni. Lai notiek! Es labāk būšu kovboju apmetnes pirmais ministrs nekā astotnieks spēlē, kur augstākā kārts ir karaliene. Rančo pieder tev, un Bārbers dabū lopus.

Veba zirgs bija piesiets turpat ārā pie redelēm. Viņš iegāja mājā un iznesa savu segu tīstokli, ko ņēma līdzi vienīgi tālos jājienos, lietusmēteli un visgarāko zirga piesienamo valgu, pītu no jēlādas. Tos viņš sāka ne­steidzīgi siet uz segliem. Santa, viegli nobālējusi, vēroja viņu.

Vebs ielēca seglos. Viņa nopietnā, mierīgā seja bija bez izteiksmes, vienīgi acīs gailēja tiepīga uguns.

— Hondo atvara tuvumā pie Frio, — viņš sacīja, — ir govju un teļu ganāmpulks, ko vajadzētu aizdzīt tālāk no mežāja. Trīs teļus vilki jau ir saplosījuši. Aizmirsu atstāt norādījumus. Labāk pasaki Simsam, lai viņš par to parūpējas.

Santa satvēra zirga iemauktus un ielūkojās vīram acīs.

— Vai tu, Veb, taisies mani pamest? — viņa rimti vaicāja.

— Taisos no jauna kļūt par vīrieti, — viņš atbildēja.

— Vēlu sekmes uzslavas cienīgā pasākumā, — viņa teica negaidīti dzestri. Tad viņa pagriezās un nevilci­nādamās iegāja mājā.

Vebs Jīgers jāja uz dienvidaustrumiem tik taisni, cik vien atļāva Rietumteksasas topogrāfija. Un, spriežot pēc tā, cik maz par viņu kļuva zināms Nopalito rančo pēc tam, kad viņš bija sasniedzis apvārsni, viņš varētu būt izgaisis Visuma zilgmē. Dienas ar svētdienām priekšgalā kārtojās nedēļu vados, kas savukārt, pilnmēness koman­dēti, saslēdzās mēnešu rotās ar uzrakstu «Tempus fugit» uz to karogiem un soļoja uz gadu diženo nometni, taču Vebs Jīgers savas karalienes valstībā nerādīja ne acu.

Kādu dienu radījums, vārdā Bārtolomjū, aitkopis — un tādēļ pavisam maznozīmīga persona — no Riograndes lejasteces apvidus, garāmjājot ieraudzīja Nopalito rančo ēku un juta uzmācamies izsalkumu. Ex consuetudine viņš drīz vien sēdēja pie šīs viesmīlīgās karaļvalsts pus­dienu galda. Iespējams, ka viņu bija trāpījis Arona ziz­lis — valoda plūda kā ūdens no viņa, tas ir, no šī lēnprātīgā gana, ja viņu ir pagodinājuši klausītāji, kam ausis nav apaugušas ar vilnu.

— Misis Jīgere, — viņš vāvuļoja, — pirms pāris dienām es tur, Hidalgo apgabalā, satieku Seko rančo kādu cilvēku ar tādu pašu uzvārdu kā jums — i viņu sauca Vebs Jīgers. Viņš tur tikko bija pieņemts par saim­niecības vadītāju. Viņš bija liela auguma gaišmatis, ne sevišķi runīgs. Kā jums šķiet, varbūt viņš jums iznāk kāds radinieks, vai?

— Vīrs, — Santa sirsnīgi sacīja. — Seko saimniekam ir gadījies labs ķēriens. Misters Jīgers ir viens no la­bākajiem lopkopjiem visos rietumos.