O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

— Bā-bā-bā-bā-bā-bā! — šūpulī klaigāja karalis, kul­stīdams ar dūrēm gaisu.

— Klausiet savu saimnieku, — Vebs Jīgers, iecietīgi vīpsnādams, sacīja — tieši tāpat kā pirms gada.

Un tas arī ir viss, atliek vēl tikai piebilst, ka vecais Kvins, Seko rančo īpašnieks, aizgājis apskatīt Saseksas lopu ganāmpulku, ko bija nopircis no Nopalito rančo, jau­tāja jaunajam saimniecības vadītājam:

— Kāda ir Nopalito rančo degzīme, Vilson?

— X, svītriņa, Y, — Vilsons atbildēja.

— Es jau tā domāju, — Kvins sacīja. — Bet paskatie­ties uz to tur balto gotiņu; tai ir cita degzīme — sirds ar krustu vidū. Kam tad ir tāda?

Es un vecais Maks Lonsberijs, mēs izkūlās no tās slēp­šanās spēlītes ar zelta raktuvēm, iesitot tā ap četrdesmit tūkstošiem dolāru uz galviņas. Es saku «vecais» Maks, taču viņš nebija nekāds vecais. Man domāt, viņam bija četrdesmit viens gads, bet viņš vienmēr šķita vecs.

«Endij,» viņš saka, «man apnicis rauties melnās miesās. Mēs kopā ar tevi ir trīs gadus krietni pastrādājuši. Kā būtu, ja mēs uz kādu laiciņu mestu mieru un notērētu daļu no tās liekās naudas, ko esam iemānījuši savās ka­batās?»

«Šis priekšlikums man ir pašā reizē,» es saku. «Pabūsim kādu laiciņu nabobu ādā un paraudzīsimies, kā tad cil­vēks jūtas, Ko mēs īsti iesāksim — brauksim apskatīt Niagaras ūdenskritumu vai izmēģināsim laimi kāršu spēlē?»

«Gadiem ilgi,» Maks saka, «es ir domājis: ja es kād­reiz varētu šķiesties ar naudu, es kaut kur noīrētu div­istabu mājiņu, nolīgtu ķīniešu pavāru, sēdētu dzīparu ze­ķēs un lasītu Bakla «Civilizācijas vēsturi».»

«Tas skan pašizdabīgi, iepriecinoši un bez prastas plā­tīšanās,» es saku, «un nevaru iedomāties, kā naudu vēl labāk varētu ieguldīt. Dod man pulksteni ar dzeguzi un Sepa Vinnera Bandžo spēles pašmācību, un es tev pie­biedrošos.»

Nedēļu vēlāk mēs ar Maku patrāpās tamā Pinjas maz­pilsētiņā jūdzes trīsdesmit no Denveras un atrod smalku divistabu namu, gluži kā priekš mums radītu. Noguldījām Pinjas bankā žūksni naudas un sapazināmies ar katru no pilsētiņas trīssimt četrdesmit iedzīvotājiem. Ķīnieti, dzegužpulksteni, Baklu un pašmācību mēs atvedām līdzi no Denveras, un mūsu būda uzreiz ieguva mājīgu izskatu.

Nekad neticiet, kad jums apgalvo, ka bagātība nenes laimi. Ja jūs būtu redzējuši veco Maku sēžam šūpuļ­krēslā ar logā saslietām zilās vilnas zeķēs ieautām kājām un caur acenēm uzsūcam tās Bakla blēņas, jūsu skatie­nam atklātos tāda apmierinātības aina, no kuras Rokfellers kļūtu aiz skaudības zaļš. Un es mācījos izstrinkšķināt uz bandžo «Vecais Zips Kūns», un dzeguze laikā no­kūkoja savas replikas, un Āh Sings piesārņoja atmosfēru ar pašu tīkamāko šķiņķa un olu smaržu, kāda jebkad aizēnojusi sausserdi. Kad palika pārāk tumšs, lai saburtotu Bakla aplamības un notes pašmācībā, mēs ar Maku mēdzām aizdedzināt pīpes un pārrunāt par zinātni, pērļu zveju, išiasu, Ēģipti, pareizrakstību, zivēm, pasātiem, zoļādām, pateicību, ērgļiem un milzumu citu tematu, par kuriem mums nekad agrāk nebija iznācis laika noskaidrot savus uzskatus.

Kādu vakaru Maks ierunājās un man noprasīja, vai es labi orentējoties sieviešu ciltes paņēmienos un viltībās.

«Un kā vēl!» es saku pašapzinīgā balsē. «Es tās pazīstu no Alfrēda līdz Omahai. Sieviešu daba un aligorija,» es saku, «manam skatienam ir tikpat skaidras kā Klinšu kalni zilacainam ēzelim. Visi viņu stiķi un niķi un pašas sīkākās pretrunas man ir tikpat kā uz delnas.»

«Zini, Endij,» Maks saka ar tādu kā nopūtu. «Man ne­kad nav bijusi ne tā vismazākā saskare ar viņu noslie­cēm. Var jau būt, ka man ir piemitusi zināma tieksme at­tiecībā uz viņu tuvumu, bet man allažiņ tam pietrūka laika. Kopš četrpadsmit gadu vecuma es pats ir pelnījis sev maizi; un rādās, ka es pat domās nekad neesu pār­dzīvojis tās jūtas, kādas, kā to parasti apraksta, izraisa tā sekte. Dažreiz es vēlos, kaut būtu,» vecais Maks saka.

«Tās ir riskants pētījumu objekts,» es saku, «un pielā­gotas viedokļiem. Lai gan pamatos tās nav vienādas, es diezgan bieži esu pārliecinājies, ka tās cita no citas ne­pārprotami atšķiras savu pretstatu nesakritībās.»«Man liekas,» turpina Maks, «ka vīrietim gan vajadzētu labāk izpazīt un gūt savas iedvesmas par šo sēkti, kad viņš ir jauns un piemērots tādām lietām. Es savu izde­vību ir palaidis garām un, pēc manām domām, tagad esu par vecu, lai ņemtu un ielauzītos tamā progrāmā.»

«Nu nez,» es viņam saku. «Tev varbūt pa prātam apaļa naudas zumma un atbrīvošanās no zināma daudzuma ne­apmierinātības. Es tomēr nenožēloju savas zināšanas par viņām,» es saku. «Tikai tāds cilvēks, kas saprot visus sieviešu ciltes simptomus un epizodes, spēj aizstāvēt sa­vas intreses šajā pasaulē.»

Mūsu uzturēšanās Pinjā ieilga, jo mums šī vieta pa­tika. Citiem varbūt sagādā prieku šķiest naudu ar troksni, jūsmu un mētāšanos apkārt, bet mums ar Maku jezga un viesnīcu dvieļi bija līdz kaklam. Ļaudis Pinjā bija laipni; Āh Singam izdevās notrāpīt ēdamo mums tieši pa prā­tam; Maks ar Baklu bija nešķirami kā divi kapsētas zagļi, un es uz bandžo izstrinkšķināju kaut ko, kas sirsnīgi atgādināja «Bufalo meičas, jel iznāciet šovakar ārā!».

Kādu dienu saņēmu telegrammu no Speita — cilvēka, kas Ņūmeksikā vadīja raktuves, kuru līdzīpašnieks es biju. Mani izsauca uz turieni, un es biju projām divus mēnešus. Degu nepacietībā atgriezties Pinjā un no jauna baudīt dzīvi.

Kad beidzot nokļuvu mājās, es gandrīz paģību. Maks stāvēja durvīs, un, ja eņģeļi vispār kādreiz raud, neredzēju nekāda iemesla viņiem tobrīd smaidīt.

Kas tas bija par skatu! Šo cilvēku varēja uzlūkot tikai ar aizsargacenēm. Jā, pat vēl ļaunāk — ar tālskati; nē, ar Likās observatorijas lielo teleskopu. Makam mugurā bija fraka un balta veste, kājās spožas kurpes un galvā ci­lindrs; pie krūtīm viņam bija piesprausta ģerānija spinātu porcijas lielumā. Un viņš smīkņāja un šķobīja seju kā pekles bodnieks vai bērns vēdergraizēs.

«Sveiks, Endij!» Maks uzrunā mani pirmais. «Priecājos, ka esi atgriezies. Pa to laiku, kamēr tu biji projām, te šis tas ir noticis.»

«Redzu,» es saku, «un kas tas par ķecerīgu skatu! Tas kungs tevi tādu nav radījis, Mak Lonsberij. Kādēļ tu zaimo viņa darbus ar šo bezkaunīgo izlaidību?»

«Zini, Endij,» viņš teica, «pēc tavas aizbraukšanas mani ievēlēja par miertiesnesi.»

Es cieši aplūkoju Maku. Viņš izskatījās saviļņots un iedvesmas pilns. Miertiesnesim ir jābūt lēnprātīgam un apvaldītam.

Tieši tajā mirklī pa ietvi gāja garām jauna sieviete un es redzēju, ka Maks tā kā ieķiķinājās, tā kā pietvīka, tad pacēla cilindri, smaidīja un klanījās, un viņa pasmaidīja, paklanījās un turpināja ceļu.

«Beigas ir ar tevi,» es saku, «ja tu savos gados esi sapinies brunčos. Biju pārliecināts, ka tie tev vairs nav bīstami. Turklāt lakādas kurpes! Un tas viss nieka divos īsos mēnešos!»

«Man šovakar laulības,» Maks tā kā satraukti saka, «šitā jaunā lēdija, kas nupat pagāja garām...»

«Es pastā kaut ko aizmirsu,» es saku un steidzīgi me­tos projām.

Panācu to jauno sievieti pēc simt jardiem. Pacēlu ce­puri un nosaucu savu vārdu. Viņai bija tā ap deviņpa­dsmit gadiem, bet viņa izskatījās jaunāka. Meiča nosarka un tad tik dzedri paraudzījās uz mani, itin kā es būtu sniega aina no «Divi bāreņi».