O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Tāpēc rančo saimei tas nebija nekāds pārsteigums, kad līnijdroška piegrieza pie durvīm un Reidlers no tās kā lupatu saišķi izcēla savu panīkušo protežē un nolika viņu palievenī zemē.

Makgaiers noraudzījās viņam nepazīstamā skatā. Rančo ēka bija pati labākā visā novadā. Tā bija celta no ķie­ģeļiem, atvestiem pajūgā no simt jūdžu liela attāluma, bet tai bija tikai viens stāvs, un tās četras istabas no ārpuses apjoza palievenis ar klonu. Zirgu, suņu, seglu, ratu, ieroču un kovboju piederumu raibais jūklis nomācoši iedarbojās uz posta piemeklētā sportista lielpilsētniecisko skatienu.

— Tā, te nu mēs esam mājās, — Reidlers uzmundrinoši sacīja.

— Šitā vieta jau izskatās pēc gatavās elles, — Mak­gaiers atcirta, klepus lēkmē valstīdamies pa palieveņa klonu.

— Pamēģināsim to, bračiņ, tev padarīt omulīgu, — lop­kopis laipni sacīja. — Iekšiene jau nu gan tai nav nekāda smalkā, taču visvairāk laba tev katrā ziņā darīs ārs. Šitā te būs tava istaba. Paprasi tik, un tu dabūsi visu, kas mums ir.

Viņš ieveda Makgaieru istabā mājas austrumu pusē. Grīda bija kaila, bet tīra. Balti aizkari pie atvērtajiem logiem plivinājās vējiņā, kas pūta no Meksikas jūras līča. Liels vītola šūpuļkrēsls, divi krēsli taisnām, augstām atzveltnēm, garš galds, piekrauts ar avīzēm, pīpēm, ta­baku, piešiem un patronām, atradās telpas vidū. Pie sie­nām karājās vairākas labi izbāztas galvas: viena varena meža kuiļa un pārējās briežu. Kaktā bija plata, vēsa sa­liekamā gulta. Ņūesesas apgabala ļaudis šo viesistabu uzskatīja par piemērotu pat princim. Makgaiers par to tikai nicīgi atņirdza zobus. Viņš izņēma savu pieccentu monētu un uzlidināja to līdz griestiem.

— Domājāt, es meloju par naudu, ko? Nu jūs jau var mani izčamdīt, ja jums gribās. Tas ir pēdīgais dālderis manā mantu kambarī. Kas maksās?

Lopkopja skaidrās, pelēkās acis zem sirmajām uzacīm vērīgi raudzījās viesa melleņzilajos redzokļos. Pēc brītiņa viņš sacīja vienkārši un ne bez vēlības: — Es tev, dēls, būšu ļoti pateicīgs, ja tu vairs nepieminēsi naudu. Jau ar vienu reizi bija vairāk nekā pietiekami. Ļaudīm, ko uzlūdzu savā rančo, nav nekas jāmaksā, un ļoti reti viņi vispār piedāvājās to darīt. Pēc pusstundas būs gatavas vakariņas. Ūdens ir krūkā un vēsāks — dzeršanai — tajā sarkanajā krūzē, kas karājas palievenī.

— Kur ir zvans? — Makgaiers jautāja, raudzīdamies apkārt.

— Kāds zvans?

— Ko pazvanīt, ja kas vajadzīgs. Es nevaru... Pa­klausieties! — viņš eksplodēja pēkšņā bezspēcīgā nik­numā, — Es nelūdzu nevienu vest mani šurp. Nediedelēju no jums ne centa. Neuzbāžos jums ar savu bēdu stāstu, kamēr jūs man to neprasījāt. Un tagad es ir te, piec­desmit jūdzes no apkalpotājiem un kokteiļiem. Es ir slims. Es nevaru šiverēties. Ak kungs! Bet man klājas tik grūti! — Makgaiers iekrita gultā un sāka raustīties elsās.

Reidlers piegāja pie durvīm un sauca kādu. Drīz at­nāca slaids, ap divdesmit gadu vecs meksikānis gaišu seju. Reidlers uzrunāja viņu spāniski.

— Ilario, man ir prātā, ka rudens rodeo laikā es tev apsolīju vaquero vietu. Sankarlosas ganībās.

— Si, senor, jūs bijāt tik laipns.

— Paklausies. Šis senorito ir mans draugs. Viņš ir ļoti slims. Ņem viņu savā aizgādībā. Izpildi katru viņa vēlēšanos jebkurā laikā. Esi pret viņu pacietīgs un rūpīgs. Un, kad viņš atlabs vai... nu, kad viņš atlabs, es tevi iecelšu Rancho de las Piedras nevis par vaquero, bet gan par matjordomo. Esta bueno?

— Si, si... Mii gracias, senor. — Ilario aiz pateicības mēģināja nomesties ceļos uz grīdas, bet lopkopis labsir­dīgi iebukņīja viņam, norūkdams: — Liecies nu mierā ar savām operiskām ākstībām.

Desmit minūtes vēlāk Ilario, iznācis no Makgaiera ista­bas, stāvēja Reidlera priekšā.

— Mazais senorito, — viņš pavēstīja, — sūta jums svei­cienus (šo ievadu Reidlers piedēvēja pašam Ilario) un lūdz sasmalcinātu ledu, karstu vannu, džinu ar zelteri, lai visi logi būtu ciet, grauzdiņus, lai viņu noskuj, jaunāko «New York Herald», cigaretes un lai nosūta telegrammu.

Reidlers izņēma no mājas aptiekas kvarta pudeli viskija. — Še, aiznes viņam to, — viņš sacīja.

Tā Solito rančo iestājās terora laikmets. Dažas nedēļas Makgaiers lielījās, plātījās un dižojās kovboju priekšā, kuri sajāja no jūdzēm tālas apkārtnes, lai redzētu šo Reidlera jaunāko ievedumu. Makgaiers viņiem bija kaut kas pilnīgi neredzēts. Viņš tiem izskaidroja gan visus sarežģītos dūru cīņas noteikumus, gan arī treniņa, uz­brukuma un aizsardzības paņēmienus. Viņš atklāja to gara acīm profesionālā sporta līdzdarboņa dzīvi visā tās nepievilcībā. Viņa slenga žargons bija kovbojiem nebei­dzama prieka un pārsteiguma avots. Viņa žesti, dīvainās pozas, viņa mēles un principu klajā vaļība viņus valdzi­nāja. Viņš tiem bija kā būtne no citas pasaules.

Lai cik dīvaini tas arī liktos, šī jaunā pasaule, kurā viņš bija ieradies, viņam neeksistēja. Viņš bija galīgs egoists, ķieģeļu un javas valstības veidots. Viņš jutās kā uz laiku nokļuvis izplatījumā, un vienīgais, ko tur varēja atrast, bija klausītāji viņa atmiņu stāstiem. Ne prērijas bezgalīgais plašums dienās, ne diženais klusums īsajās, zvaigžņotajās naktīs nesaviļņoja viņu. Visu rītausmas krāsu košums nespēja viņu atraut no sporta žurnālu iesārtajām lapām. Ņemt, nedodot nekā pretī, bija viņa dzīves sūtība, Trīsdesmit septītās ielas krodziņš — viņa galamērķis.

Apmēram divus mēnešus pēc savas ierašanās viņš sāka sūdzēties, ka jūtas sliktāk. Un tad viņš kļuva par rančo saimes lietuvēnu, harpiju, par tās jūras šeihu. Viņš ieslē­dzās savā istabā kā tāds ļauns nemiera gars vai flibertidžibets gaudodams, gauzdamies, lādēdamies un apvaino­dams. Viņa sūdzību pamatdoma bija tā, ka viņš pret savu gribu ir ticis ievilināts moku kambarī un mirstot ērtību trūkuma un nolaidības dēļ. Par spīti visiem viņa šausmī­gajiem apgalvojumiem par veselības pasliktināšanos, citi viņā nesaskatīja nekādas pārmaiņas. Viņa korintēm līdzī­gās acis bija tikpat spožas un ļaunas kā vienmēr, balss tikpat griezīga, raupjajai sejai ar cieši kā bungām uz­spīlēto ādu nemaz nebija iespējams novājēt vēl vairāk. Sārtums izspiedušajos vaigu kaulu galos katru pēcpus­dienu norādīja, ka medicīniskais termometrs būtu varējis atklāt drošu simptomu un perkusija būtu apstiprinājusi apstākli, ka Makgaiers elpo tikai ar vienu plaušu, taču viņa izskats palika nemainīgs.Viņu pastāvīgi aprūpēja Ilario, kam par atalgojumu gaidāmais magordomo amats droši vien bija varens dzi­nulis, jo Makgaiers jaunekļa dzīvi bija padarījis par sūru jūgu. Gaisam — savai vienīgajai iespējai izdzīvot — slim­nieks, pavēlējis aizvērt logus un nolaist aizkarus, neļāva ieplūst. Istaba no cigarešu dūmiem vienmēr bija zila un piesmirdusi; katram, kas tajā iegāja, bija jāsēž un smokot jānoklausās neganteļa nebeidzamā dižošanās ar savām apkaunojošajām gaitām.

Pats dīvainākais no visa bija Makgaiera un viņa lab­dara savstarpējās attiecības. Slimnieka izturēšanās pret lopkopi bija kaut kas līdzīgs tam, kā nīgrs un ietiepīgs bērns apietas ar iecietīgu tēvu. Kad Reidlers atradās ārpus rančo, Makgaieram mēdza uznākt ļauna, klusa īdzīguma lēkme. Atgriezies viņš tika sagaidīts ar niknu un dzēlīgu pārmetumu krusu. Reidlera attieksme pret viņa aizbilstamo savā ziņā bija gluži neizprotama. Likās, ka lopkopis patiešām ņēmis par pilnu raksturojumu, ko savos nesavaldīgajos pārmetumos viņam bija piedēvējis Makgaiers, un visā nopietnībā jutās kā tirāns un nozie­dzīgs apspiedējs. Reidlers šķita uzņēmies atbildību par puiša stāvokli un pret viņa tirādēm vienmēr izturējās ar miermīlīgu pacietību un pat nožēlas pilnu labsirdību, kas nekad nemainījās.