O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Reidlers jautājoši paskatījās uz Rosa Hārgisa pusi.

— Tas nolāpītais mazais ķipars, — Ross maigi pieme­tināja, — ir pats šiverīgākais zibeņzellis... un pats va­renākais sitējs pa visām ganību apmetnēm.

— Sievietes tieksmes, — Džefs Pīterss sacīja pēc tam, kad par šo tematu bija izteikti dažādi viedokļi, — parasti vērstas uz kaut ko citu. Sieviete vēlas tieši to, kā pat­laban trūkst. Jo grūtāk kaut ko ir dabūt, jo vairāk viņa to iekāro. Sievietei tīk, lai viņai būtu suvenīri no vietām, par kurām viņa nav pat dzirdējusi. Vienpusīgs skats uz priekšmetiem un parādībām postoši iedarbojas uz sievie­tes mentalitāti.

Man piemīt kāda dabas dota un ceļojumos saķerta in­deve, — Džefs turpināja, caur savām gaisā saslietajām kājām dziļdomīgi noraudzīdamies uz krodziņa krāsni, — ielūkoties vienā otrā jautājumā pamatīgāk, nekā to dara cilvēku vairākums. Esmu ieelpojis benzīna dūmus, uzru­nādams ļaužu drūzmu gandrīz katras Savienoto Valstu pilsētas ielās. Ar mūzikas skaņām, daiļrunību, roku veik­lību un miglas pūšanu acīs esmu tos padarījis aiz brīnu­miem mēmus, kamēr iztirgoju viņiem juvelierizstrādājumus, medikamentus, ziepes, matu audzēšanas līdzekļus un tam­līdzīgas blēņas. Un šajos ceļojumos es izklaidēšanās un vainas izpirkšanas nolūkā ieguvu šādas tādas zināšanas par sievietēm. Lai izpētītu kādu vienu noteiktu sievieti, vīrietim nepieciešams viss mūžs, bet, ja viņš čakli un ar zinātkāri noziedo, teiksim, desmit gadus, viņš var apgūt vispārīgos pamatjēdzienus par šo dzimumu. Labu skolu es dabūju, kad darbojos rietumos ar Brazīlijas dimantiem un patentiekuriem, tūlīt pēc sava brauciena no Savanas uz leju cauri kokvilnas audzēšanas joslai ar Dolbija pul­veri eksplozijas novēršanai petrolejas lampā. Tas bija toreiz, kad Oklahomas novads piedzīvoja pirmo uzplau­kumu. Gatri izauga tā vidū kā rūgstošas mīklas blāķis. Tā bija tipiska augstas konjunktūras pilsētiņa — lai tiktu pie iespējas nomazgāt muti, bija jāstāv rindā; tam, kurš ēda ilgāk par desmit minūtēm, pie tēriņa pieskaitīja īres naudu; ja kāds pārnakšņoja uz galda, viņam no rīta pie­prasīja samaksāt arī par uzturu.

Pēc dabas un principu diktēta paraduma es vienmēr sadzenāju pašas labākās vietas, kur paēst. Tāpēc, drusku pameklējis, es uzgāju iestādījumu, kas visā pilnībā at­bilda manām prasībām. Atradu teltī iekārtotu restorānu, ko nupat bija atvēruši ļaudis, kas uz šejieni atklīduši pa uzplaukuma viļņa pēdām. Viņi bija uzcirtuši vienkāršu mājiņu, kurā dzīvoja un gatavoja ēdienus, ko pasniedza teltī, kas bija uzslieta pie vienas sienas. Šo telti atdzīvi­nāja uz tās novietotie plakāti, kas bija domāti nogurušo ceļinieku paglābšanai no pansiju un ar bufetēm apgādātu viesnīcu apgrēcības. «Nogaršojiet mātes pašceptos biskvī­tus», «Kas vainas mūsu mīklā ceptajiem āboliem asā mērcē?», «Karstas pankūkas ar kļavu sīrupu, kādas jūs ēdāt zēna gados», «Nekad nav dzirdēts, ka mūsu ceptais cālis būtu dziedājis» — tāda bija vīriešu gremošanas vei­cināšanai lemtā literatūra. Sacīju pats sev, ka manas mātes klejojošajam zēnam derētu tur vakarā pamieloties. Un tā tas arī notika. Un tur tad es nonācu saskarē ar Meimi Dūgenu.

Vecais Dūgens bija ap sešu pēdu liels Indiānas slaists, kurš laiku pavadīja istabā, izlaidies puszvilus šūpuļkrēslā, pārcilādams atmiņā astoņdesmit sestā gada lielo neražu. Dūgenu mamma gatavoja ēdienus, un Meime cēla tos galdā.Tiklīdz es ieraudzīju Meimi, es sapratu, ka tautas skai­tīšanas datos ieviesusies kļūda. Savienotajās Valstīs bija tikai viena meitene. Aprakstīt viņas ārieni sīkāk nemaz nav tik viegli. Viņa bija apmēram eņģeļa augumā, un kas viņai bija par acīm un paņēmieniem! Runājot par pārējo, tādas kā viņa atrodamas tik daudz, ka no tām varētu iz­veidot virkni, kas sniegtos no Bruklinas tilta uz rietumiem līdz pat Kaunsilblafas tiesas namam Aiovas štatā. Viņas pašas nopelna sev uzturu, strādājot veikalos, restorānos, fabrikās un kantoros. Viņas ir cēlušās taisnā ceļā no Ievas un pieder to pulkam, kuras izcīnījušas sieviešu tie­sības, un, ja kāds vīrietis grib tās apstrīdēt, viņam ir iz­redzes dabūt pa zobiem. Viņas ir draudzīgas, godīgas, brīvas, jūtīgas un vīzdegunīgas, un viņas skatās dzīvei tieši acīs. Viņas ir tikušās ar vīrieti vaigu vaigā un at­klājušas, ka viņš ir nožēlojams radījums. Viņas ir no­nākušas pie atziņas, ka bulvāru romānu paudām, it kā vīrietis būtu pasaku princis, dzīvē trūkst apstiprinājuma.

Tāda bija arī Meime. Viņa bija pilna dzīvības, joku un jautrības; uz apmeklētāju asprātībām viņa atbildēja zi­bens ātrumā un tik trāpīgi, ka varēja nobeigties aiz smiek­liem. Man netīk rakņāties personiskās izjūtās. Es stingri turos pie teorijas, ka ikvienai novirzei un nesaskaņām tajā kaitē, kuru pazīst ar nosaukumu «mīlestība», jābūt tikpat privātai lietai kā zobu sukai. Uzskatu, ka siržu biogrāfi­jām kopā ar vēsturiskajiem romāniem par aknām būt ierādāma vieta vienīgi sludinājumiem atvēlētajās žur­nālu lappusēs. Tālab jums būs jāatvaino, ka trūkst deta­lizēta pārskata par manām jūtām pret Meimi. Diezgan drīz man kļuva par pastāvīgu paradumu iegriezties paēst tādās nepastāvīgās reizēs, kad nebija daudz apmeklētāju. Melnā kleitā un baltā priekšautā Meime mēdza smaidīdama iepeldēt teltī un sacīt: «Hallo, Džef, kā­pēc jūs nenākat laikā? Jūs, protams, gribat redzēt, cik ap­grūtinošs spējat būt. Ceptscālisbitštekscūkaskarbonādešķiņķisarolāmtaukosceptigaļaspīrādziņi,» — un tā tālāk. Viņa sauca mani par Džefu, bet tas bija bez dziļākas no­zīmes. Viņai tas bija vienīgi apzīmējums, nekas vairāk. Viņa ikvienu no mums sauca vārdā, tiklīdz to uzzināja. Es nemēdzu aiziet, pirms nebiju notiesājis vismaz divas maltītes, un ēšanu es vilku garumā kā smalkās viesībās, kur maina šķīvjus un sievas un starp kumosiem cits citu jautri pavelk uz zoba. Meime to pacieta tīri mierīgi, jo viņas interesēs nebija gāzt telti apkārt un atteikties no dolāriem tikai tāpēc vien, ka tos iemaksāja ārpus ēdien­reizēm.

Pēc neilga laika kādu citu puisi, vārdā Eds Koljers, piemeklēja starpēdienreižu liksta, un mēs ar viņu pārme­tām tiltus no brokastīm un pusdienām un no pusdienām uz vakariņām, tas šo telti padarīja par trīsarēnu cirku, kurā Meime nepārtraukti izpildīja viesmīles numuru. Ši­tas vīrs Koljers bija piesātināts ar plāniem un nodomiem. Viņš nodarbojās ar aku urbšanu, apdrošināšanu, svešu atradņu piesavināšanos vai kaut ko tamlīdzīgu — neat­ceros vairs, ar ko īsti. Viņš bija glums cilvēks ar izsmal­cinātām manierēm, un viņa vārdos bija kaut kas tāds, kas noskaņoja par labu viņa viedoklim. Un tā mēs ar Koljeru ienesām ēdamteltī rūpes un rosību. Meime iztu­rējās nosvērti un bezpartejiski. Viņa izdalīja savus lab­vēlības pierādījumus gluži kā spēļu nama bankas turē­tājs: vienu Koljeram, vienu man, vienu uz galda, un ne­vienu kārti viņa neslēpa piedurknē.

Dabiski, ka mēs ar Koljeru iepazināmies un reizumis satikāmies arī citur. Atbrīvojies no savām kara viltībām, viņš likās tīri patīkams, draudzīga naidīguma pilns puika.

«Esmu ievērojis, ka jums tīk ieturēties banketa zālē pēc tam, kad viesi no turienes pazuduši,» es viņam kādudien saku, lai izvilktu, kas viņam ir aiz ādas.

«Nu jā,» Koljers, drusku padomājis, saka, «rādās, ka kņada un burzma pie galda krīt uz maniem jūtīgajiem nerviem.»