O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Man, protams, ļoti interesēja uzzināt, cik tālu Koljers ar savām kara viltībām sagrozījis Meimei galvu. Iegāju Vienreizīgajā izstādē, un tur jau viņa arī bija. Ieraugot mani, viņa izskatījās pārsteigta, bet bez vainas apziņas.

«Ārā ir elegants vakars,» es saku. «Vēsums ir gluži patīkams un iepriecinošs, un zvaigznes ir pirmklasīgi sa­rindotas tieši tur, kur tās iederas. Vai jūs neatkratītos no šiem dzīvnieku valsts blakusproduktiem uz pietiekami ilgu laiku, lai pastaigātos ar parastu cilvēku, kurš visā savā mūžā nav ticis pieminēts nevienā programmā?»

Meime pazagšus aplaida apkārt skatienu, un es sapratu, ko tas nozīmē.

«O,» es saku, «man šausmīgi nepatīk jums to stāstīt, bet tas dīvainis, kurš pārtiek no svaiga gaisa, ir izlaidies no būra. Viņš nupat izlīda ārā pa telts apakšu. Pa šo laiku viņš jau ir savienojies ar pusi no pilsētiņas delika­tesēm.»

«Jūs domājat Edu Koljeru?» Meime saka.

«Jā, viņu,» es atbildu, «un žēl, ka viņš atkal ir atgrie­zies uz nozieguma ceļa. Es viņu satiku ārā pie telts, un viņš man atklāja savu nodomu iznīcināt pasaules pārtikas ražu. Ir aplam bēdīgi, ja kāda ideāls nokāpj no sava pjedestāla, lai kļūtu par rijīgu siseni.»

Meime skatījās man tieši acīs, līdz bija kā ar korķu viļķi izvilkusi manas domas.

«Džef,» viņa saka, «tādas runas nepavisam neizklausās pēc jums. Man nav patīkami dzirdēt, ka apsmej Edu Kol­jeru. Vīrietis var rīkoties smieklīgi, taču meitenei, kuras dēļ viņš to dara, viņa rīcība nemaz neliekas smieklīga. Tāds vīrietis kā viņš ir viens starp simtiem. Viņš pārstāja ēst tikai man par prieku. Es būtu cietsirdīga un nepatei­cīga, ja nejustu pret viņu labvēlību. Vai jūs spētu iz­darīt to, ko viņš?»

«Zinu,» es saku, saprazdams, kur viņa mērķē, «man vairs nav nekāda glābiņa. Es tur neko nevaru darīt. Rīļas zīme ir iededzināta man uz pieres. Par to parūpējās jau misis Ieva, noslēgdama darījumu ar čūsku. No sava lik­teņa neviens nevar izbēgt. Laikam jau es būšu pasaules čempions ēšanā.» Runāju pazemīgi, un Meime mazliet nomierinājās.

«Mēs ar Edu Koljeru esam labi draugi,» viņa sacīja, «tādi paši kā es ar jums. Es viņam devu tādu pašu at­bildi kā jums — precēties man nenāk ne prātā. Man pa­tika būt ar Edu kopā un runāt ar viņu. Domā, ka ir vīrie­tis, kurš vairs nelieto nazi un dakšiņu, un tas viss notiek manis dēļ, bija kaut kas man varen patīkams.»

«Vai tad jūs nebijāt iemīlējusies viņā?» es pavisam trulprātīgi jautāju. «Vai tad jūs nedevāt piekrišanu kļūt par misis Dīvaini?»

Mums visiem kādreiz tā gadās. Mēs visi šad un tad nespējam noturēties lietišķas sarunas robežās. Meimes sejā parādījās tas saldskābais smaidioš, kurā līdzās sa­dzīvo ledus ar cukuru, un viņa saka ar uzsvērtu laipnību: «Jums, mister Pīters, nav itin nekādu tiesību uzdot man tādu jautājumu. Pamēģiniet gavēt četrdesmit deviņas die­nas tikai tāpēc vien, lai tādas iegūtu, un tad es varbūt jums atbildēšu.»Tādējādi pat vēl pēc tam, kad, nokļuvis savas dumpīgās ēstgribas gūstā, Eds Koljers vairs nestāvēja man ceļā, manas izredzes pie Meimes nemaz nelikās uzlabojušās. Turklāt mani darījumi te, Gatri, izsīka.

Biju uzkavējies šai pilsētiņā pārāk ilgi. Dimantiem, ko es tiku pārdevis, sāka parādīties diluma pazīmes, un Patentiekuri mitros rītos visai bieži atsacījās iedegties. Manā tirdzniecībā vienmēr pienāk laiks, kad panākumu zvaigzne man saka: «Vācies projām uz nākamo pilsētiņu!» Tolaik es ceļoju ratos, lai nepalaistu garām nevienu maz­pilsētu; tāpēc dažas dienas vēlāk es sajūdzu zirgus un aizbraucu atvadīties no Meimes. Man nebija nodoma iz­stāties no spēles; biju nolēmis aizlaist uz Oklahomasitiju un pastrādāt tur vienu divas nedēļas. Tad biju paredzējis atgriezties, lai no jauna pievērstos Meimei. Un ko gan es ieraugu pie Dūgenu mājas ja ne Meimi spilgti zilās ceļa drēbēs un pie durvīm pa ķērienam no­liktu ceļasomu. Izrādās, ka viņas labā draudzene Lotija Bella, kura Terehotā strādā par mašīnrakstītāju, nākamajā ceturtdienā precas, un Meime uz nedēļu brauc pie viņas ciemos, lai būtu par līdzzinātāju laulību cere­monijā. Meime gaida kādu smago vezumnieku, kas ir apņēmies aizvest viņu uz Oklahomu, bet es nekavējoties un ar nicinājumu atzīstu preču pajūgu par viņai nepie­mērotu un piedāvājos kravu nogādāt pats. Dūgenu mamma neredz iemeslu, kāpēc lai es to nedarītu, jo misteram Vezumniekam par vešanu ir jāmaksā; tādēļ trīsdesmit minūtes vēlāk mēs ar Meimi dodamies ceļā manos viegla­jos atsperratos ar baltu brezenta pārjūmu un laižam tieši uz dienvidiem.

Rīts todien bija padevies uz goda. Pūta spirgts vējiņš, kas vareni smaržoja pēc puķēm un zāles, un mazie baltļipainie trusīši draiski izklaidējās, lēkādami pāri ceļam. Mans Kentuki bēru pāris tā nesās pretī apvārsnim, ka tas sāka tuvoties tik strauji, ka gribējās pieliekties, lai izvairītos no tā kā no veļas auklas. Meime bija varen runīga un kā mazs bērns nepārtraukti grabēja par savām vecajām mājām un skolā pastrādātajiem nedarbiem, par lietām, kas viņai patīkot, un kādi pretīgi paradumi esot tām Džonsona meitenēm turpat pāri ielai tālajā Indiāņa. Ne ar vārdu netika pieminēts Eds Koljers, pārtika vai citas kādas tikpat nopietnas lietas. Ap pusdienlaiku Meime pameklējas un atklāj, ka azaids, ko viņa tika ielikusi groziņā, ir aizmirsts mājās. Es būtu varējis tikt galā ar diezgan pamatīgu maltīti, bet Meime nelikās bēdājam, ka nav ko ēst, tāpēc arī es negaudos. Man tas bija vārīgs jautājums, un es sargājos sarunās pieskarties barībai jeb­kādā tās veidā.

Esmu noskaņots īsos vārdos pastāstīt, kā tas gadījās, ka es apmaldījos. Ceļš bija stipri apaudzis ar zāli un tikko samanāms; un man blakus sēdēja Meime, pārņem­dama savā varā visu manu prātu un uzmanību. Iemesli ir attaisnojoši vai arī nav tādi atkarībā no tā, kā uz tiem raugās. Taču es apmaldījos, un pēcpusdienā, iestājoties krēslai, kad mums jau vajadzētu būt Oklahomasitijā, mēs, atrazdamies uz pilnīgas neziņas robežas, braukājām uz priekšu un atpakaļ pa kādas vēl neatklātas upes gultni, un lietus gāza lielām, slapjām šaltīm. Tur, priekšā, staig­nāja augstākajā vietā, uz neliela paugura mēs redzējām mazu baļķu mājiņu. Palienes zāle, čaparals un savrup augoši koki ietvēra to no visām pusēm. Mājiņa izskatījās sērīga un izraisīja manī skumjas. Man ienāca prātā, ka mēs tur varētu pārlaist nakti. Izklāstīju savas domas Meimei, un viņa izlemšanu atstāj man. Viņa nesāk ārdī­ties un sūdzēties, kā to darītu sieviešu vairākums, bet teic, ka ir jau labi; viņa zina, ka tas netika darīts ar no­domu.Mēs atklājām, ka māja ir pamesta. Tajā bija divas tukšas istabas. Pagalmā atradās maza kūtiņa, kur kād­reiz turēti lopi. Tās augšiņā gulēja krietns blāķis veca siena. Ievietoju kūtiņā zirgus un noliku tiem priekšā daļu siena, par ko tie apbēdināti noskatījās uz mani, pārliecībā, ka man būtu jāatvainojas. Rūpēdamies par mūsu ērtībām, es atlikušo sienu klēpjiem sanesu mājā. Tur es nogādāju arī Patentiekurus un dimantus, kuri ne viens, ne otrs nav pasargāti no ūdens iedarbības.

Mēs ar Meimi iekārtojāmies ratu sēdekļos uz grīdas, un es kamīnā aizdedzināju labu tiesu Patentiekuru, jo nakts bija dzestra. Ja vien es kaut ko no tādām lietām saprotu, tai meitenei viss notiekošais sagādāja prieku. Viņai tas nozīmēja pārmaiņu. Tā viņai ļāva skatīties uz dzīvi no citāda viedokļa. Viņa smējās un čaloja, un, salīdzinot ar viņas acīm, Patentiekurs deva blāvu gaismu. Man bija pilna kabata ar cigāriem, un es jutos kā para­dīzē pirms cilvēku krišanas grēkā. Mēs bijām tajā pašā vecajā apmetnē Ēdenes dārzā. Tur, ārā, kaut kur lietū un tumsā, bija Ciānas upe, un eņģelis ar liesmojošo zobenu vēl nebija izlicis uzrakstu «Staigāt pa zāli aizliegts». Es izsaiņoju vienu vai divus grozus dimanta rotaslietu: gre­dzenus, auskarus, medaljonus, brošas, krelles, aproces un jostas un liku Meimei ar tām izgreznoties. Viņa spīguļoja un vizuļoja kā miljondolāru princese, līdz vaigos viņai parādījās sārti plankumi, un viņa gandrīz vai apraudājās, ka nav spoguļa.