O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Gaidītājs izvilka skaistu pulksteni, kura vāki bija iz­rotāti ar maziem dimantiņiem.

— Bez trim minūtēm desmit, — viņš paziņoja. — Bija tieši desmit, kad mēs šeit, pie restorāna durvīm, šķīrāmies.

— Jums tur, rietumos, krietni paveicās, vai ne? — policists jautāja.

— Un kā vēl! Ceru, ka Džimijam ir paveicies kaut pusē tik brangi. Lai cik labs puisis viņš bija, viņā tomēr bija kaut kas no tūļas. Bet man, lai tiktu pie mantas un pēc tam neizlaistu to no rokām, bija jāiztur visslīpētāko vīru konkurence. Ņujorkā cilvēks ieiet ierastās sliedēs un ap­sūno. Lai asinātu prātu, viņam nepieciešami rietumi.

Kārtības sargs pavirpināja steku un pagājās pāris soļu uz priekšu.

— Es nu staigāšu atkal tālāk. Cerams, ka jūsu draugs tomēr atnāks. Vai jūs, ja viņš neieradīsies laikā, iesiet tūdaļ projām vai vēl kādu brīdi pakavēsieties?

— Protams, neiešu, — uzrunātais atbildēja. — Gaidīšu viņu vismaz pusstundu. Ja vien Džimijs vēl ir šajā saulē, viņš tikmēr būs klāt kā likts. Visu labu, inspektor.

— Arlabvakar, ser, — policists sacīja un turpināja apgaitu, pa ceļam pārbaudīdams durvis.

Tagad smidzināja smalks, salts lietutiņš un vējš no atsevišķiem grūdieniem bija izvērties pastāvīgā pūsmā. Nedaudzie kājāmgājēji, kas šajā pilsētas daļā atradās uz ielas, steidzās drūmi un klusi, mēteļu apkakles uzcēluši un rokas kabatās sabāzuši. Un cilvēks, kas bija nobraucis tūkstoš jūdzes, lai izpildītu gandrīz līdz bezjēdzībai ap­šaubāmu norunu ar jaunības draugu, smēķēja cigāru dzelzspreču veikala durvīs un gaidīja.

Viņš gaidīja apmēram divdesmit minūtes, un tad liela auguma vīrs garā mētelī ar apkakli, uzslietu līdz ausīm, steidzās pāri ielai no pretējās puses. Viņš devās tieši pie gaidītāja.

— Vai tas esi tu, Bob? — viņš šaubīdamies jautāja.

— Vai tas esi tu, Džimij Vels? — cilvēks durvīs atvaicāja.

— Ak tu žēlīgais tētīt! — pienācējs izsaucās, satver­dams abas tā rokas savējā. — Tas esi tu, Bob, par to nav šaubu. Biju drošs, ka atradīšu tevi te, ja vien tu vēl būsi dzīvs. Jā, jā, jā... Divdesmit gadi ir ilgs laiks. Vecā restorāna vairs nav, Bob; man gribētos, kaut tas būtu saglabājies, tad mēs vēlreiz tajā varētu ieturēt vaka­riņas. Kā tev, vecais, tur pa tiem rietumiem ir sviedies?

— Pa pirmo, esmu tur sasniedzis visu, ko vēlējos. Bet tu, Džimij, gan esi stipri pārvērties. Biju pārliecināts, ka tu esi pa divām trim collām īsāks.

— O, es pēc divdesmit gadu vecuma vēl maķenīt pa­augos.

— Kā tev te, Ņujorkā, labi klājas, Džimij?

— Ciešami. Strādāju vienā no pilsētas pašvaldības no­daļām. Paklau, Bob, es tepat tuvumā zinu kādu vietiņu, aizkāpsim uz turieni un no sirds izrunāsimies par vecajiem laikiem.

Rokās saķērušies, abi vīri gāja pa ielu uz augšu. Atbraucējs no rietumiem, kura jau tā pārspīlēto pašapziņu vēl vairāk bija sakāpinājusi veiksme, sāka savu panākumu izklāstu. Ņujorkietis, ierāvis galvu mēteļa apkaklē, ar interesi klausījās.

Uz stūra bija aptieka, laistīdamās elektriskās ugunīs. Kad viņi nonāca to spilgtajā gaismā, abi reizē pagriezās, lai ielūkotos viens otram sejā.

Cilvēks no rietumiem pēkšņi apstājās un atbrīvoja savu roku.

— Jūs neesat Džimijs Velss, — viņš izgrūda. — Div­desmit gadi ir ilgs laiks, taču ne tik ilgs, lai ērgļa degunu pataisītu strupu.

— Dažkārt tas iztaisa no laba cilvēka sliktu. Jūs, Glumo Bob, jau desmit minūtes atrodaties apcietinājumā. Čikāgā domā, ka jūs varētu būt atlaidis uz mūsu pusi, un telegrafē, ka gribot ar jums aprunāties. Jūs taču nāk­siet man līdzi bez lieka trokšņa, vai ne? Tas ir prātīgi. Bet nu, pirms mēs dodamies uz iecirkni, te būs kāda zīmīte, ko man lūdza jums nodot. Jūs to varat izlasīt šepat pie loga. Tā ir no kārtībnieka Velsa.

Cilvēks no rietumiem atlocīja viņam pasniegto papīra lapiņu. Viņa roka bija stingra, kad viņš sāka lasīt, bet tā mazliet trīcēja, kad viņš bija beidzis. Zīmīte bija diez­gan īsa.

«Bob! Es norunātajā vietā biju laikā. Kad Tu uzrāvi sērkociņu, lai aizdedzinātu cigāru, es ieraudzīju tā vīra seju, ko meklē Čikāgā. Tomēr dūša nenesa pašam to izdarīt, tāpēc aizgāju un sadabūju šī darba veikšanai slepeno. Džimijs»

Boldijs Vudss pastiepās pēc pudeles un sasniedza to. Kad vien Boldijs pēc kaut kā tiecās, viņš parasti... Bet šis stāsts jau nav par Boldiju. Viņš ielēja trešo reizi par pirksta tiesu vairāk nekā pirmo un otro. Boldijs bija pie­aicināts par padomdevēju; un kā tāds viņš bija godam nopelnījis atlīdzību.

— Tavā vietā es būtu karalis, — Boldijs sacīja ar tādu pārliecību, ka viņam iečīkstējās revolvera maksts un nošķindēja pieši.

Vebs Jīgers atstūma pakausī Stetsona platmali un vēl vairāk sajauca savus jau tā izspūrušos, salmu dzeltenos matus. Neguvis no šīs figaroiskās izlīdzēs nekādu labumu, viņš sekoja attapīgākā Boldija šķidrajai priekšzīmei.

— Kad vīrietis apprecas ar karalieni, tam nevajadzētu padarīt viņu par kalpu, — Vebs paziņoja, sastrupinādams savas sūdzības.

— Skaidrs, ka ne, — Boldijs līdzjūtīgi sacīja, joprojām izslāpis un patiesi norūpējies par kāršu savstarpējām vērtībām. — Ar pilnām tiesībām tu esi karalis. Tavā vietā es pieprasītu pārdalīt. Tev ir iesmērētas nepareizas kār­tis — es tev pateikšu, kas tu esi, Veb Jīger.

— Nu, kas? — Vebs jautāja, pavīdot cerībai gaiši zila­jās acīs.

— Tu esi konsortprincis.

— Drusku lēnāk, — sacīja Vebs. — Es tevi nekad nav nozākājis.

— Tas ir tāds tituls vienai no kārtīm ar ģīmi, bet stiķi ar to nevar paņemt. Es tev, Veb, pateikšu. Tā ir zīme, ko tur, Eiropā, iededzina zināmas šlakas kustoņiem. Nu, teiksim, tu vai es, vai kāds no šitiem pašiem olenderiešu ercogiem ieprecas karaļnama ģimenē. Un nu mūsu sieva ar laiku paliek par karalieni. Bet vai mēs ir karaļi? Nemūžam. Kronēšanas cermonijā mēs soļo starp devītnieku un kaut kādu citu sīkaci no galma svītas. Vienīgais, kam mēs ir derīgi, ir ļauties uzņemt fotogrāfiem un uzņemties atbildību par troņmantnieku. Tā lieta nav nekāda tīrā. Jā, ser, Veb, tu esi konsortprincis, un es tavā vietā no­dibinātu pagaidvaldību un izdotu likumu par personas neaizskaramību vai vēl kaut ko citu tādu; un es būtu karalis, pat ja man vajadzētu sākt no pašas apakšējās kārts.

Un, apstiprinot savu karaļdara Vorika nostāju, Boldijs iztukšoja glāzi.

— Boldij, — Vebs svinīgi sacīja, — gadiem ilgi mēs ar tevi vienā grupā ir dzinuši govis. Kopš zēnu dienām mēs ar tevi ir skraidījuši pa tām pašām takām un jājuši pa tām pašām ganībām. Es nerunātu par savām ģimenes lietām ne ar vienu citu kā tikai ar tevi.

— Tu biji lopu dzinējs Nopalito rančo, kad es apprecēju Santu Makelisteri. Toreiz es biju saimniecības vadītājs, bet kas es esmu tagad? Neesmu pat tik daudz vērts kā mezgls zirgu piesienamajā valgā.

— Kad vecais Makelisters bija Rietumteksasas lopu karalis, — Boldijs turpināja velnišķīgi saldā balsī, — tu biji vīrā. Tev bija tikpat liela teikšana kā viņam.

— Bija, — Vebs piekrita, — līdz tam laikam, kamērt viņš uzoda, kad es cenšos Santai uzmest laso. Tad viņš sūtīja mani darbā ganībās tik tālu no rančo ēkas, cik vien iespējams. Kad vecais nomira, Santu sāka dēvēt par «lopu karalieni». Es esmu noteicējs pār lopiem, nekas vairāk. Viņa kārto visus darījumus, viņa rīkojas ar visu naudu; es nevaru pārdot uz savu roku pat gaļas vērsi tūristu nometnei. Santa ir «karaliene», bet es esmu mis­ters Nekas.