O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Jo veselas divas nedēļas viņa nebija saņēmusi no Voltera vēstuli, un nākamais ēdienu kartes punkts bija pie­nenes, pienenes ar kaut kādu olu — bet jupis lai parauj to olu! — pienenes, ar kuru zeltainajiem ziediem Volters tika viņu kronējis par savas mīlas karalieni un sievu priekšdienās, pienenes — pavasara vēstneši, viņas bēdu bēdas, viņas laimīgāko dienu atgādinātājas.Pirms sāciet smaidīt, cienītā, es jūs brīdinu: pamēģiniet izciest šādu pārbaudījumu pati. Interesanti, ko jūs būtu darījusi, ja tās šķirnes «Marechal Niel» rozes, ko Persijs atnesa jums tajā vakarā, kad atdevāt viņam savu sirdi, jūsu acu priekšā tiktu pasniegtas par salātiem ar majo­nēzi pie Sūlenberga table d'hote. Ja Džuljeta redzētu savas mīlestības simbolus tā apgānītus, viņa jo drīzāk būtu meklējusi krietnā aptiekāra mūžīgo aizmirstību snie­dzošās zāles.

Bet kas par varenu burvi ir Ziedonis! Lielajā, aukstajā pilsētā bija nepieciešams iesūtīt vēsti. Nebija neviena cita, kas to varētu nogādāt tur, kā tikai mazais, drosmīgais, necila izskata vēstnesis no laukiem raupjajos, zaļajos svārkos. Viņš ir uzticams laimes kareivis, šis dent-de-lion — šis lauvas zobs, kā viņu sauc franču šefpavāri. Uzziedējis viņš palīdzēs lakstoties, iepīts jūsu iemīļotās kastaņbrūnajos matos; jauns, zaļš un vēl neizplaucis viņš nonāk verdošā katlā un nodod pēc piederības sava pa­vēlnieka vēsti.

Mazpamazām Sēra apvaldīja asaras. Kartes taču ne­varēja atstāt neuzrakstītas. Bet pieneņu sapņa gandrīz nemanāma zeltaina atblāzma joprojām turēja viņu savā varā, un viņas pirksti īsu brītiņu darbojās ap taustiņiem, apziņas nekontrolēti, kamēr viņas domas vēl kavējās pļavu ieskautajā gatvē pie jaunā fermera. Taču drīz viņa strauji atgriezās klinšu ieslēgtajās Manhatanas gatvēs, un rakstāmmašīna sāka grabēt un kratīties kā streik­lauža automobilis.

Pulksten sešos viesmīlis atnesa viņai pusdienas un projāmejot paņēma līdzi gatavās ēdienu kartes. Kad Sēra ķērās pie maltītes, viņa nopūzdamās atstūma pie malas pieneņu salātus ar visu oļaino piedevu virsū. Tāpat kā šajā tumšajā masā pārvērstā košā un mīlu apliecinošā puķe kļuvusi par necienīgiem sakņu salātiem, tā viņas vasaras cerības bija novītušas un iznīkušas. Iespējams, ka mīlestība, kā teicis Šekspīrs, pārtiek pati no sevis, taču Sēra nevarēja piedabūt sevi lietot pārtikā pienenes, kuras kā rotājums tika izgreznojis viņas sirds patieso jūtu pirmās garīgās dzīres.

Pusastoņos kaimiņu pāris aiz sienas uzsāka ķildu, iemīt­nieks istabā stāvu augstāk meklēja uz savas flautas «la», gāzes liesma nedaudz samazinājās, pagalmā sāka iz­kraut trīs ogļu vezumus, radot to skaņu, kas ir vienīgā, kuru apskauž fonogrāfs; kaķi no žogiem aiz mājas pa­lēnām atkāpās Mukdenas virzienā. Pēc šīm pazīmēm Sēra zināja, ka pienācis laiks lasīt. Viņa sadabūja «Klosteris un pavards» — labāko no tām šajā mēnesī izdotajām grāmatām, pēc kurām nav pieprasījuma, ērti novietoja kājas uz kofera un devās klejojumā kopā ar Žerāru.

Ieskanējās ārdurvju zvans. Dzīvokļa saimniece gāja tās atvērt. Sēra pameta Žerāru un Denī kokā, kurā viņi bija uzrāpušies, glābdamies no lāča, un ieklausījās. Jā gan, arī jūs darītu tieši tāpat!

Un tad lejā, priekšnamā, bija dzirdama skaļa balss, un Sēra vienā lēcienā bija pie durvīm, ar vieglu roku atstādama pirmo raundu lāča labā un grāmatu uz grīdas. Jūs uzminējāt. Viņa nokļuva pie kāpnēm tieši tajā mirklī, kad viņas fermeris, pieveičis katrā stiepienā pa trim pakāpieniem, sasniedza augšējo un satvēra Sēru sa­vās rokās tik saudzīgi kā pārgatavojušās labības kūli, lai no tā neizbirtu ne grauds.

— Kāpēc tu man nerakstīji, ko? — viņa iesaucās.

— Ņujorka ir diezgan prāva pilsētiņa, — Volters Frenk-lins atbildēja. — Es atbraucu pirms nedēļas un neatradu tevi pēc vecās adreses. Uzzināju, ka tu no turienes esi izvākusies ceturtdienā. Tas mani maķenīt nomierināja, jo izslēdz nelaimi, kas nebūtu novēršama, ja tu būtu pār­kravājusies piektdienā. Tomēr tas mani netraucēja meklēt tevi gan ar policijas palīdzību, gan citādi.

— Es taču tev rakstīju! — Sēra dedzīgi sacīja.

— Neesmu saņēmis!

— Bet kā tad tu mani uzgāji? Jaunais fermeris pavasarīgi pasmaidīja.

— Es šovakar iegriezos tajā «Mājas restorānā» tepat līdzās, — viņš sacīja. — Man vienalga, vai to kāds dabū zināt vai nedabū — šajā gadalaikā es labprāt iebaudu kaut ko no zaļbarības. Meklēdams tādu ēdamo, es pār­laidu acis tai glīti ar mašīnu uzrakstītajai ēdienu kartei. Kad tiku garām kāpostiem, es apgāzu krēslu un auroju pēc saimnieka. Viņš man pastāstīja, kur tu dzīvo.

— Atceros, — Sēra laimīgi nopūtās. — Aiz kāpostiem nāca pienenes.

— Tavas mašīnas krietni virs rindiņas izlēkušo lodzīgo lielo «V» es pazītu jebkurā pasaules malā, — Frenklins sacīja.

— Kā, bet vārdā «pienenes» taču burta «V» nemaz nav, — Sēra izbrīnījusies iebilda.

Jaunais cilvēks izvilka no kabatas ēdienu sarakstu un norādīja uz kādu vietu tajā.

Sēra pazina pirmo todien rakstīto karti. Tās labās puses apakšējā stūrī, kur tika uzkritusi asara, joprojām bija redzams izplūdis traips. Bet virs tā, tur, kur vajadzēja būt pļavu auga nosaukumam, atmiņa, kavēdamās pie tā zeltainajiem ziediem, bija ļāvusi viņas pirkstiem uzsist pa citiem taustiņiem.

Starp sarkanajiem kāpostiem un pildītajiem zaļajiem pipariem bija lasāms:

«Mīļotais Volters ar cieti novārītu olu.»

Ekskursiju autobuss kuru katru mirkli bija gatavs do­ties ceļā. Džentlmeniskais pavadonis bija sasēdinājis pa vietām jautros augšstāva pasažierus. Ietvi nosprostoja vietējie ziņkārīgie, kuri bija sapulcējušies, lai nopētītu atbraukušos ziņkārīgos, apstiprinādami dabas likumu, ka ikvienai radībai šajā pasaulē uzglūn kāda cita radība.

Vīrs ar megafonu jau cēla pie mutes savu mocību rīku; lielā automobiļa iekšiene sāka dauzīties un trokšņot kā kafijas dzērāja sirds. Augšstāva pasažieri nervozi pie­ķērās pie sēdekļiem; vecā dāma no Valparaiso, Indiānas štatā, spiedza, lai izlaižot viņu malā. Bet, pirms riteņi sākuši griezties, ar kardiofonu noklausieties īsu prologu, kas ekskursijā pa dzīvi pievērsīs jūsu uzmanību intere­santai parādībai.

Ātri un nemaldīgi baltais cilvēks mežonīgajā Āfrikā atrod kopīgu valodu ar otru balto cilvēku; acumirklīgi, nekļūdīgi un bez vārdiem māte saprotas ar bērnu; nekavējoties saimnieks un suns spēj pārvarēt niecīgo bez­dibeni, kas dzīvnieku šķir no cilvēka; neizmērojami strau­jas un viedas ir īsās saziņas mīlētāju starpā. Taču viss šeit minētais ir tikai lēna un tūļīga jūtu un domu apmaiņa salīdzinājumā ar kādu citu piemēru, kas atklāsies ekskur­siju autobusā. Jūs uzzināsiet (ja vien neesiet jau to pa­spējis), kādas divas būtnes no visiem dzīvajiem iemīt­niekiem uz Zemes visātrāk ielūkojas viena otras sirdī un dvēselē, ja tās sastopas vaigu vaigā.

Noskanēja gongs, un Debesskrāpijas apbrīnotāju brau­camais majestātiski aizlīgoja savā pamācošajā ceļojumā.

Aizmugurē uz paša augstākā sēdekļa bija iekārtojušies Džeimss Viljamss no Klouverdeilas, Misūri štatā, un viņa Jaunlaulātā.

Draugs burtlici, saliec ar lielo sākuma burtu šo pēdējo vārdu — vārdu vārdu dzīves un mīlas atmodas svētkos. Puķu smarža, bites ienesums, pavasara palāšu pirmie pi­lieni, spirālē sagriezta citrona miziņa uz pasaules radīša­nas kokteiļa — tāda ir jaunlaulātā. Sieva izraisa svētbijību, māte — cieņu, vasaraudze — sajūsmu, bet jaunlaulātā ir kā bankas apliecināts čeks starp kāzu dāvanām, ko atsūta dievi, kad precas mirstīgie.