O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Kad jaunais Rokvols ieradās bibliotēkā, vecais vīrs nolika avīzi sānis, noskatīja dēlu ar labvēlīgas stingrības izteiksmi lielajā, gludajā un sārtajā sejā, jauca savu balto matu ērkuli ar vienu roku un žvadzināja kabatā atslēgas ar otru.

— Ričard, — Entonijs Rokvols jautāja, — cik tu maksā par ziepēm, ko lieto?

Ričards, tikai pirms sešiem mēnešiem atgriezies mājās no koledžas, mazliet satrūkās. Viņš vēl nebija tā īsti iepazinis šo savu priekšteci, kas bija tik pilns negaidītu pārsteigumu kā meitene savā pirmajā ballē.

— Šķiet, ka sešus dolārus par duci, tēt.

— Un par apģērbu?

— Parasti tā ap sešdesmit dolāriem.

— Tu esi džentlmenis, — Entonijs apņēmīgi teica. — Esmu dzirdējis, ka tie jaunie švīti izdodot divdesmit četrus dolārus par ziepju duci un pārsniedzot simta robe­žas par drēbēm. Tev būtu tikpat daudz naudas, ko šķiest, kā jebkuram no viņiem, taču tu savējo tērē tikai par to, kam cenas nav pārspīlētas un atbilst vērtībai. Es gan lie­toju to pašu veco Heirēku — un ne jau tikai atceru labad, bet tās ir pašas nevainojamākās ziepes no visām. Katru reizi, kad tu pērc dārgākas par desmit centiem gabalā, tu pārmaksā par sliktām smaržām un iesaiņojumu. Bet piecdesmit centi ir ļoti piemērota cena tavas pa­audzes jaunam cilvēkam ar tavu stāvokli un taviem ap­stākļiem. Kā jau teicu, tu esi džentlmenis. Mēdz teikt, ka nepieciešamas trīs paaudzes, lai par to kļūtu. Nieki! Ar naudu tas izdarāms tikpat gludi kā ar ziepēm. Tevi tā jau ir iztaisījusi. Pie velna! Tā gandrīz iztaisījusi par džentlmeni pat mani. Es esmu bezmaz tikpat nepieklājīgs, nelaipns un neuzvedīgs kā tie divi pirmholandiešu diž­ciltīgie abpus manai mājai, kuriem naktīs nenāk miegs tāpēc, ka esmu nopircis gruntsgabalu starp viņiem.

— Ir lietas, ko nauda nevar paveikt, — jaunais Rokvols visai drūmi piezīmēja.

— Nu, nesaki vis! — vecais Entonijs sašutis teica. — Katrā laikā esmu ar mieru saderēt par naudu uz visu savu naudu. Esmu izurbies cauri enciklopēdijai līdz pat burtam «Y», meklēdams, ko es nevarētu par to nopirkt; un es domāju, ka nākamnedēļ man vajadzēs ķerties pie atlikuma. Par naudu es stāvu un krītu. Nosauc man kaut ko tādu, kas nav nopērkams par naudu.

— Nu, kaut vai, piemēram, — mazliet gremzīgi at­bildēja Ričards, — nauda man nepavērs ceļu sabiedrības ekskluzīvajās aprindās.

— Oho! Un kā vēl! — ļaunuma saknes aizstāvis nodārdināja. — Pasaki man — kur gan būtu tās tavas ekskluzīvās aprindas, ja pirmajam Astoram nebūtu bijusi nauda, ko samaksāt par braucienu uz kuģa klāja pāri okeānam?

Ričards nopūtās.

— Uz to jau arī es mērķēju, — vairs ne tik grandoši sacīja vecais vīrs. — Tāpēc jau es tevi ataicināju pie sevis. Ar tevi, manu zēn, kaut kas īsti nav tā kā vajaga. Es to manu jau kopš divām nedēļām. Klāj vaļā! Domāju, ka divdesmit četru stundu laikā manā rīcībā varētu būt vienpadsmit miljoni, neskaitot nekustamo īpašumu. Ja tev nav kārtībā aknas, līcī stāv «Klejotājs» ar ogļu pil­niem bunkuriem, gatavs divās dienās nogādāt tevi Bahamu salās.

— Nav slikti minēts, tēt; tu neesi tālu no patiesības.

— Ā! Kas viņai ir vārdā? — Entonijs ieinteresēts sa­cīja.

Ričards sāka staigāt pa bibliotēku uz priekšu un atpa­kaļ. Viņa vecajā, neaptēstajā tēvā bija pietiekami daudz biedriskuma un līdzjūtības, lai modinātu viņā uzticību.

— Kāpēc tad tu nelūdz viņas roku? — vecais Entonijs noprasija. — Viņa kritīs uz tevi kā muša uz medu. Tu esi naudīgs, izskatīgs un kārtīgs zēns. Tavas rokas ir tīras. Tās nav aptraipītas ar Heirēka ziepēm. Tu esi bijis koledžā, taču to viņa neņems vērā.

— Man nav bijusi izdevība, — Ričards sacīja.

— Radi tādu, — Entonijs teica. — Uzaicini viņu pa­staigā pa parku vai nakts izbraucienā ar salmiem izklātā kulbā, vai arī pavadi viņu uz mājām no baznīcas. Iz­devība! Blēņas!

— Tu, tēt, nepazīsti sabiedrības dzirnavas. Viņa ir daļa no straumes, kas tās griež. Ikviena viņas laika stunda un minūte ir iedalīta dienām uz priekšu. Šai meitenei ir jākļūst manai, tēt, citādi man šī pilsēta uz laiku laikiem kļūs par drūmu purvu. Un rakstiski es to nevaru iz­darīt — tas neiet cauri.

— Nieki! — vecais vīrs sacīja. — Vai tu gribi teikt, ka ar visu manu naudu nevari dabūt sev pāris stundiņu no kādas meičas laika?

— Esmu pārāk ilgi vilcinājies. Parīt divpadsmitos viņa dodas ar kuģi uz Eiropu, kur paliks divus gadus. Tikšos divatā ar viņu uz dažām minūtēm rītvakar. Pašlaik viņa ir Larčmontā pie savas krustmātes. Tur es nedrīkstu ierasties. Bet rītvakar man ir atļauts aizbraukt pajūgā viņai pretī uz vilcienu, kas pusdeviņos pienāk Galvenajā stacijā. Mēs auļos aizlaidīsim uz Voleka teātri, kur mūs foajē gaidīs viņas māte un ģimenes ložā ielūgtā sa­biedrība. Vai tu domā, ka viņa tajās sešās vai astoņās minūtēs šādos apstākļos uzklausīs manu bildinājumu? Nē. Un kāda izdevība man varētu būt teātrī vai vēlāk? Nekāda. Nē, tēt, šo samezglojumu tavs kapitāls nespēj atšķetināt. Ne par kādu naudu mēs nevaram nopirkt kaut minūti laika; ja tas būtu iespējams, bagāti ļaudis dzīvotu ilgāk. Nav nekādu cerību parunāt ar mis Lentriju līdz viņas aizceļošanai.

— Nu labi, manu zēn, — vecais Entonijs jautri sacīja. — Tagad skrien uz savu klubu. Esmu priecīgs, ka vainī­gas nav aknas. Bet neaizmirsti reizi pa reizei aizdedzināt pāris svecīšu uz dižā dieva Cun-Gu-Ra altāra. Tu saki, par naudu nevarot nopirkt laiku? Nu protams, nevar pa­sūtīt, lai par samaksu iesaiņo un piegādā mājās mūžību, bet esmu redzējis Laikaveci diezgan pamatīgi apdauzām kājas, ejot caur zelta raktuvēm.

Vēlāk pie sava brāļa Entonija, kad viņš lasīja vakara laikrakstu, ienāca krustmāte Ellena — laipna, grum­baina, sentimentāla, bagātības nomākta, un, ik pa brītiņam nopūzdamās, uzsāka pārrunu par mīlētāju ciešanām.

— Viņš to visu man jau izstāstīja, — brālis Entonijs žāvādamies sacīja. — Un tad viņš sāka zākāt naudu. Apgalvoja, ka tā nespējot līdzēt. Sacīja, ka desmit miljo­nāru brigāde būtu bezspēcīga pret sabiedrības normām. Es viņam pateicu, ka mans bankas konts ir viņa rīcībā.

— Ak, Entonij, — nopūtās krustmāte Ellena. — Kā man gribētos, kaut tu tik daudz nedomātu par naudu. Bagātība nav nekas, kur ir darīšana ar īstām jūtām. Mīlestība ir visvarena. Kaut viņš to meiteni būtu uzru­nājis agrāk! Viņa nebūtu varējusi noraidīt mūsu Ričardu. Bet tagad es baidos, ka ir par vēlu. Ričardam vairs nebūs izdevības bildināt viņu. Viss tavs zelts nespēj padarīt laimīgu tavu dēlu.

Nākamajā vakarā pulksten astoņos krustmāte Ellena izņēma no kožu saēstas etvijas tīkamdīvu, senlaicīgu zelta gredzenu un pasniedza to Ričardam.

— Uzvelc to šovakar pirkstā, Ričard, — viņa lūdzās. — To man atstāja tava māte. Tas viņai esot atnesis laimi mīlestībā. Viņa lika man to nodot tev, kad tu būsi atradis savu mīļoto.

Jaunais Rokvols godbijīgi paņēma gredzenu un mēģi­nāja uzmaukt to uz mazā pirkstiņa. Tas uzgāja līdz otra­jai locītavai, bet tālāk nebija uzdabūjams. Viņš to novilka un iebāza vestes kabatā, kā jau vīrieši mēdz darīt. Tad viņš pa tālruni lika piebraukt savu pajūgu.

Kad viņš stacijā no čalojošā pūļa izmakšķerēja mis Lentriju, pulkstenis bija astoņi un trīsdesmit divas mi­nūtes.

— Mēs nedrīkstam likt mammai un pārējiem gaidīt, — viņa sacīja.