O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Baks novelk svārkus, atstumj cilindru pakausī un aiz­kūpina lepnu cigāru. Tad viņš apsēžas pie galda, izkravā­jis sev priekšā visu mūsu laupījumu, kārtīgi sasietu glītos sainīšos. Es lieku akcionāriem sastāties un virzu tos zosu gājienā no galvenās telpas cauri Baka darbistabai, un reportieris pa sāndurvīm tos izlaiž atkal gaitenī. Kad vir­tene velkas gar Baka galdu, viņš no ikviena pieņem ak­cijas un zelta obligācijas, noskaitot katram dolāru pret dolāru, — tikpat, cik tas tika iemaksājis. Golkondas zelta obligāciju un ieguldījumu sabiedrības akcionāri tik tikko nespēj ticēt. Viņi gandrīz raušus izrauj naudu no Baka rokām. Dažas sievietes turpina raudāt, jo tāds jau ir šī dzi­muma paradums — laist meldiņu vaļā aiz bēdām, pink­šķēt no prieka un liet asaras, kad nav ne vienu, ne otra.

Veco sieviņu pirksti trīc, kad viņas stūķē timpas azotē zem apnēsātajām drānām. Fabrikas meitenes tikai pie­liecas, kādu sekundi noplivina savu konfekciju, un kļūst dzirdams, kā noplikšķ zeķturis, dolāriem noslīdot «Vecum-vecās pašadītās kokvilnas groddzijas bankas» dāmu no­daļā.Dažiem akciju īpašniekiem, kas ārpusē tika laiduši vaļā pašu skaļāko jeremiādi, uznāca atjaunotas uzticības lēkme, un viņi gribēja atstāt naudu iekšā. — Iesāliet un bāziet vien to cāļu barību atkal atpakaļ savās panckās un šļūciet pa diegu! — Baks saka. — Kas jums par ap­rēķinu ieguldīt to obligācijās? Tējkanna vai sprauga sienā aiz pulksteņa ir īstā vieta jūsu variņu krājumam.

Kad sarkanajā plecu lakatā ievīstījusies izskatīgā meiča iekasē ieguldīto summu, Baks pasniedz viņai lieku div­desmitnieku.

— Kāzu dāvana, — paskaidro mūsu mantzinis, — no Golkondas sabiedrības. Un paklau! Ja Džeikijs kādreiz pabāž degunu kaut tikai uz to pusi, kur dzīvo Roza Steinfelde, jūs ar šo tiekat pilnvarota nodauzīt no tā pāris collu.

Kad visi, atguvuši savus ietaupījumus, bija aizgājuši, Baks pasauc laikraksta līdzstrādnieku un piestumj at­likušo naudu viņam.

— Jūs to iesākāt, — Baks saka, — tad nu pats arī pabeidziet. Tur, viņā pusē, ir grāmatas, kurās uzrādīta katra izdotā akcija un obligācija. Te ir nauda to dzē­šanai, atskaitot to, ko esam iztērējuši uzturam. Jums būs jāuzņemas likvidatora pienākumi. Domāju, ka jūs, rēķi­nādamies ar savas avīzes labo slavu, veiksiet tos godīgi. Tas ir pats piemērotākais veids, kādu vien mēs zinām, kā to nokārtot. Mēs ar dūšīgo, bet ābolus ēst apnikušo viceprezidentu sekosim mūsu cienījamā prezidenta priekš­zīmei un pazudīsim kokos. Nu, vai šai dienai jums jaunumu pietiks, jeb vai jūs gribat vēl intervēt mūs par pieklājības jautājumiem un kā vislabāk pārtaisīt vecus taftas svārciņus?

— Jaunumi! — avīžnieks saka, izņemdams pīpi no mu­tes. — Vai jūs patiešām domājat, ka es tos varu izman­tot? Es taču negribu zaudēt darbu! Pieņemsim, ka es aizeju uz redakciju un pastāstu tur šo notikumu. Ko teiks galvenais redaktors? Viņš tikai pasniegs man no­rīkojumu uz trako māju un piekodinās neatgriezties ātrāk, kamēr neesmu izārstējies. Es varētu aiznest rakstu par jūras čūsku, kas ložņā pa Brodveju, bet man trūkst dūšas pārbaudīt viņu pacietību ar tādām pīlītēm kā šī. Ātras iedzīvošanās — atvainojiet par izteicienu — banda atdod atpakaļ laupījumu! Nu nē! Es jau nestrādāju humora pie­likumā.

— Jūs to, protams, neesat spējīgs saprast, — Baks saka, satvēris plaukstā durvju rokturi. — Es un Piks jau nav no tiem volstrītniekiem, kādus pazīstat jūs. Mēs nekad neatļaujās apkrāpt slimas večiņas un strādājošas meitenes un atņemt mazuļiem centus. Tajās ierāves nozarēs, kurās mēs darbojās, mēs pievācam naudu no ļautiņiem, ko tas kungs radījis tieši tāpēc, lai tie tiktu apšmaukti: no uzdzīvotājiem, šķērdniekiem, kāršu spēlmaņiem, pārgudriniekiem un ielas publikas, kam allaž ir daži dolāri, ko palaist vējā, un no fermeriem, kas neparko nejustos laimīgi, ja neuzrastos blēži un neapstrādātu viņus, kad viņi pārdevuši labību. Mēs nekad neesam jutuši ne mazāko vēlēšanos zvejot tās sugas zivtiņas, kas kožas šeit. Nē, ser. Mēs pārāk cienām savu profesiju un paši sevi. Pa­lieciet sveiks, mister Likvidator.

— Ei, — laikraksta līdzstrādnieks saka, — uzgaidiet brī­tiņu! Stāvu augstāk atrodas man pazīstama māklera kantoris. Pagaidiet, kamēr es tos krāmus nolieku viņa seifā. Gribu jums, puiši, pirms šķiršanās izsaukt pudeli.

— Izsaukt mums pudeli? — Baks noprasa, nopietni pa­mezdams ar aci. — Tikai neceriet, ka jums kāds ticēs, ja jūs tur, redakcijā, mēģināsiet iestāstīt, ka jūs to esat teicis. Paldies. Rēķinu, ka mums nav tik daudz laika. Uz redzīti.

Un mēs ar Baku izslīd pa durvīm; un tādā kārtā Golkondas sabiedrība piedzīvo piespiedu likvāciju.

Tam, kas nākamajā vakarā būtu gribējis mūs ar Baku apciemot, vajadzētu doties uz mazu, draņķīgu viesnīciņu pie upes, netālu no rietumrajona kuģīšu piestātnes. Mēs bijām apmetušies nelielā istabiņā pagalma pusē, un es iepildīju grosā sešunču pudelīšu no krāna ņemtu ūdeni, kam sarkanu nokrāsu piedeva anilīns un garšu — kanēlis. Baks apmierināts smēķēja, viņam galvā bija nevis ci­lindrs, bet pieklājīgs brūns katliņš.

— Cik labi, Pik, — viņš saka, korķēdams pudelītes ciet, — ka mēs piedabūjām Brediju aiztapināt mums uz nedēļu zirgu un ratus. Pa to laiku mēs sev sagrabināsim rīcības kapitālu. Šito matu audzēšanas līdzekli Džersijā ātri vien izķers. Moskītu dēļ tur pliki pauri nav sevišķi iecienīti.

Izvilku ceļasomu un, meklēdams etiķetes, parakņājos tajā.

— Matu audzēšanas līdzekļa uzlīmes ir izgājušas, — es pavēstu. — Palicis vairs tikai kāds ducis.

— Nopērc jaunas, — Baks saka.

Izpētījām kabatas un atklājām, ka naudas tik tikko pietiek, lai no rīta nokārtotu viesnīcas rēķinu un samak­sātu par braucienu kuģītī.

— Drudža dziedēkļa «Kratieties vaļā no kratīšanās» uzlīmes ir atliku likām, — es paziņoju pēc atkārtotas pārbaudes.

— Nu, ko tad tu vēl vairāk gribi? — Baks saka. — Lipini tik vien virsū tās pašas! Hekensekas palejā patlaban sākas drudža laiks. Kāda gan nozīme matiem, ja cilvēkam tā jākratās, ka tie viņam vairs neturas uz galvas?

Kad bijām kādu pusstundu līmējuši etiķetes uz drudža dziedēkļa pudelēm, Baks Ierunājās:

— Pelnīt maizi godīgi katrā ziņā ir daudz labāk nekā ielaisties tajās Volstrīta padarīšanās, vai ne, Pik?

— Kāda runa! — es piekrītu.

Vecais Entonijs Rokvols, atpūtā aizgājis Rokvola Heirēka ziepju fabrikas īpašnieks, skatījās laukā pa sava piektās avēnijas savrupnama bibliotēkas logu un smīnēja. Viņa kaimiņš pa labi — aristokrātiskais klubmīlis Dž. Van Suilaits Safolks-Džounss — nāca ārā pie sava uz ielas gaidošā automobiļa, nicīgi saraucis degunu, kā viņš pa­rasti darīja, ieraugot itāļu renesanses laikmeta skulptūru uz ziepju pils frontona.

— Vecs, neizdevies, uzpūtīgs ķiņķēziņš! — nosacīja iz­bijušais ziepju karalis. — Ēdenes muzejs drīz vien dabūs to veco, iedomīgo Neselrodi, ja viņš nepiesargāsies. Nā­kamvasar likšu šo māju nokrāsot sarkanbaltzilu, un tad redzēs, cik vēl augstu viņš cels savu holandieša ožamo.

Un tad Entonijs Rokvols, kurš neatzina zvanus, pie­gāja pie bibliotēkas durvīm un iekliedzās «Maik!» tajā pašā balsī, kas savā laikā Kanzasas prērijās bija dārdē­jusi kā pērkona grāvieni.— Pasaki manam dēlam, — Entonijs teica steigšus ieklupušajam sulainim, — lai pirms iziešanas no mājas viņš ienāk pie manis!