O Henrijs - Gausīgie ierāvēji

Es stingri ievēroju Eterberija norādījumus. Tēloju Klinšu kalnu kapitālistu bez risām un kruzuļiem. Tas, kā es savā atvilktnes bankā noguldīju ābolu mizas, kad ienāca kāds klients, viņa acīs padarītu Hetiju Grīnu par gatavo izšķērdētāju. Varēju dzirdēt Eterberiju sakām mūsu upuriem, kad viņš man iecietīgi un godbijīgi uz­smaidīja: «Tas ir mūsu viceprezidents, pulkvedis Pi­kenss... ieguldījis veselu bagātību rietumu pasākumos... apburoši vienkārša uzvedība, bet... varētu parakstīt čeku par pusmiljonu... dabisks kā bērns... apbrīnojama galva... konservatīvs un piesardzīgs gandrīz pār mēru.»

Eterberijs vadīja uzņēmumu. Mēs ar Baku no visas tās lietas neko lielu nesapratām, lai gan viņš mums to izskaidroja līdz pēdējam sīkumam. Rādās, ka mūsu sa­biedrība bija tāds kā kooperatīvs, un ikviens, kas nopirka pajas, ieguva tiesības uz savu peļņas daļu. Vispirms mēs, amatpersonas, iegādājāmies akciju kontrolpaketi — mums tādai bija jābūt — par piecdesmit centiem simtā — tieši tik daudz mēs izdevām par to iespiešanu — un pārējās izgāja tautā par dolāru gabalā. Sabiedrība akciju īpaš­niekiem garantēja dividendes desmit procentus mēnesī, iekasējamas tā pēdējā dienā.Kolīdz kāds akcionārs bija iemaksājis apaļus simts dolārus, sabiedrība viņam izsniedza zelta obligāciju un viņš kļuva par obligācijas īpašnieku. Vienu dienu es Eterberijam jautāju, kādi labumi un atvieglojumi šo zelta obligāciju īpašniekiem tiek vairāk par tām tiesībām un priekšrocībām, kuras gūst parastais zeķu baņķieris, kam pieder tikai akcijas. Eterberijs paņēma vienu no tām zelta obligācijām viscaur zelta krāsā, izraibinātu ar burtiem un ķeburiem un lielu, sarkanu zīmogu, piestiprinātu ar cilpmezglā sasietu zilu lenti, un viņš noskatījās uz mani tā, it kā būtu ticis aizskarts vārīgā vietā.

Manu mīļo pulkvedi Pikens, — viņš saka, — jums trūkst mākslas izjūtas. Padomājiet par laimi, ko izbauda tūkstošiem ģimeņu, ieguvušas savā īpašumā vienu no šiem skaistajiem litogrāfa meistarības dārgumiem! Iztēlo­jieties prieku, kāds valda mājā, kurā viena no šīm zelta obligācijām karājas rožainā aukliņā pie etažeres vai maz­bērns uz grīdas to kodelē, izdodams gaviļainas skaņas! A, pulkvedi, redzu, ka jūsu acis kļūst valgas — esmu jūs aizkustinājis, vai ne?

Nē, — es saku, — jo es visu laiku vēroju jūs. Val­gums, ko jūs redzat, ir ābolu sula. Jūs taču nevarat gaidīt, lai cilvēks reizē izpildītu dzīvas sulu spiedes un arī māk­slas lietpratēja pienākumus.

Eterberijs noņēmās ar mūsu pasākuma visādiem sīku­miem. Pēc manas saprašanas tur nebija nekā sarežģīta. Akciju gribētāji iemaksāja savus dolārus un... Nu, šķiet, ka tas arī bija viss viņu darāmais. Sabiedrība tos saņēma, un... man nenāk prātā, ka būtu noticis vēl kaut kas cits. Mēs ar Baku gan jēdzām vairāk no tirdzniecības ar kuku­rūzas ziedi nekā no Volstrīta padarīšanām, bet pat mēs bijām spējīgi saprast, kā Golkondas zelta obligāciju un ieguldījumu sabiedrība rauša naudu. Ja kāds iekasē zi­nāmu summu un atmaksā no tās desmit procentus, tad ir pietiekami skaidrs, ka viņš, neskaitot izdevumus, gūst deviņdesmit procentus tīras, likumīgas peļņas tik ilgi, kamēr zivis kožas.

Eterberijs gribēja būt ne vien prezidents, bet arī mant­zinis, taču Baks viņam pamirkšķina ar aci un saka: — Jūsu uzdevums bija strādāt ar galvu. Vai jūs uzskatāt, ka jums galva strādā, ja piedāvājaties saņemt pie durvīm arī naudu? Pārdomājiet no jauna! Ar šo es izvirzu savu kandidatūru mantziņa amatam ad valorem, sine die un vienbalsīgi apstiprinu sevi tajā. Un šo galvas darba ma­zumiņu es padaru par brīvu. Es un Pikenss, mēs pa abiem, sagādājām kapitālu, un mēs arī rīkosimies ar nestrādes ienākumiem no tā, kad tie ienāksies.

Mēs izdevām piecsimt dolāru par telpu īri un pirmo iemaksu par mēbelēm. Vēl tūkstoš pieci simti izgāja par iespieddarbiem un sludinājumiem. Eterberijs savu lietu prata. — Mēs noturēsimies trīs mēnešus un ne minūti vairāk, — viņš saka. — Dienu ilgāk, un mums būs jā­laižas vai nu dibenā, vai arī lapās. Ap to laiku mums vajadzētu būt izsitušiem sešdesmit tūkstoš dolārus. Un tad tik dodiet man naudas jostu un apakšējo vietu gu­ļamvagonā, bet sensāciju lapeles un mēbeļu piegādātāji varēs skrubināt kauliņus.

Mūsu sludinājumi paveica savu. — Protams, ka lauku nedēļas avīzītes un Vašingtonas mazie dienas laikraksti,— es saku, kad bijām gatavi noslēgt līgumus.

— Cilvēk, — Eterberijs saka, — Limburgas siera fab­rika jūsu vainas dēļ, ja jūs būtu tās reklāmas nodaļas vadītājs, paliktu nepamanīta pat karstā vasarā. Medījums, kuram mēs dzenam pēdas, ir meklējams tieši šeit, Ņu­jorkā, Bruklinā un Hārlemas lasītavās. Tie ir ļautiņi, kuru labā tiek tramvajiem pierīkoti aizsargrežģi, avīzēs iekārtotas slejas «Atbildes uz lasītāju vēstulēm» un iz­likti brīdinājumi no kabatzagļiem. Mums ir nepieciešami sludinājumi šejienes lielākajos dienas laikrakstos redzamā vietā blakus ievadrakstam un attēliem, kuros parādīta meiča, kas veselības kopšanas nolūkā nodarbojas ar vin­grošanu.

Samērā drīz nauda sāk ienākt ripodama. Bakām vairs nevajadzēja tēlot aizņemto — viņa galds bija krautin piekrauts ar augstām pasta pārvedumu, čeku un bank­nošu kaudzēm. Ļaudis tagad bija pasākuši katru dienu iegriezties kantorī, lai iegādātos vērtspapīrus.

Akciju vairākumu iztirgojām nelielos daudzumos — par desmit, divdesmit pieciem un piecdesmit dolāriem, bet krietnu tiesu pat par diviem un trim dolāriem. Kailais un spodrais prezidenta Eterberija galvaskauss laistās aizrau­tībā un grēcīgumā, kamēr pulkvedis Tekjumsei Pikenss, neaudzinātais, bet cienījamais rietumu Krēzs, notiesā tik daudz ābolu, ka to mizas no sarkankoka atkritumu tver­tnes, ko viņš sauc par savu rakstāmgaldu, nokarājas līdz grīdai.

Neviena netraucēti, mēs darbojāmies kādus trīs mēne­šus, gluži kā to bija paredzējis Eterberijs. Katru papīriņu, tiklīdz tas ienāca, Baks tūliņ iekasēja un saņemto naudu glabāja īrētā depozītseifā kaut kur tepat kaimiņkvartālā. Par bankām viņš tādās lietās nebija sevišķi augstās domās. Mēs kārtīgi izmaksājām procentus par pārdotajām ak­cijām, tādēļ nevienam nebija nekāda iemesla sūdzēties. Uz rokas mums bija gandrīz piecdesmit tūkstoš dolāru, un mēs visi trīs bijām dzīvojuši tik zaļi kā profesionāli bokseri pēc sacīkstēm.

Vienreiz, kad abi ar Baku, brangas pusdienas paēduši, bezrūpīgi storējām uz kantori, tā durvīs sastapām nākam laukā dēlieti ar necilu ārieni, spridzīgām acīm un pīpi mutē. Eterberiju mēs atradām tādā izskatā, it kā viņu būtu pārsteigusi spēcīga lietusgāze jūdzi no mājām.

— Pazīstat to vīru? — viņš mums jautāja. Atbildējām, ka nepazīstam.

— Es arī ne, — Eterberijs saka, slaucīdams galvu, — bet deru uz tik daudz zelta obligācijām, cik vajadzīgas, lai iztapsētu ar tām kameru Ņujorkas cietumā, ka viņš ir laikraksta līdzstrādnieks.

— Ko viņš gribēja? — Baks apvaicājās.

— Ievākt ziņas, — mūsu prezidents saka. — Teica, ka domājot iegādāties akcijas. Viņš uzdeva man apmēram deviņsimt jautājumu, un ikviens no tiem skāra kādu mūsu uzņēmuma vāju vietu. Zinu, ka viņš ir no avīzes. Mani nevar piemuļķot. Ja es satieku mēreni apbružātu vīru ar blaugznām uz svārku apkakles un caururbjošu skatienu, vīru, kas pīpē lētu tabaku un zina vairāk nekā Dž. P. Mor-gans un Šekspīrs kopā, un ja viņš nav žurnālists, tad es neesmu redzējis nevienu no viņiem. Es jau no tā baidījos. No slepenpolicistiem un pasta pārlūkiem man nav ne silts, ne auksts — ar tiem es parunājos astoņas minūtes un tad pārdodu tiem akcijas, bet šiten tie reportieri pa­dara manas iecietinātās apkaklītes mīkstas. Zēni, ieteicu sadalīt dividendes un izgaist. Visas zīme uz to pusi vien rāda.